Žils Verns - ZELTA VULKĀNS

Pie šāda secinājuma Bens Redls varēs nonākt tikai pēc tam, kad būs uzkāpis kalnā un izpētījis krātera izvietojumu, kur, pēc Žaka Lorjē stāstītā, nokāpt neesot viegli. Tiesa, bija parādījies jauns apstāklis, kas varētu radīt grūtības, un tieši tovakar meistaram Lorikam bija izdevība par to paru­nāt ar inženieri.

— Bena kungs, — viņš teica, — kad francūzis jums at­klāja Zelta kalna esamību, vai viņš nerunāja par izdzisušu vulkānu?

— Izdzisušu… jā, vismaz tai laikā, kad viņš tur bija ie­radies, tas neizvirda ne dūmus, ne liesmas.

— Viņš būtu varējis pa to uzrāpties līdz virsotnei, ja nemaldos?

— Un pat ieiet krāteri, — piebilda Bens Redls.

— Vai Žaks Lorjē nedomāja, ka būtu jābaidās no driza izvirduma?

— Nē… No krātera nebija nākuši nekādi tvaiki… Taču kopš tā laika pagājuši vairāk nekā seši mēneši, un tikmēr vulkāniskie spēki varēja atkal sākt darboties.

— Par to nav šaubu, — atbildēja meistars, — jo kalna galā ceļas dūmu mutuļi, un es domāju, kā gan mēs spēsim nokāpt krāteri.

Pats par sevi saprotams, ka ari Bens Redls kopš pēdē­jās apstāšanās reizes bija domājis par šo iespējamību. Vairs nevarēja runāt par izdzisušu vulkānu, tikai par iemi­gušu, kas palēnām mostas. Bet gadījumā, ja nebūtu iespē­jams iekļūt krāterī, inženieris bija sev teicis un atkārtoja arī Lorikam:

— Vai gan izvirdums mums neaiztaupīs visu darbu, iz- sviezdams no Zelta kalna tajā ieslēgtos tīrradņus? Mums atliks tos tikai uzlasīt kalna pakājē, un atkritīs milzīga no­ņemšanās. Galu galā pagaidīsim un rīt, kad būsim uzkāpuši, rīkosimies pēc apstākļiem.

Vakarēšana beidzās ļoti jaukos apstākļos. Vējš bija no­rimis krietnu bridi pirms saulrieta. Pilnīgi skaidrajās debe­sīs iedegās zvaigznes, un Polārzvaigzne laistījās gandrīz zenītā virs ziemeļu apvāršņa.

Apmetnes apsardzi organizēja Izlūks, un naktsmieru nekas netraucēja, ja nu vienīgi daži attāli lāču rūcieni — šie dzīvnieki neuzdrošinājās tuvoties Zelta kalnam.

Piecos visi bija kājās.

Iztēlei piepalīdzot, Samijs Skims ar interesi bija vērojis šo slaveno Zelta kalnu. Un, kas zina, vai ari viņš nebija padevies kārdinājumam smelt pilnām rokām no šīs milzīgās bagātību krātuves?

«Labi,» viņš prātoja, «ja mūsu tēvocis Žozija būtu izda­rījis līdzīgu atklājumu, varbūt viņam būtu pieticis ar dažām nedēļām, lai sagrābtu miljonus; viņš nebūtu vis Klondaikā nomiris, bet atgriezies savā zemē līksmot kopā ar jaunās pasaules miljardieriem! Liktenis tā nebija lēmis, un šāda iz­devība radās viņa brāļadēliem, no kuriem vismaz vienam ambīcijas nekad tik tālu nebija sniegušās, pat ne sapnī! Tad nu, ja reiz esam papūlējušies apciemot Ziemeļu Ledus okeāna krastus, pamēģināsim atgriezties ar krietni pilnām riekšavām, un mūsu ores un divričus piekraut līdz malām ar zeltu. Patiesību sakot, es tik tiešām varu aplūkot šo kalnu no visiem redzesleņķiem un sev iegalvot, ka tas sevī ietver tādus šī dārgmetāla kvantumus, ka nobāl visa Austrālija, Kalifornija un Āfrika, tomēr man neliekas, ka tas būtu pie­tiekami drošs seifs.»

Taču, lai šai ziņā viņu apmierinātu, Zelta kalnam būtu jālīdzinās Anglijas vai Amerikas bankas kasēm. Tas būtu paralēlskaldnis ar aizvērtām durtiņām priekšpusē, un, tā kā Bens Redls nezināja šifru, kā gan viņš būtu spējis tās atvērt?

Nē, Zelta kalns bija gluži vienkāršs vulkāns, neregu­lārs konuss, kas slējās pāri šai piekrastes daļai. Tā aug­stums bija deviņsimt līdz tūkstoš pēdu, un, kā varēja spriest, apkārtmērs pamatnē ne mazāks par piectūkstoš pēdām. Pašā sākumā nācās konstatēt, ka kalna atklātā sānu nogāze ar vertikāli veido vismaz septiņdesmit grādu leņķi, un šādos apstākļos uzkāpšana būs saistīta ar lielām grūtībām. Bet galu galā tā bija iespējama, jo Zaks Lorjē un viņa kompanjons tomēr spēja pacelties līdz vulkāna krāterim.

