Žils Verns - ZELTA VULKĀNS

Velti Bens Redls un Bils Stells gaidīja, kad atskanēs šā­viens. Līdzenums bija tikpat kluss, cik tukšs.

— Viņi ir apmaldījušies! — sacīja Izlūks.

— Apmaldījušies, — bilda inženieris, purinādams galvu, — apmaldīties teritorijā, ja Zelta kalns ir redzams no visām pusēm, turklāt vairāku jūdžu attālumā…

— Ko tad lai domā, Redla kungs? Aļņu medības nav bīstamas, ja vien Skima kungs un Neluto nav saķērušies ar lāčiem…

— Ar lāčiem vai laupītājiem, avantūristiem, indiāņiem vai vēl kādu, Bil… Jā! Man ir nojauta, ka viņiem gadī­jusies nelaime.

Šajā brīdī, ap pusvienpadsmitiem, atskanēja rējieni.

— Re, kur Stops! — iesaucās Bens.

— Viņi nav tālu! — atbildēja Izlūks.

Vēl joprojām bija dzirdamas rejas, bet tajās ieskanējās kaut kas žēlabains, it kā suns būtu ievainots un atgriešanās viņam sagādātu lielas mokas.

Bens Redls un viņa biedrs metās pretī Stopam, un viņi nebija spēruši ne divsimt soļu, kad atradās nabaga dzīvnie­ka tuvumā.

Suns atgriezās viens, un viņa pakaļējās ķepas bija sar­kanas no asinīm, kas tecēja no brūces pakaļkājā. Likās, viņam vairs nav spēka paiet, un ka viņš nebūtu spējis tikt līdz apmetnei.

— Ievainots… ievainots un viens! — atkārtoja Bens Redls, kura sirds stipri dauzījās no domas, gandrīz vai pārliecības, ka Samijs Skims un Neluto krituši par upuri katastrofai, kuru izraisījuši vai nu cilvēki vai plēsīgi zvēri.

Tomēr Izlūks izteica šādu iespējamību:

— Varbūt Stopu negribot ievainojis saimnieks vai Nelu­to? Kāda apmaldījusies lode būs trāpījusi…

— Un kādēļ tad viņš nepalika pie Skima? Samijs būtu va­rējis parūpēties par viņu un atvest atpakaļ, — iebilda Bens.

— Labāk aizvedīsim suni uz apmetni, — sacīja Bils Stells. — Apskatīsim viņa brūci, un, ja tā ir viegla, varbūt viņš varēs mums sekot un uzvest uz Skima kunga pēdām.

— Jā, — piebilda inženieris, — jo es negribu gaidīt līdz rītam. Mēs dosimies vairāki, labi apbruņoti, un, kā jau jūs teicāt, Izlūk, Stops varbūt varēs mums parādīt ceļu.

Izlūks paņēma dzīvnieku uz rokām, un desmit minūtes vēlāk kopā ar Benu Redlu atgriezās apmetnē.

Suni ienesa teltī. Tika apskatīts viņa ievainojums. Tas ne­likās bīstams un skāra tikai audus, neskarot iekšējos orgānus.

Izlūkam, kurš bija ļoti pieredzējis šāda veida operācijās, izdevās lodi izņemt.

Paņēmis lodi, Bens to rūpīgi apskatīja gaismā. Tad no- bālis, trīcošām rokām, viņš iesaucās:

— Šī nav Samija ieroča lode! Tā ir lielāka un nenāk no medību karabīnes!

Tā bija taisnība, un Bilam Stellām, kad viņš bija apska­tījis lodi, nācās to atzīt.

— Viņiem bijusi darīšana ar avantūristiem, ļaundariem! — iesaucās inženieris. — Viņiem bija jāaizstāvas pret uz­brukumu ar šaujamieročiem! Uzbrukuma laikā Stops ticis ievainots… un, ja viņš nav palicis kopā ar saimnieku, tad tādēļ, ka viņa saimnieks ticis aizvests vai gājis bojā kopā ar Neluto! Ak! Mans nabaga Samijs, mans nabaga Samijs!

Bens nevarēja apslāpēt elsas. Un ko gan būtu varējis atbildēt Bils Stells? Lode, ko nebija izšāvuši abi mednie­ki, suns, kurš bija atgriezies viens pats, vai tas viss ne­deva inženierim iemeslu domāt, ka notikusi nelaime? Vai nu Samijs Skims un viņa biedrs bija gājuši bojā aizstā­voties, vai arī nokļuvuši savu uzbrucēju nagos, jo aizvien vēl nebija parādījušies.

Pulkstenis jau vienpadsmit, un ne Samijs, ne Neluto vēl nebija atgriezušies apmetnē. Gar apvārsni bija savilkušies mākoņi, un krēsla sabiezēja.

Tika nolemts, ka Bens Redls, Izlūks un viņu biedri dosies meklēt pazudušos. Tūdaļ tika sagatavots viss ne­pieciešamais. Nemt līdzi pārtiku nebija jēgas, jo karavāna neattālināsies no Zelta kalna, vismaz pirmajos meklēju­mos. Bet visi cilvēki bija bruņoti gadījumam, ja tiem ceļā uzbruktu, kā arī, ja nāktos atbrīvot abus gūstekņus ar spēku.

