Žils Verns - ZELTA VULKĀNS

— Nē, Izlūk, — Loriks turpināja, — vienīgi tvaiki! Tie nāks nevis caur kanālu, bet caur turieni, un mēs necik ne­būsim tikuši uz priekšu. Drošs ir tikai tas, ka Zelta kalns jau ilgu laiku bija snaudis, un ari tas, ka viņš tagad mos­tas! Ja mēs būtu ieradušies dažus mēnešus agrāk, varbūt būtu varējuši nokāpt krāteri. Bet laime no mums novērsu­sies, un, bez šaubām, būs jāpaiet laikam, pirms notiek iz­virdums. Visbeidzot, gudrākais būtu bruņoties ar pacietibu…

— Pēc nepilniem diviem mēnešiem sāksies ziema, — zī­mīgi paziņoja Bils Stells.

— Es zinu, Izlūk.

— Un, ja izvirdums nenotiek… tik un tā būs jādodas prom.

— To es arī zinu, — atkārtoja meistars. — Labi, mēs dosimies prom, atgriezīsimies Dousonā, un nāksim atpakaļ līdz ar nākamās vasaras pirmajām dienām.

— Vai jūs domājat, ka Skima kungs būs ar mieru pava­dīt otru ziemu Klondaikā?

— Samijs varēs atgriezties Monreālā, ja viņam tā tīk, — sarunā iejaucās inženieris. — Kas attiecas uz mani, es uz­turēšos Dousonā, un viņš, ja gribēs, varēs atbraukt nākamā gada maijā. Agri vai vēlu vulkāns sāks darboties ar pilnu jaudu, un es gribu būt tur klāt.

Kā redzams, inženiera plāni pēc krietnām pārdomām bija visai noteikti, bet ko darīs Samijs Skims?

Izlūks tomēr vēl nebija nomierinājies un piebilda:

— Jā, agri vai vēlu Zelta kalns izsviedīs savus tīrradņus un zelta smiltis. Bet labāk būtu, ja tas notiktu agri. Un vai tomēr nevarētu šo izvirdumu izprovocēt? — Izlūks noprasīja vēlreiz.

Taču vēlreiz Bens Redls aprobežojās ar to, ka neatbil­dēdams uzlūkoja viņu.

Nākamajās dienās iestājās diezgan nelāgs laiks. No dienvidiem brāzās lielas vētras, un likās, ka atmosfēras procesu iedarbībā vulkāns aktivizējas. Starp tvaikiem parā­dījās dažas liesmas, bet tās nerāva sev līdzi vielas, kas at­radās krāterī.

Taču vētras nebija ilgstošas, un tām sekoja lietusgāzes. Makenzi delta daļēji applūda, un starp abiem galvenajiem upes atzariem ūdeņi izgāja no krastiem.

Saprotams, ka šajā nelāgajā periodā Samijs Skims neva­rēja turpināt savas ikdienišķās medības un ka dienas viņam likās bezgala garas. Savukārt Izlūks iepazīstināja viņu ar Bena nodomiem: ja vajadzēs atgriezties, palikt pa ziemu Dousonā, jaujot brālēnam brīvu izvēli braukt uz Monreālu, kā arī atgriezties šeit atpakaļ, lai turpinātu nākamvasar.

Samija pirmā doma bija sadumpoties; taču viņš savaldījās un tikai noteica:

— Es jau to zināju!

Un tā kā Bens ar viņu par to nerunāja, klusēja arī Sa­mijs, gaidīdams brīdi, kad būs nepieciešama izšķirošā iz­skaidrošanās.

5. jūlija pēcpusdienā Bens aicināja Samiju, meistaru un Izlūku teltī. Tiklīdz viņi bija apsēdušies, inženieris, pēdējo reizi pārdomājis projektu, par ko prātoja jau labu laiku, iesāka:

— Tagad klausieties, draugi.

Viņa seja bija nopietna. Grumbas pierē liecināja par ap­sēstību, kas viņu bija pārņēmusi, un savas patiesās draudzī­bas dēļ pret brālēnu Samijs jutās dziļi satraukts. Vai gan Bens būtu nodomājis pamest šo pasākumu, atteikties no cīņas ar dabu, kas liedzās nākt viņam talkā? Samijs par to būtu tik laimīgs, cik Loriks izmisis. Vai varbūt viņš taisījās pavēstīt savu lēmumu atgriezties Monreālā, ja stāvoklis līdz ziemas sezonai nemainītos ātrāk par sešām nedēļām?

— Draugi, — turpināja Bens, — nevar būt nekādu šaubu par Zelta kalna esamību un par vērtīgajām vielām, kuras tajā atrodas. Žaks Lorjē nav kļūdījies. Mēs paši ar savām acīm par to pārliecinājāmies. Kā par nelaimi, jauna izvirduma pirmās pazīmes neļauj mums iekļūt krāterī. Ja mēs būtu varējuši tur nokāpt, šis pasākums jau būtu beidzies, un mēs būtu atceļā uz Klondaiku.

