Žils Verns - ZELTA VULKĀNS

Tas aizņēma visu pēcpusdienu, un, kad iestājās vakars, Bils un viņa kompanjoni jau bija iekārtojušies otrā kras­tā. Milzīgas koku audzes sniedza pajumti, un, ja šajā brīdi atskanēja daži šāvieni, tad ne tādēļ, lai aizsargātos pret divkājainiem ienaidniekiem, bet gan, lai padzītu gaļ- ēdāju dzimtas četrkājainos. Trīs vai četri lāči, nenovēr­tēdami tik labu uzņemšanu, šoreiz atkāpās, neatstādami otru zvērādu komplektam.

Nākamajā dienā, 17. jūnijā, trijos no rīta Bils Stells deva signālu, un pajūgi devās tālāk gar upes kreiso krastu.

Pēc Izlūka domām, ar trim dienām pietiktu, lai sa­sniegtu piekrasti pie Makenzi deltas. Ja karte bija daudzmaz precīza, karavānai tad vajadzētu ieraudzīt Zelta kalnu. Pat pieļaujot neprecizitātes Žaka Lorjē uzrādītajos garuma un platuma grādos, kalns noteikti būtu redzams, jo tam vajadzēja pacelties pāri apkārtnei.

Ceļa posmos gar lielās upes rietumu atzaru nekādi šķēršļi negadījās. Vienīgi laiks vairs nebija tik labs. No ziemeļiem lielā ātrumā traucās mākoņi, un reizēm lija spēcīgs lietus. Tas aizkavēja virzīšanos uz priekšu. Uz dažām stundām nācās meklēt pajumti piekrastes mežos, un nakts apmetnes kļuva mokošas. Bet visas ķibeles bija panesamas, jo mērķis vairs nebija tālu.

Labi bija tas, ka karavānai nebija jādodas šķērsām pāri deltas hidrogrāfiskajam tiklam. Izlūks pamatoti brīnī­jās, kā viņš no tā izvairījies. Šķērsot tik daudzas upes, kurām nav braslu, sagādātu visnopietnākās grūtības. Daļu mantu vajadzētu atstāt un paņemt tās vēlāk. Ja gadījumā vētras nestu sev līdzi arī lietusgāzes, šis tikls varēja pār­plūst, un pāri tikt nevarētu ne kājāmgājēji, ne oru, ne divriču pajūgi.

Taču nekas tāds, kas varētu kaut vai par diennakti aizkavēt Izlūka un viņa kompanjonu nonākšanu Ziemeļu Ledus okeāna piekrastē, neatgadījās. 19. jūnija pēcpus­dienā viņiem līdz mērķim bija atlikušas ne vairāk kā pie­cas vai sešas jūdzes, un viņi apmetās rietumu atzara krastā. Rit grupa, bez šaubām, apstāsies pie krastmalas pirmajām smiltīm.

Piecos pēcpusdienā saule vēl bija diezgan augstu virs apvāršņa. Bet, kā par nelaimi, ziemeļu pusē sāka biezēt migla.

Skaidrs, visu skatieni meklēja Zelta kalna virsotni. Ja tā augstums būtu tikai piecsimt vai sešsimt pēdu, kalnam jau vajadzēja būt redzamam, un, bez šaubām, ja virs krātera paceltos liesmas vai dūmi, tas būtu redzams arī naktī.

Taču nepacietīgie skati neko neieraudzīja, un likās, ka apvārsnis noslēdzies ar loka līniju, it kā virs tā debesis būtu savienojušās ar ūdeni.

Bens Redls, tāpat meistars, kas dalīja ar viņu visas cerības un ilūzijas, bija kļuvuši nervozi. Viņi nespēja pa­likt uz vietas. Ja Izlūks un Samijs nebūtu atturējuši, viņi būtu devušies tumsā, lai apstātos tikai tur, kur izbeidzas cietzeme, tas ir, uz tās domīnijas robežas, ko apskalo Ziemeļu Ledus okeāna ūdeņi.

Viņi nemitējās ar tālskati vērot ziemeļus, austrumus un rietumus, zemi, ko sedza nakts, taču vieglajā dūmakā, kas plīvoja gaisā, nekā nemanīja.

— Bet nomierinies taču, Ben, — atkārtoja Samijs Skims, — un pacietīgi nogaidi līdz rītam. Ja Zelta kalns tur ir, tu to atradīsi, un veltīgi ir atstāt apmetni, lai pie tā nonāktu dažas stundas agrāk!

Tas bija gudri sacīts, Samiju atbalstīja arī Bils Stells, un Benam Redlam un Lorikam vajadzēja paklausīt. Kā vienmēr tika veikti piesardzības pasākumi pret iespējamo sastapšanos ar indiāņiem un, kas zina, varbūt ari ar šo dēkaiņu baru, kas bija atstājis Fortmakfērsonu.

Šādi pagāja nakts, un, kad atausa rīts, migla vēl ne­bija izklīdusi.

Taču divu vai trīs jūdžu atstatumā Zelta kalns nebija redzams.