Visstāvākā, gandrīz perpendikulārā nogāze atradās pret līdzenumu vērstajā ziemeļu pusē. No šejienes nebija ko mēģināt kāpt, turklāt šajā pusē kalna pamatne bija iegrimu­si jūrā. Tā piekājē neslējās neviens klintsrags, un kalnu, ja tā sastāvs būtu iebalts, nevis melnīgsnējs kā vulkāniskiem iežiem, varētu noturēt par krīta klinti.

Tad nu Bens Redls un Loriks ņēmās spriest, no kuras puses mēģināt uzkāpt Zelta kalna virsotnē, jo Žaks Lorjē ne­bija norādījis, pa kurieni viņš bija spējis sasniegt krāteri.

Lai nonāktu pie pamatnes, vajadzēja noiet tikai pārsimt soļu, jo apmetne bija ierīkota tieši stūrī, ko veidoja Raber- krīks un kalna austrumu sāns. Tā nogāzes bija apaugušas ar īsu zāli un retiem krūmu puduriem, pie kuriem kāpjot varētu pieturēties. Taču augšdaļā zālāja vietā bija tāda kā melnzeme, varbūt pelnu un kvēpu atliekas. Starp citu, nekas neliecināja, ka nesen būtu noticis izvirdums. Acīm­redzot tādēļ Lorjē bija uzskatījis Zelta kalnu par sen izdzi­sušu vulkānu.

Kad Bens Redls un Loriks atgriezās apmetnē, viņi iepa­zīstināja pārējos ar sava gājiena rezultātiem. Kāpšanai būs jānotiek pa rietumu nogāzi, jo tā bija mazāk stāva.

— Lai notiek, — Izlūks piekrita — bet jāuzkrāj spēki, pabrokastosim.

— Laba doma, — Samijs piebalsoja, — jo, lai sasniegtu krāteri, varbūt vajadzēs divas, trīs kārtīgas stundas, un, tā kā vismaz tikpat daudz paies, lai nokāptu, mēs atpakaļ tik­sim tikai pēcpusdienā.

Brokastis tūdaļ tika pagatavotas. Vakardienas pārgājiena laikā gūto medījumu pataupīja citai reizei. Bens, Samijs un viņu biedri ieturējās ar gaļas konserviem, šķiņķi, biskvītiem un tēju. Nepagāja ne četrdesmit minūšu, kad viņi savu iz­salkumu bija remdinājuši.

Pēc Bila Stella ierosinājuma, proviantu tika nolemts pa­ņemt līdzi gadījumam, ja pēc tā rastos nepieciešamība; a/ atšķaidītu viskiju un džinu tika piepildītas arī blašķes. Tāpat līdzi bija jāņem cirtņi, dzelkšņi un virves, ko varbūt vajadzēs likt lietā, ja nogāzes būs pārāk kraujas.

Laiks pasākumam bija labvēlīgs. Diena solījās būt jauka — saule slēpās aiz mākoņiem, ko dzina viegls ziemelis, un pārāk nekarsēja.

Neluto pirmajā kāpienā nepiedalījās. Viņš ar ļaudīm sar­gāja apmetni un nekādā gadījumā nedrīkstēja to atstāt. Ne­šķita gan, ka uztraukumam būtu iemesls, jo zeme taču bija neapdzīvota. Tomēr piesardzība nekad nav lieka.

Ap pulksten astoņiem Bens, Samijs, Loriks un Izlūks devās ceļā. Lai nokļūtu rietumu malā, viņi gāja gar kalna dienvidu pamatni. Savādi, ka visgarām gar šo nogāzi nere­dzēja vulkānisku izmešu pēdas, pat zem zāles ne. Par pē­dējo izvirdumu — kurā laikā gan tas bija noticis? — neliecināja nekādas pazīmes, nebija ne miņas arī no zelta putekļiem. Vai jāsecina, ka šis metāls ticis izsviests jūras pusē un guļ piekrastes dziļajos ūdeņos?

— Šā vai tā, nav svarīgi! — Bens atbildēja meista­ram, kurš šo piezīmi bija izteicis. — Diezgan droši var apgalvot, ka, kopš Zaks Lorjē pirms gandrīz astoņiem mēnešiem šo vulkānu apmeklēja, izvirdums nav noticis, un tos zelta gabalus, ko viņš redzējis krāterī, mēs vēl tur atradīsim!

Pusdeviņos biedri apstājās tās malas piekājē, kura bija vērsta pret austrumiem un stiepās līdz pašai piekrastei. Pamatīgu novērojumu rezultātā tika atzīts, ka visnolaide­nākais sāns ir tajā daļā, kas slīpi noliecas uz ziemeļiem. Tad nu vispirms nāksies doties šai virzienā, vajadzības gadījumā to mainot.

Izlūks gāja pa priekšu, pārējie viņam sekoja. Sākumā malas slīpums nebija lielāks par četrdesmit grādiem. Piekā­jē par pietiekami stingru atbalstu kalpoja zāle, un lietot dzelkšņus vai virves nebija vajadzības. Bils Stells, kas jau bija pieredzējis dažu labu ekskursiju Klinšu kalnos, rādījās lielisks pavadonis. Viņu vadīja drošs instinkts, viņš bija tik spēcīgs, tik rūdīts šāda veida vingrinājumos, ka pārējiem bija krietni jāsaņemas, lai neatpaliktu.