Žils Verns - ZELTA VULKĀNS

Tas bija diezgan līdzens apvidus, ko šķērsoja dažas upes, sākumā Jukonas un Klondaikas pietekas vai pieteku pietekas, vēlāk — viņpus ziemeļu polārā loka, pietekas vai pieteku pietekas Pīlas upei, kas tek gar Klinšu kalnu pie- kāji, pirms ieplūst Makenzi.

Šai pirmajā posmā starp Dousonu un Fortmakfērsonu ce­ļojumam vajadzēja noritēt bez lielām grūtībām. Pēc pēdējo sniegu nokušanas upju ūdeņi nokristos līdz viszemākajam lī­menim, tie būtu viegli šķērsojami braslos un vienmēr saglabā­tu pietiekami daudz veldzes nelielās ļaužu grupas vajadzībām. Kad tas būs sasniedzis Pīlas upi, kādas simt jūdzes pirms Fortmakfērsonas, varētu izlemt, kā veikt ceļa otro pusi.

Kādēļ gan to neatzīt? Visi, varbūt izņemot Samiju Skimu, kas bija mazticīgs un saņēma atmaksu par to, ka tāds bija, visi devās ceļā cerību spārnoti. Un vai gan būtu jābrīnās par tik cilvēciskām jūtām?… Bens Redls, Loriks, Neluto, pat Bils Stells, kurš nekad nebija ticējis Zelta kalna esamībai, tagad to nenoliedza, balstoties uz francūža Zaķa Lorjē pārliecinošajiem apgalvojumiem un precīzajām norādēm. Vairāk par visu, ne jau alkatības, bet ziņkāres dēļ, Izlūks dega vēlmē ieraudzīt šo slaveno vulkānu, un viņš liks lietā visu, lai to sasniegtu.

Atstājot Dousonu, Neluto vadītie divriči, kuros sēdēja abi brālēni, brauca diezgan ātri. Bet gaitu nācās palēnināt, jo smagi piekrautie pajūgi nespēja tiem sekot. Tomēr šis ceļa posms bija veicams, pārāk nenogurdinot cilvēkus un dzīvniekus. Plašais, viendabīgais līdzenums nesagādāja ne­kādus šķēršļus, un vējš, pūzdams no dienvidrietumiem, ce­ļojumu netraucēja. Bieži vien Izlūks un viņa ļaudis, lai mūļiem būtu vieglāk, daļu ceļa veica kājām. Bens Redls, Loriks un Izlūks tad nu runāja par lietu, kas nodarbināja viņu prātus. Samijs Skims un Neluto klaiņoja pa labi un kreisi, un tā kā medījumu bija pa pilnam, gan meža pīļu, gan meža irbju, pulveri viņi nešķieda velti. Tika ietaupīti konservi maltītēm, ko ieturēja pusdienas un vakara apstāša­nās reizēs. Pēc tam, vēl pirms bija pienākusi nakts, kas šajā gadalaikā un šajos platuma grādos iestājās nu jau aiz­vien vēlāk, viņi ierīkoja apmetni līdz rītam.

Virzīšanās uz ziemeļaustrumiem attālināja karavānu no teritorijas, ko apskaloja Porkjupainas augšteces ūdeņi. Upe meta līkumu, veidodama platu loku uz ziemeļiem, un pie Fortjukonas kļuva milzīga. Tātad nebija jāraizējas, ka Bens Redls un viņa kompanjoni sastapsies ar Hantera bandu, kas bija nonākusi viņpus Porkjupainai krietnu gabalu zemāk. Turklāt viņi nezināja, ka arī teksasieši indiāņa Krasaka vadibā uzsākuši ceļojumu uz Ziemeļu Ledus okeā­na apkaimes teritorijām. Pēc Četrdesmitjūdžu krīka nelai­mes tūdaļ bija paklīdušas baumas, ka tie esot upuru skaitā. Taču pēc Sērklsitijas lietas, pēc viņu tikšanās ar policiju un notiesāšanas kļuva zināms, ka tie no šīs kataklizmas iz­kļuvuši sveiki un veseli. Tomēr to, ka viņu soda termiņš izbeidzies un banda atguvusi brīvību, Bens Redls un Samijs Skims nezināja, turklāt it nemaz nedomāja par 127. iecir­kņa bijušajiem īpašniekiem.

29. maijā, divdesmit trīs dienas pēc izbraukšanas no Dousonas, karavāna mazliet viņpus sešdesmit sestajai paralēlei šķērsoja polāro loku. Nekādi starpgadījumi šī pārgājiena pirmajā daļā, apmēram simt divdesmit jūdžu garumā nebija atgadījušies. Nebija pat sastaptas indiāņu bandas, ko Hudzona līča kompānijas aģenti, dzīdami tās uz rietumiem, vēl aizvien vajāja pa šiem apvidiem.

Kopumā laiks bija jauks un veselība laba. Šie spēcīgie ļaudis, izbēguši grūtiem darbiem, nevarēja žēloties par ce­ļojumu šādos apstākļos, šai gadalaikā un tik augstos platu­ma grādos.