Samijs gaužām loģiski sprieda:

— Ja nu šis Zelta kalns neeksistē, tad pat skaidrā laikā mēs to nesaskatīsim!

Tas tikai pierādīja, ka viņš francūža Lorjē atklājumu nemitīgi apšauba, un Bilu Stellu māca līdzīgas šaubas.

Savukārt Bens Redls, pieri savilcis, drūmu vaigu un nemieru sejā tik tikko spēja valdīties.

Četros no rīta visi jau bija kājās. Saule jau bija pa­cēlusies virs apvāršņa. Tā vīdēja aiz miglas, ko stari vēl nebija izkliedējuši.

Karavāna devās ceļā.

Vienpadsmitos tai vajadzēja būt ne vairāk kā divas jūdzes no piekrastes, bet Zelta kalns nekur vēl nebija redzams.

Samijs Skims sāka bažīties, vai viņa brālēns nesajuks prātā. Tik daudz grūtību un briesmu izciests, un beigās — šāda vilšanās!…

Bet nē, pirms pusdienas laika ziemeļos pavīdēja gai­šums. Migla izklīda, un atskanēja Neluto sauciens:

— Lūk… lūk… dūmi!…

Un tai pašā laikā kļuva redzams kalns, Zelta vulkāns, no kura krātera šāvās kvēpaini tvaiki.

Izlūkam un viņa kompanjoniem nevajadzēja ne divu stundu, lai veiktu attālumu, kas viņus šķīra no Zelta kalna. Likās, ka šis kalns viņus pievilktu, it kā tas būtu milzu magnēts un viņi būtu no dzelzs.

«Patiešām, vai mēs tādi neesam un vai tādiem nav jābūt, lai izturētu visu, ko līdz šim esam izturējuši?»

Tāda bija atbilde, ar ko, pēc Samija Skima domām, bija jāpapildina meistara pusizteiktais salīdzinājums.

īsi sakot, pulkstenis vēl nebija pieci, kad karavāna ap­stājās vulkāna pakājē, kura pamatne austrumu virzienā gāja gar Raberkrlku, ko bija uzrādījis Žaks Lorjē un kas tecēja uz okeānu. Pēdējos Zelta kalna pamatslāņus no ziemeļu puses apskaloja jau Ziemeļu Ledus okeāna ūdeņi.

Apvidus bija pilnīgi kails. Ne viņpus kalna, ne no Ma­kenzi ieteku puses nerādījās neviens iedzimto ciems, nebija redzama neviena no tām indiāņu grupām, kas virzās gar piekrasti. Selgā nevienas pašas laivas, neviena paša vaļu mednieku kuģa, ne tvaikoņu dūmu. Un šis taču bija laiks, kad ziemeļu jūras apciemo vaļu un roņu mednieki. Nē, šajā tālajā pusē neviens pirms Bena Redla un viņa kompanjo­niem nebija bijis. Varbūt Žaks Lorjē un Harijs Brauns bija vienigie, kas savos meklējumos aizkļuvuši līdz Makenzi ie­tekai un atklājuši Zelta kalna eksistenci?

Austrumu piekājē, ko no Raberkrīka šķīra bērzu un apšu birztala, Izlūks ierīkoja savu apmetni nepilnu pusjūdzi no piekrastes. Netrūka ne dzeramā ūdens, ne malkas karavā­nas vajadzībām. Turklāt rietumos un dienvidos pletās plaši, jau zaļojoši līdzenumi ar koku puduriem, kur, pēc Samija Skima domām, medījumu netrūka. Soļodams viņš bija kon­statējis, ka te bija gan četrkājainās, gan spārnotās radības un, papildinot zvejas produktus ar medību produktiem, pār­tika, nemaz nerunājot par rezervēm, šai Zelta kalna apmet­nei bija nodrošināta. Zelta ādere nu piederēja inženierim, jo viņš pirmais to bija ieņēmis. Neviens līdz šim to savā ipašumā nebija pārņēmis, nevienam nebija tiesību iejauk­ties. Neviens stabs šo vietu nenorobežoja, nekādas nomas maksas nenonāks Kanādas administrācijas kasēs.

Bila Stella vadībā iekārtošanās noritēja ātri. Birzs malā tika uzslietas divas teltis. Divričus un ores novietoja klaju- miņā krīka krastā. Izjūgtie mūļi varēs ganīties savā vaļā tu­vējās pļavās. Pats par sevi saprotams, ka, ievērojot piesardzības pasākumus, pieejas apmetnei tiks apsargātas dienu un nakti, kaut gan nelikās, ka būtu jābaidās no kādām briesmām, ja nu vienīgi no lāčiem, kuri bija šo Augškanādas teritoriju parastie iemītnieki.

Visi domāja, ka Zelta kalnu apgūs ātri. Vajadzēs tikai smelt šīs krāterī uzkrātās bagātības un kraut tās orēs. Nevajadzēs ne cēršu, ne kapļu, ne skalošanas. Pēc Zaķa Lorjē ziņām, tas bija zelts pulvera vai tīrradņu veidā. Visu smago darbu Zelta kalnā jau sen bija paveikuši zemes spēki.