Žils Verns - ZELTA VULKĀNS

Nokāpšana noritēja bez starpgadījumiem. Pēcpusdiena bija tikpat skaista kā rīts. Valdīja šiem platuma grādiem neparasts siltums, un Lejaskanādā varētu iedomāties, ka ir pats vasaras vidus. Taču, ja arī laiks bija tikpat silts kā Grīnvelejā, kā sprieda Samijs, Grīnvelejā bija tālu, un, pat ja Zelta kalns būtu desmit, simt vai tūkstoš reižu augstāks, Monreālu, kas atradās piecsimt jūdžu uz austrumiem, tomēr saskatīt neizdotos pat ar tādu tālskati, kas mēnesi pievilktu rokas stiepiena attālumā!

Bet Samijs Skims neteica nekā. Tuvojās šī pasākuma beigas, lai kādas tās būtu, un droši, ka līdz septembra vidum karavāna būs atpakaļ Klondaikā.

Ap pieciem Bens ar biedriem atgriezās nometnē, kur ar rītdienu tiks atsākts darbs.

Pusdienas bija lieliskas, jo Neluto, Samijam promesot, bija praties sagādāt skaistu medījumu. Tomēr pirms gulētie­šanas Samijs izteica šādas pārdomas:

— Bet, mīļo Ben, ja mums līdz ar ūdens ieplūdināšanu gadītos vulkānu izdzēst?

— Tas būtu lieliski, — pievienojās Loriks, — ja vul­kāns apdzistu, mēs varētu nokāpt krāterī.

— Un, protams, atbrīvot vulkānu no viņa zelta krāju­miem, — turpināja Samijs, — un noteikti vienmēr atradī­sies atbilde visam kam.

Raberkrīka kreisais krasts meta diezgan izteiktu līkumu apmēram piecdesmit tuāžu no vietas, kur atradās pazemes eja, kas savienojās ar krātera kanālu. Šai pašā leņķī, ko veidoja līkums, notiktu ūdens ievadīšana. Tātad šeit va­jadzēja izrakt kanālu trīssimt pēdu garumā. Inženieris iezī­mēja trasi, un 28. jūlija rītā visi ķērās pie darba.

Bija konstatēts, ka kanāla rakšana nesagādās īpašas grū­tības, neprasīs lielus pūliņus. Septiņu pēdu dziļumā zeme bija diezgan irdena, tālāk sākās klints. Ar šādu dziļumu un apmēram tādu pašu platumu vajadzētu pietikt. Darbs būtu paveicams ar cērtes un lāpstas palīdzību, un nebūtu jāķeras pie spridzināšanas un jātērē pulvera krājumi. Jo, ja arī ne nometnes laikā, tad vismaz atceļā uz Dousonu vajadzēja būt apgādātiem ar munīciju, tādēļ ka, beidzoties sezonai, pa šo ceļu mēdza klejot indiāņi un dažādi dēkaiņi.

Visi karavānas ļaudis bija apņēmības pilni, un neviens no drosmīgajiem kanādiešiem nešaubījās par panākumiem. Viņi zināja, ka Redls mēģina izprovocēt izvirdumu, tāpat kā zināja, ka šis izvirdums reizē ar zelta lavu izspļaus zelta gabalus. Pietiks visiem, un nekad neviens Klondaikas iecir­knis nebūtu devis tādus rezultātus. Un jāsaka, pat skeptis­kais Samijs nodomāja:

«Patiešām, kādēļ gan ne?»

Kanāla rakšana veicās ātri, un gaisa temperatūra ne­bija pārāk augsta. Turklāt šajos platuma grādos augusta mēnesi saule nepacēlās vairāk kā [..] virs apvāršņa. Ļaudis cits citu nomainīja un, izmantojot garās novaka­res, daļēji strādāja arī pa naktīm. Viņi uzmanīgi vēroja, vai šo kanāla trasi nešķērso kāda zelta dzīsla, taču neko tamlīdzīgu nemanīja.

— Kā redzams, — atzīmēja meistars, — šis krīks nav salīdzināms ar Eldorado vai Bonanzu, un tā ūdeņi nesatur zeltu; bet tie mums sagādās Zelta kalna tīrradņus, un tas būs pavisam kas cits!

Pagāja trīspadsmit dienas, un 9. augustā divas trešdaļas kanāla bija izraktas. Bet, tuvojoties kalnam, zeme kļuva akmeņaina, mazāk irdena. Tomēr viņi tika galā ar darbarī­kiem vien, neizmantojot sprāgstvielas.

Bens sprieda, ka vajadzēs sešas, septiņas dienas, lai darbu pabeigtu. Bija nepieciešams vairs tikai izrakties cauri krīka krastam piecu, sešu pēdu platumā no vienas puses un no otras puses — līdz vulkāna kanālam. Tad ūdeņi paši gāzīsies iekšā vulkānā.

Pēc cik ilga laika notiks sakrājušos tvaiku izraisītais iz­virdums, nevarēja zināt. Bet inženieris to bija novērojis, tā pazimes pastiprinājās ar katru dienu. Dūmi virs vulkāna kļuva biezāki, liesmas pacēlās aizvien augstāk un ne- daudzajās tumsas stundās plaši apgaismoja apkārtni. Varēja taču cerēt, ka iztvaikojušie ūdeņi centrālajā uguns perēklī liks izsviest vulkāniskās vielas.

