Žils Verns - ZELTA VULKĀNS

— Lūk, ko nozīmē divdesmit reižu šķērsot Čilkutas pārejas! — bilda Samijs Skims. — Tas dod kalnu kazas kājas!

Patiesi, pēc pirmās ceļa trešdaļas pieveikšanas droši vien pat kalnu kaza justos nogurusi. Te derētu grifa vai ērgļa spārni. Nogāze bija tāda, ka nācās likt lietā ceļgalus, kājas un rokas, tveroties aiz tievo krūmu puduriem. Drīz va­jadzēja izmantot dzelkšņus un virves. Izlūks devās uz priekšu, iesprauda dzelksni zemē, atritināja pie tā piesieto virvi, un pārējie, tveroties pie tās, kāpa augšup. Tas tika darīts ar maksimālu piesardzību, jo kritiens no kalna lejā būtu nāvējošs.

Ap deviņiem, kad pusceļš bija veikts, Bens, Samijs un meistars pievienojās Bilam Stellām. Viņi uz brīdi apstājās, lai atvilktu elpu. Iedzēra dažus malkus no blašķēm un atsā­ka gājienu jeb drīzāk — rāpšanos pa nogāzi.

Lai gan vulkāna virsotne bija ietinusies dūmos, kas lie­cināja par pazemes spēku darbošanos, kāpjot pa nogāzi, nebija dzirdama ne skaņa, ne jūtama vibrācija. Šajā pusē vulkāna sienas, bez šaubām, bija pārāk biezas, lai justu vulkānisko darbību, un krātera izeja drīzāk bija vai nu kalna ziemeļu vai rietumu daļā.

Kāpšana ar katru brīdi kļuva arvien grūtāka un bīstamā­ka, bet viņi bija pārliecināti par to, ka sasniegs virsotni. Vai to, ko abi francūži [8] bija veikuši pirms dažiem mēne­šiem, nespēs Izlūks un viņa kompanjoni?

Tomēr vienu brīdi Samijs atradās lielās briesmās. Viņš rāpās aiz Izlūka virs vienas no visstāvākajām kraujām, kad izslīdēja dzelksnis, pie kura bija piesieta virve, kas viņu turēja.

Kādās šausmās Bens Redls iekliedzās! Viņš redzēja savu brālēnu ripojam pa krauju, riskējot novelties līdz pat kalna pakājei, kur Samiju gaidītu droša nāve. Par laimi, Loriks, kurš noslēdza gājienu, spēja ieķerties ļoti stiprā krūmu pudurī, un tai mirklī, kad Samijs noripoja viņam līdzās, ar stipru roku viņu satvert un apstādināt. Laimīgā kārtā ari puduris izturēja satricinājumu un starp­gadījums palika bez sekām.

— Ak, mans nabaga draugs! — iesaucās Bens, nolaiz­damies līdz viņam.

— Jā, Ben, šoreiz es izspruku cauri sveikā!

— Tu neesi ievainots?

— Nē… tām pāris skrambām nav nepieciešama ne kriet­nā daktera Pilkoksa klātbūtne, ne jauko māsu Martas un Madlēnas gādība! Vai zini, ko es sev sacīju ripodams?

— Nu ko tad?

— Ka es jūtos kā zelta tīrradnis, kuru izspļauj vulkāns…

— Vēl pusstunda, — Bils Stells ierunājās, — un mēs būsim augšā.

— Nu tad dodamies ceļā! — attrauca Samijs.

No Zelta kalna virsotnes kāpējus šķīra ne vairāk kā divsimt pēdu, taču tās veikt bija smagi. Zāle auga tikai re­tumis; tā kā šādā augstumā krūmus vairs neredzēja un uz klinšainās virsmas bija grūti atrast atbalsta punktu, vajadzē­ja apbruņoties ar milzu piesardzību. Taču plaisās iedzītie dzelkšņi turējās, un ar virvju palīdzību, šūpodamies te uz vienu, te otru pusi, Izlūks un viņa biedri turpināja kāpienu, ik pa brīdim apstādamies atpūsties. Dūmi, kas nāca no krā­tera pretējā pusē, viņus netraucēja.

Bena Redla pulkstenis rādīja tieši pusvienpadsmit, kad viņi visi nostājās vulkāna virsotnē. Visi, vairāk vai mazāk nomocīti, apsēdās uz malējām kvarca klintīm, kas ieskāva šī nošķeltā konusa plakano virsotni trīssimt četrsimt pēdu apkārtmērā. Krāteris atvērās centra vienā malā, un no tā plūda laukā kvēpaini tvaiki un dzeltenīgi dūmi.

Pirms virzīties uz šo uguni dvesmojošo kanālu, kurš ne­svieda laukā ne pelnus, ne šķembas, un no kura netecēja arī lava, Bens un pārējie, atvilkdami elpu, vēroja plašo panorā­mu, kas pavērās viņu acīm. No šī augstuma skats aptvēra ap­gabalu piecu līdz sešu jūdžu attālumā līdz pat apvārsnim.

