Žils Verns - ZELTA VULKĀNS

Un, lūk, abi jau spraucās cauri biezajiem zariem, un viņu vienīgais vadonis bija suņa rējieni. Saprotams, aļņi vairs nevarēja attālināties tik strauji, jo lielie ragi apgrūti­nāja gaitu cauri biežņai. Tur, kur tiem bija grūti vai neie­spējami tikt cauri, sunim klājās daudz vieglāk. Viņš tos panāktu, un medniekiem būtu jāvirzās tikai turp, kur bija dzirdami viņa rējieni.

Tā arī viņi darīja veselas divas stundas, tomēr nespēda­mi panākt baru. Neprātīgas kaislības dzīti, viņi metās avan­tūrā. Bet ļaunākais bija tas, ka viņi nemitīgi attālinājās uz rietumiem, un kā spēs atrast ceļu, kad būs laiks atgriezties?

Tikmēr Samijs, virzīdamies uz priekšu, secināja, ka dzi­ļāk mežs kļūst arvien caurredzamāks. Joprojām tie paši koki: bērzi, apses un priedes, bet retāki, un zemi vairs ne­klāja tik daudz sakņu un krūmāju.

Kaut arī saskatīt aļņus viņi nevarēja, Stops pēdas nebija pazaudējis. Joprojām bija dzirdami tā rējieni, un tie neska­nēja tālāk kā tikai kādu astotdaļjūdzi no saimnieka.

Neluto un Samijs Skims devās arvien tālāk meža dziļu­mos. Bet mazliet pēc divpadsmitiem suņa rējieni vairs ne- nonāca līdz viņu ausīm.

Viņi atradās kādā klajumā, kur iespīdēja saules stari. Par attālumu, kas viņus šķīra no mežmalas, Samijs Skims varēja spriest tikai pēc pagājušā laika, pēc viņa domām, tā varēja būt kāda jūdze. Viņiem bija laiks atgriezties apmet­nē. Viņi bija noguruši, izsalkuši un apsēdās kāda koka pa­kājē. No mednieku somas tika izvilkts ēdamais, un nevilcinoties var apgalvot, ka apetīte abiem bija lieliska. Tiesa, pusdienas tiem būtu likušās krietni vien gardākas, ja ēdienkartē parādītos arī aļņa cepetis.

Ko tagad pavēlēja darīt saprāts un piesardzība? Vai tas nelika doties atpakaļ uz apmetni, pat ja nācās to darīt tuk­šām rokām? Šoreiz, liekas, virsroku vajadzēja gūt saprātam. Tomēr, ja bija nepatīkami atgriezties bez aļņa, vēl ne­patīkamāk bija atgriezties bez suņa. Jo Stops vēl aizvien nebija parādījies.

— Kur viņš varētu būt? — domīgi vaicāja Samijs Skims.

— Skrien zvēriem pa pēdām, — atbildēja indiānis.

— Par to es mazliet šaubos, Neluto. Kur tad ir zvēri?

— Varbūt ne tik tālu, kā varētu likties, — indiānis sacīja.

Vai šī atbilde neliecināja, ka indiānis nebija kā Samijs Skims nolēmis klausīt saprāta balsij un pamest šo mežu? Patiesību sakot, viņš nespēja samierināties, ka visu rīta cē­lienu bijis jāskrien bez kādiem panākumiem.

No otras puses, Samijs Skims pavisam noteikti izjuta zi­nāmu gandarījumu, dzirdot viņu tā runājam. Tomēr viņš uzskatīja par nepieciešamu izteikt sekojošu piezīmi:

— Ja aļņi nebūtu tālu mežā, mēs dzirdētu Stopa riešanu.

Un šajā mirklī atskanēja viņa rējieni, pēc dzirdes sprie­žot, nepilnu trīssimt tuāžu attālumā.

Un, lūk, abi mednieki, nepārmijuši ne vārda, kā atspe­res bija kājās, paķēra savas mednieku somas un bises un devās virzienā, no kura bija dzirdama riešana.

Šoreiz ne piesardzībai, ne saprātam nebija tā laime tikt uzklausītiem, un tas šos abus pārgalvniekus varēja aizvest krietni tālu.

Viņi vairs nedevās ne uz ziemeļiem, ne austrumiem. Aļņu bars bija meties dienvidrietumu virzienā, un acīm­redzot šajā virzienā mežs turpinājās vairākas jūdzes, līdz pat Porkjupainas pirmajām pietekām. Samijs Skims un Ne­luto arvien vairāk attālinājās no Zelta kalna. Galu galā saule tikai sāka virzīties uz rieta pusi. Ja mednieki apmetnē neatgriezīsies piecos, atbilstoši savam solījumam, nu tad viņi tur ieradīsies septiņos vai astoņos, kad diena vēl nebūs beigusies. Turklāt varat būt droši, ka viņi nekavēja sevi ar šiem prātojumiem. Viņi dzirdēja Stopa balsi, viņi skrēja tam paka], nešaubīdamies, ka viņš seko tik kārota­jiem aļņiem.