Stops tika rūpīgi pārsiets. Lode izvilkta, ievainojums ap­saitēts un suns labi pabarots, jo spēki viņam bija izsīkuši galvenokārt aiz bada un slāpēm. Bet nu jau viņš izrādīja vēlmi doties sava saimnieka meklējumos.

— Mēs viņu vedīsim, — teica Izlūks, — ja vajadzēs, nesīsim, ja viņš ir pārāk piekusis, un varbūt Stops atradis Skima kunga pēdas.

Tomēr, ja nakts meklējumi būs veltīgi, ja vienas vai divu jūdžu atstatumā pēdas netiks atrastas, tad, pēc Izlūka domām, vajadzēs atgriezties pie Zelta kalna. Tiktu sacelta kājās apmetne, karavāna atsāktu meklējumus cauri milzīga­jam līdzenumam, tiktu pārbaudīta visa apkārtne starp Zie­meļu Ledus okeānu un Porkjupainu. Par Zelta kalnu vairs nebija ne runas, kamēr Bens Redls nebūs atradis Samiju, kamēr nebūs atklājis, kas ar viņu noticis, un, kas zina, vai viņš to vispār spēs!

Veikuši piesardzības pasākumus, lai aizjūgi nevarētu at­stāt apmetni, Izlūks un viņa biedri devās ceļā. Viņi virzījās gar kalna pakāji, kura dobjā dunoņa lika drebēt zemei. Tā virsotnē, ko ietina tvaiki, šaudījās garas liesmu mēles, ko puskrēslā varēja redzēt jau pa gabalu. Bet vulkānisko vielu izsviešana nenotika.

Bens Redls gāja līdzās Bilam Stellām, suns viņiem bla­kus. Pārējie sekoja, turēdami gatavībā ieročus. Kad karavā­na bija sasniegusi kalna pakājes galu, no kurienes kāpa vulkānā, tā apstājās.

Kādā virzienā lai dodas? Vai sekot nejaušai izvēlei? Jebšu nebija citas izejas, kā paļauties uz suņa instinktu. Gudrais suns saprata, ko no viņa gaida, un pāris reižu ap­slāpēti ierējās. Tas ir droši, ja viņš tiks uz saimnieka pēdām, viņš nekļūdīsies un Samiju atradīs!

Brīdi vilcinājies, Stops devās ziemeļrietumu virzienā. Bet Samijs Skims un Neluto, atstādami Zelta kalnu, uz to pusi nebija devušies.

— Iesim viņam pakaļ, — Izlūks teica, un tas bija labā­kais, ko varēja darīt.

Pēc stundas nelielā gupa šķērsoja līdzenumu. Tā sa­sniedza mežmalu, kur abi mednieki kādu jūdzi tālāk bija devušies iekšā mežā.

Kā rīkoties? Vai doties mežā, dziļajā koku krēslā? Vai labāk bija atgriezties apmetnē, ņemot vērā, ka nekādas pēdas netika atrastas, un sagaidīt rītu, lai turpinātu pamatī­gāku meklēšanu?

Bens Redls, Izlūks un Loriks nezināja, ko darīt. Inže­nieris nespēja izšķirties, vai nepieciešams atgriezties, kaut gan labi saprata, cik nepiesardzīgi būtu doties cauri mežam. Bils Stells, vairāk valdīdams pār sevi, labāk novērtēja situ­āciju un pastāvēja uz tūlītēju atgriešanos. Starp citu, likās, ka Stops par kaut ko šaubās. Viņš mežmalas tuvumā apstā­jās, un apslāpētos rējienus vairs nedzirdēja.

Pēkšņi viņš lēca. Pavisam droši, viņš vairs nejuta savu ie­vainojumu, viņš skrēja starp kokiem, riedams cik spēka, un nebija šaubu, ka suns atradis līdz šim velti meklētās pēdas.

— Sekojam viņam… sekojam! — iesaucās Bens Redls.

Un visi metās mežā pakaļ sunim.

— Pagaidiet, — pavēlēja Bils Stells, apstādinādams savus biedrus.

Gandrīz tūdaļ parādījās divi vīrieši, un mirkli vēlāk Sa­mijs Skims bija inženiera apkampienos.

Viņa pirmie vārdi bija:

— Uz apmetni… uz apmetni!

— Kas noticis? — jautāja Bens.

— To, kas notika, es izstāstīšu tur, — atbildēja Samijs Skims, — bet jārūpējas tikai par to, kas vēl var notikt…. Uz nometni, es jums saku, uz nometni!

Visi, orientēdamies pēc Zelta kalna liesmām, ātri devās ceļā. Pēc stundas viņi bija sasnieguši Raberkrīku.

Bija pāri pusnaktij. ' Pirms teltī pievienoties Benam, Lorikam un Izlūkam, Sa­mijs mirkli uzkavējās. Viņš vēl pēdējo reizi gribēja nopētīt Zelta kalna apkārtni. Inženieris un Bils Stells sekoja viņa piemēram. Viņi zināja, ka ir apdraudēti, un tas bija vienī­gais, ko varēja izdabūt no Samija ātrā gājiena laikā no meža uz kalnu.