Šajā pēcpusdienā Neluto, atgriezies nometnē, uzmeklēja Samiju un, no ātrā skrējiena pavisam aizelsies, sauca:

— Ak, Skima kungs…

— Kas ir, Neluto?

— Tur ir… tur ir aļņi!

— Aļņi?!

— Jā, pusducis, es saskaitīju.

— Vai tālu?

— Kādu jūdzi no šejienes, tur.

Un indiānis norādīja uz līdzenumu rietumos no Zelta kalna.

Kā zināms, kaislīga mednieka viskvēlākā vēlēšanās ir sa­stapties ar šiem brīnišķīgajiem Kanādas aļņiem un kādu nomedīt. Šo vēlēšanos Samijs kopš ierašanās Klondaikā vēl nebija varējis īstenot, tikai kādi divi vai trīs bija likuši sevi manīt Dousonas apkārtnē un Četrdesmitjūdžu krīka teritori­jā. Tāpēc nav brīnums, ka jaunā ziņa satrauca Samiju gluži tāpat kā pašu indiāni.

— Ejam! — viņš teica Neluto.

Abi atstāja nometni un kādus simts soļus gāja gar Zelta kalna pamatni. Tad viņi apstājās, un Samijs pats savām acīm varēja ieraudzīt aļņu baru, kas pa plašo līdzenumu lēnām virzījās uz ziemeļrietumiem.

Protams, viņš tūdaļ vēlējās uzsākt medības, bet bija jau vēls un viņš savu nodomu atlika uz nākamo dienu. Galvenais, ka dzīvnieki ir tuvumā, un gan jau tos atkal manīs.

Atgriezies pie Bena, viņš darīja tam zināmu savu nodo­mu. Tā kā kanāla rakšanai darbaroku netrūka, inženieris neredzēja iemesla, kādēļ nevarētu vienu dienu iztikt bez Neluto. Tad tika norunāts, ka abi mednieki piecos no rīta dosies meklēt aļņu pēdas.

— Bet apsoli man, Samij, — piekodināja Bens, — ka pārāk tālu neaizklīdīsi.

— To tu labāk pasaki aļņiem, — smiedamies attrauca Samijs.

— Nē, Samij, to es saku tev. Tu nedrīksti klejot jūdzēm tālu no nometnes. Nedrīkst pieļaut, ka mēs būtu spiesti pārtraukt darbus, dodoties tevi meklēt. Bez tam vienmēr jā­uzmanās no nevēlamas sastapšanās…

— Nē, Ben, apvidus ir drošs, jo ir tukšs.

— Lai tā būtu, Samij, bet apsoli man, ka pēcpusdienā būsi atpaka|.

— Sacīsim — vakarā, Ben.

— Vakari tagad ilgst līdz nakts vidum, — inženieris teica. — Samij, ja tu līdz sešiem nebūsi pārnācis, es sākšu uztraukties.

— Norunāts, Ben, norunāts. Sešos ar piecpadsmit žēlas­tības minūtēm.

— Ar noteikumu, ka tavas piecpadsmit minūtes neievel- kas līdz piecdesmit!

Benam tomēr bija iemesls bažīties, ka brālēns, dzīdamies pakaļ aļņu baram, varētu aizklīst pārāk tālu. Ja arī līdz šim pie Makenzi deltas nebija parādījušies ne indiāņi, ne kādi citi, tad par to varēja tikai priecāties. Taču jebkuru dienu tas varēja notikt. Bez tam, kad kampaņa būs beigusies, un beigusies laimīgi, inženieris gribēja steigšus doties atpakaļ uz Klondaiku.

Nākamajā dienā pirms pieciem Samijs un Neluto, apbru­ņojušies ar medību bisēm, apgādājušies ar pārtiku divām ēdienreizēm, ar suni Stopu, kurš riedams lēkāja tiem ap­kārt, atstāja nometni.

Laiks bija jauks, pat mazliet pavēss, kaut gan saule jau sāka mest savu plašo loku virs apvāršņa.

Katrs mednieks sapratīs tik dabisko godkāri, ko izjuta Samijs Skims, atrast vakar manītos aļņus un nogāzt kaut vienu no šiem varenajiem zālēdājiem. Klejojumi Dousonas apkārtnē vai Četrdesmitjūdžu krīka apkaimē viņam bija sagādājuši tikai parastu, sīku medījumu — strazdus, ru­beņus, irbes. Lielie dzīvnieki pirms zeltraču invāzijas no­teikti bija atkāpušies vairāku desmitu jūdžu attālumā, un Klondaikā nav tādu meža resursu, kādi ir Kasjārā vai pie Peli krastiem. Samijs gan bija sastapis dažus lāčus, starp citu, «sudrabaino» ar balto rikli, brūno lāci, melno lāci un grizli lāci. Bet viņam nekad vēl nebija gadījies raidīt lodi uz mufloniem, dzīvniekiem, kas vislabprātāk mitinās Klinšu kalnu teritorijā. Tāpat viņam nebija gadī­jies piešaut aci uz Kanādas aļņiem, kas ar savu raženo augumu atšķiras no tiem, ko viņš jau bija medījis domī­nijas mežos.