— Šis izvirdums notiks, — apgalvoja meistars, — un, cerams, pirms ziemas iestāšanās!

— Lai tā būtu, — Bils Stells piebalsoja, — tad viss būs bijis uz labu.

— Vēlākais, pēc sešām nedēļām, — piezīmēja Samijs.

Pāris mirkļus valdīja klusums. Ņemot vērā katra viedok­li, visi savu sakāmo bija izteikuši. Taču inženierim droši vien bija kāds priekšlikums, un likās — viņš vilcinās sa­viem biedriem to izklāstīt.

Uzlicis roku uz pieres, kā tāds, kas sev vaicā, vai pare­dzējis visas ilgi pārdomātā projekta sekas, viņš atsāka:

— Draugi, jau labu laiku esmu atstājis bez atbildes mūsu Izlūka priekšlikumu. Iespējams, viņš to toreiz izmeta, sašu­tis par mūsu nevarību novest lietu līdz galam. Kopš tā brīža esmu daudz domājis, esmu meklējis līdzekļus, kā to izdarīt. Šķiet, esmu tos atradis. Un, ja Izlūks pirms nenoti­kušā izvirduma iesaucās: «Kādēļ to neizprovocēt?», es jums savukārt saku: «Nudien! Kādēļ gan ne?»

Ari meistars strauji piecēlās, gaidīdams, ka Bens Redls papildinās savu skaidrojumu, jo patiešām, bez spridzināša­nas varbūt bija vēl kāda cita iespēja?

Samijs Skims un Izlūks saskatījās, it kā vaicādami, vai inženieris vēl ir pie pilna prāta, un vai viņu nav satrieku- šas visas šis vilšanās un raizes.

Nē, viņš turpināja tāda cilvēka apņēmībā, kurš pilnīgi valda pār sevi, tiklīdz Izlūks bija pajautājis:

— Kādā veidā jūs domājat izprovocēt Zelta kalna iz­virdumu?

— Tad klausieties, — Bens Redls atsāka. — Visi vul­kāni, kā jūs zināt, atrodas jūras malā vai piekrastes tuvu­mā. Piemēram, Vezuvs, Etna, Hekla, Čimboraso, [..] kā Jaunajā, tā Vecajā kontinentā. Tādējādi var secināt, ka pa­zemē tiem jābūt savienotiem ar okeānu vai jūru. Tajos strauji vai lēnām, atkarībā no zemes slāņa biezuma, iesūcas ūdeņi. Tie ietiecas līdz pat iekšējās uguns centriem, tur sa­karst, pārvēršas par tvaikiem, un, kad šie tvaiki, ieslodzīti vulkāna iekšās, sasnieguši augstu spiedienu, tie izraisa iek­šēju satricinājumu, mēģina izlauzties uz āru, raudami sev līdzi pa vulkāna kanālu kvēpus, pelnus, klinšu gabalus, dūmu un liesmu mutuļus. Tas, bez šaubām, ir izvirdumu un katrā ziņā ari zemestrīču cēlonis. Tātad, ja to dara daba, kādēļ lai to nedarītu cilvēki?

Var teikt, ka šai brīdī visi vai aprija inženieri ar acīm. Skaidrojums, ko viņš bija devis vulkāniskajām parādībām, protams, bija pareizs. Noteikti arī Zelta kalna iekšās iesū­cās Ziemeļu Ledus okeāna ūdens. Un, ja ilgākā vai īsākā laikā pēc pēdējā izvirduma savienojumi bija aizsprostoju- šies, tad tagad tas tā vairs nebija, jo zem iztvaikojušo ūdeņu spiediena vulkāns sāka izgrūst tvaika mutuļus.

Bet vai tad bija iespējams tikt klāt šiem pazemes savie­nojumiem, ievadīt straumēm jūras ūdeņus vulkānā? Vai in­ženieris bija tik pārdrošs, ka gribēja mēģināt veikt šādu darbu… un ticēja, ka tas ir paveicams?

Viņa līdzgaitnieki negribēja tam ticēt, un Bils Stells šai sakarā uzdeva jautājumu.

Un, lūk, ko atbildēja Bens Redls:

— Nē, mani draugi, runa nav par darbu, kas ietu pāri ma­niem spēkiem. Mums nav jādodas milzīgos dziļumos meklēt savienojumu starp vulkānu un jūru. Viss būs ļoti vienkārši.

Nav grūti iedomāties, ka Lorika un Izlūka ziņkāre bija sakāpināta līdz pēdējam, un var apgalvot, tā piemita arī Samijam Skimam, kurš labi zināja, ka Bens Redls ir pārāk pieredzējis, lai balstītu savu lietu uz šaubīgiem pamatiem.

— Kad bijām Zelta kalna virsotnē, — inženieris turpināja, — jūs, tāpat kā es, būsiet pamanījuši, ka krāteris ir novirzīts uz kalna austrumu malu, tur, kur atrodas kanāla atvere. Tur­klāt vulkāniskās darbības troksnis sevišķi labi dzirdams no šīs puses, un tai pašā laikā skaidri saklausāma iekšējā dunoņa.