Vērsdamies uz dienvidiem, skatiens pārslīdēja zaļojoša­jiem līdzenumiem, ko karavāna bija šķērsojusi, atstādama Pīlas upes sateku, lai dotos lejup pa tās kreiso krastu. Tas apstājās virs tālēs viļņojošajiem plašumiem, aiz kuriem virs apkārtnes pacēlās Fortmakfērsona. Ziemeļu Ledus okeāna piekraste ziemeļrietumos iezīmējās kā smilšaini klajumi, ko ziemeļos starp Štatu Aļasku un Lielbritānijas domīniju šķēr­soja simt četrdesmit pirmais meridiāns. Aizmugurē apmēram pusotras jūdzes attālumā bija redzams plašs meža masīvs.

Austrumos, Zelta kalna piekājē vīdēja Makenzi deltas hidrogrāfiskais tīkls; tās daudzējie atzari ieplūda plašā līcī, ko aizsargāja neauglīgu saliņu un melnīgsnēju rifu arhipelāgs.

Tad piekraste pacēlās taisnā virzienā uz ziemeļiem, un to kā drūms koloss noslēdza priekškalne, kas no šīs puses aizsedza apvārsni. Viņpus deltas pletās plaši līdzenumi, kurus šķērsoja daži strauti, bet šie klajumi vairs nebija tik līdzeni. Starp koku puduriem varēja manīt paugurus, un tālāk bija redzami Klinšu kalnu sistēmas pirmie atzarojumi.

Zelta kalna ziemeļos, sākot no vertikālās klints, kuras pamatne pazuda ūdenī, jūrai nebija citas robežas, kā vien apvārsnis.

Dūmaka saules staros bija izklīdusi, un vēja attīrītais gaiss kristāldzidrs. Saulei paceļoties zenītā, jūra vietumis mirguļoja. Šajā joslā, kas stiepās vismaz [..] jūdžu garumā, skatienu neaizkavēja neviens šķērslis. Skatiens gan sniedzās arī desmitreiz tālāk, un vienīgi arktisko jūru le- duskalni varētu to apturēt.

Vasaras laikā pa šo milzīgo okeānu nemitīgi braukā vaļu zvejnieki, kamēr roņu un valzirgu mednieki dodas uz krastmalām un salām.

Medniekus Bens Redls un viņa kompanjoni nemanīja, un, cik tālu spēja sniegt viņu skats, līčos, līcīšos un saliņās neredzēja neviena cilvēka. Nebija redzami ne ieceļotāji, ne vietējie, kaut arī Makenzi delta ir bagāta ar jūras zīdītājiem un zivīm. Bet citādi izskatījās selgā, un, ņemot palīgā tāl­skati, Izlūks varēja ziņot par dažām burām un dūmu grīs­tēm, kas ziemeļos parādījās virs apvāršņa.

— Tie ir vaļu mednieki, — viņš teica, — kas šķēr­sojuši Beringa šaurumu un sasnieguši šo Ledus okeāna krastu. Pēc diviem mēnešiem tie dosies atpakaļ uz šau­rumu. Vieni izmetīs enkuru Sentmišelā pie Jukonas iete­kas, otri Petropavlovskā, Kamčatkā, Āzijas pusē, un pēc tam dosies pārdot savu sazvejoto un samedīto Klusā oke­āna ostās.

— Vai ir arī tādi, kas izmet enkuru Vankūverā? — vai­cāja Samijs.

— Ir gan, — Bils Stells atbildēja, — bet tie rīkojas ne­pareizi, ļoti nepareizi, jo ir visai grūti noturēt ekipāžas, vairums matrožu dezertē, lai dotos uz Klondaiku.

Tā tas patiešām bija; matrožus, kas atgriezās no smagās zvejas vai medībām, sagrāba zelta drudzis. Tādēļ, lai glābtu viņus no šis epidēmijas, vaļu medību kuģu kapteiņi, cik ie­spējams, vairījās mest enkuru Britu Kolumbijas ostās, doda­mi priekšroku Āzijas kontinenta ostām.

Pēc ļoti vajadzīgās pusstundu ilgās atpūtas visi cēlās kājās, lai dotos uz priekšu pa Zelta kalna plato.

Krāteris bija izveidojies nevis pašā centrā, bet austru­mu daļā. Tā apkārtmērs bija kādas sešdesmit piecas, as­toņdesmit pēdas. Tvaiki un dūmi no tā nāca spējiem grūdieniem. Bet, kā bija vēstījis Zaks Lorjē, un cik vien iespējams, tam pietuvodamies, konstatēja arī Bens Redls un Loriks, pa to varēja kāpt lejup. To francūzis arī bija darījis, jo izvirduma nebija. Viņš pat bija uzskatījis to par izdzisušu. Šai krāteri viņš bija atklājis zeltu saturošu kvarcu, tīrradņus un zelta putekļus, kas it kā veidoja šī krātera kvēpus. Bet no tā, ko bija darījis Zaks Lorjē, Benam Redlam vajadzēja atteikties, lai neriskētu nosmakt vulkāniskajās gāzēs.