Mūļi viegli atrada barību zaļojošajās pļavās. Nakts ap­metnes vienmēr izdevās ierīkot pie dzidras upes bērzu, apšu vai priežu mežu malā, kuri stiepjas nepārredzami zie­meļaustrumu virzienā.

Tad apvidus ainava sāka mainīties. Gar apvārsni austru­mos pacēlās Klinšu kalnu grēdas. Šai Ziemeļamerikas daļā no šis grēdas izspraucas pirmie atzari, lai pēc tam turpinā­tos gandrīz visas Jaunās pasaules garumā.

Tur iesākās kāda Porkjupainas pieteka, gar kuru Izlūks nedevās uz leju, jo tā viņus būtu aizvedusi pārāk tālu uz rietumiem. Bet, tā kā reljefs kalnu tuvumā kļuva ne­līdzenāks, gan kriku tīkla, gan viļņojumu dēļ, viņš devās pāri aizām kalnu grēdā, kas savā sākumā šai Augškanādas daļā nebija necik augsta, tā lai nonāktu pie Pilas upes Fortmakfērsonas tuvumā.

Turklāt, būdami uz polārā loka robežas, Bils Stells un viņa kompanjoni vēl bija apmēram simt jūdzes no forta, kas atradās gandrīz kalnu grēdas pakājē. Gājiens kļuva diezgan grūts, un bez Neluto pūliņiem divriču ass vai ri­teņi vairākkārt būtu salūzuši. Tas, ka tur nebija izveidota ceļa, un Hudzona līča kompānijas pajūgu transports ne­bija noblīvējis zemi, bija paredzams, un Bils Stells zinā­ja, ko par to sacīt.

— Šis ceļš, — viņš kādu dienu, kad karavāna devās pa šauru aizu, izteicās, — man nebija licies tik slikts, kad es pa to gāju pirms gadiem divdesmit…

— Tomēr kopš tā laika tam nevajadzēja pārmainīties, — atzīmēja Samijs Skims.

— Tas varbūt tādēļ, ka ziema bija tik barga… — sacīja inženieris.

— Tieši tā es domāju, Bena kungs, — atbildēja Izlūks, — un sals bija tik milzīgs, ka dziļi izārdījis zemi.

— Jāsargās pat no nobrukumiem, — ieteica Loriks, — no šis aizas sāniem viegli varētu atdalīties klinšu gabali.

Un, patiešām, divas vai trīs reizes tā arī notika. Izskalo- juma izkustināti, milzīgi kvarca un granīta bluķi atlēkdami ripoja uz nogāzēm, plīsdami un nogāzdami kokus, kas ga­dījās ceļā. Šie masivie veidojumi tik tikko neiznīcināja vienu no orēm kopā ar aizjūgu.

Divas dienas pārgājieni bija grūti, veiktie ceļa posmi at­palika no vidējā līmeņa. Notika aizkavēšanās, par ko lādē­jās Bens Redls un meistars, un ko Samijs Skims uzņēma filozofiskā mierā.

— Zelta kalns, ja tāds eksistē, — viņš teica, — būs tai pašā vietā kā pēc piecpadsmit, tā pēc astoņām dienām, un, starp citu, es uzskatu, ka jāizmanto atpūta, ko mums pie­šķīrusi Fortmakfērsona. Pēc šādas rikšošanas taču būs at­ļauts atlaisties naktsmītnes mīkstajā gultā…

— Ja Fortmakfērsonā vispār ir naktsmītnes! — atbildēja Bens Redls, kurš šo trīs nedēļu laikā nebija žēlojies par nakšņošanu svaigā gaisā.

— Tur ir kur apmesties? — Loriks vaicāja Izlūkam.

— Nē, — atbildēja Bils Stells. — Fortmakfērsona ir tikai pret indiāņiem nostiprināts postenis kompānijas aģen­tiem, taču tajā ir ari istabas.

— Un tā kā tur ir istabas, tur ir arī gultas, — atteica Samijs Skims, — un man nekas nebūtu pretī kādas divas vai trīs naktis tajās izstiept kājas…

— Sāksim ar to, kad tur nonāksim, — atbildēja Bens Redls, — un nekavēsim sevi ar lieku apstāšanos.

Karavāna nu virzījās uz priekšu tik ātri, cik to atļāva aizu likumi un šķēršļi. Vēl straujāka tās gaita kļuva viņpus grēdas atzara, kas norobežoja Pīlas upes ieleju.

Taču, pirms tā bija sasniegta, Izlūkam nācās izvairīties no nelāgas sastapšanās, kaut gan Samijs Skims varbūt būtu sliecies to kvalificēt pavisam citādi.

Izejot no aizas, Izlūks bija iekārtojis apmetni Pīlas upes kreisajā krastā zem lielām piejūras priedēm.

Pašā sākumā radās jautājums, vai ir vērts taisīt plostu, lai nobrauktu lejup pa upi līdz Fortmakfērsonai. Bet Bils Stells atzina, ka tā nav kuģojama. Tā bija vēl pilna ar le­dusgabaliem. Uztaisīt plostu, kas spētu vest ļaudis un man­tas, prasitu laiku, un vadit to caur peldošajiem ledus­gabaliem nebūtu viegli. Vai nu tik grūti bija veikt atlikušās trīsdesmit jūdzes gar Pīlas krastu?