Šiem dzīvniekiem kaut kur tepat bija jābūt, un abi med­nieki tagad viņiem bija uz pēdām. Mežs vairs nebija tik biezs, un viņiem bija vairāk vietas. Viņi varēja joņot ar lielāku ātrumu. Tad nu Samijs Skims un Neluto sekoja tiem tik ātri, cik vien bija viņu spēkos. Viņi pat nedomāja pa­saukt suni, kurš, bez šaubām, nebūtu klausījis, savā med­nieka trakumā neatpalikdams no saimnieka. Samijs Skims un Neluto vairs nejuta, kā paiet laiks. Viņi joprojām devās dienvidrietumu virzienā, un nekas nerādīja, ka viņiem drīz jāsasniedz šī plašā meža rietumu robeža. Viņi skrēja, ko kājas nes, un palēnināja gaitu tikai, lai atvilktu elpu, ne reizi neapstādamies. Nogurumu, to viņi nejuta. Samijs Skims pilnīgi aizmirsa, ka atrodas Klondaikas kaimiņu teri­torijās, it kā viņš medītu Monreālas apkārtnē. Tikai, ja viņam ne reizi nebija radušās grūtības, lai atgrieztos Grin- velejas fermā, vai tāpat notiks, kad būs jāatgriežas Zelta kalna apmetnē?

Vienu vai divas reizes Neluto un viņam likās, ka beidzot ir pie mērķa. Virs krūmiem bija parādījušies dzīvnieku ragi, un aļņi no viņiem bija nepilnu simt soļu attālumā. Bet izmanīgie dzīvnieki nekavējās pazust, un tā arī neradās ie­spēja raidīt tiem nopakaļ šāvienu.

īsi sakot, aizritēja vairākas stundas, tā ka nepiesardzīgie to pat nepamanīja. Bet Stopa riešana, kas kļuva arvien vājā­ka, liecināja par to, ka aļņi attālinās. Tos panākt līdz ar to būtu neiespējami. Beidzot rējieni mitējās — vai nu tādēļ, ka Stops bija pārāk tālu, vai nu tādēļ, ka viņš pats, tik ilga un dedzīga skrējiena nokausēts, vairs nebija spējīgs pariet.

Samijs Skims un Neluto apstājās, spēkiem izsīkstot, un nogāzās zemē kā maisi, nezinādami, vai spēs vairs pie­celties.

Bija astoņi vakarā, kā to varēja konstatēt pēc Samija Skima pulksteņa.

— Cauri! — viņš teica, tiklīdz varēja izdabūt vārdus pār lūpām.

Šoreiz Neluto pamāja ar galvu par zīmi, ka piekrīt un atzīst neveiksmi.

— Kur mēs esam? — turpināja Samijs Skims.

Jā, jautājums bija vietā, un nebūs viegli uz to atbildēt.

Šajā meža daļā pavērās diezgan plašs klajums, un tam cauri tecēja neliela upe, bez šaubām, lai dienvidrietumos sasniegtu kādu no Porkjupainas pietekām. Saule to apgais­moja no vienas puses, bet otrā, koki likās esam saauguši ciešāk viens pie otra, tāpat kā mežmalas austrumu pusē.

— Jādodas ceļā, — sacīja Samijs Skirns.

— Uz kurieni? — indiānis jautāja.

— Uz apmetni, jādomā, — piezīmēja Samijs Skims, paraustīdams plecus.

— Un uz kuru pusi ir apmetne?

— Uz to, Neluto, — sacīja viņa biedrs, uzgriezdams muguru saulei, kas taisījās uz rietu.

— Mēs nevaram doties ceļā, pirms neesam paēduši, Skima kungs!

Tas nu bija skaidrs kā diena, abi mednieki nebūtu va­rējuši paspert ne piecsimt soļu, lai bezspēkā nepakristu.

Medību somas tad nu tika atvērtas. Tika vakariņots tāpat kā brokastots no rīta, turklāt tik bagātīgi, ka no ēdamā nekas vairs nepalika pāri. Un tā kā medījumu mežā nebija daudz, būtu bijis grūti ko sagādāt, vienīgi, ja gadītos atrast ēdamas saknes, ko varētu izcept uz oglēm.

Bet likās, ka uguns šai vietā jau tikusi kurta, jo, iedams gar klajuma malu, Neluto apstājās pie mazas pelnu čupiņas. Viņš pasauca Samiju Skimu un teica:

— Redziet nu, Skima kungs.

— Šajā vietā bijis iekurts ugunskurs, Neluto.

— Nav nekādi* šaubu.

— Šai mežā fatad ir indiāņi vai arī vēl kāds cits?

— Protams, tie te ir nākuši, — atbildēja Neluto, — katrā ziņā tas bijis sen.

Patiesi, šie baltie, jau dubļainie pelni, ko mitrums bija sacementējis, pierādīja, ka ugunskurs ticis sakurts diezgan pasen. Mēneši, varbūt gadi bija pagājuši, kopš šajā vietā aizdegta uguns. Nebija iemesla brīnīties, nedz arī baidīties par kādu cilvēku klātbūtni Zelta kalna tuvumā.