Žils Verns - ZELTA VULKĀNS

Inženieris kļuva domīgs. Bija noticis tas, no kā viņš baidījās. Francūzis Zaks Lorjē nebija vienīgais, kas zināja par Zelta kalna eksistenci. Tātad indiānis Krasaks to atklā­jis teksasiešiem, un viņi nekavēsies noskaidrot kalna atra­šanās vietu; un lai to izdarītu, viņiem nemaz nevajadzēs pārstaigāt visu Ziemeļu Ledus okeāna piekrasti! Viņi pama­nīs vulkānu, līdzko būs tikuši laukā no meža, kurā nakšņo­ja. Tad ieraudzīs dūmus un liesmas, kas ietin tā krāteri. Pēc stundas viņi sasniegs Zelta kalna pakāji, un, kad no­nāks līdz apmetnei, kurā apmetušies viņu senie Četrdesmit­jūdžu krīka kaimiņi, kas tad notiks?

Un viņš vērsās pie Samija Skima:

— Tu redzēji, ka Hanteru pavada liela grupa?

— Kādi piecdesmit bruņoti vīri, — Samijs Skims atbil­dēja, — un, man jādomā, viņš nav tos savervējis no godī­gākajiem Klondaikas ļaudīm, kuru jau tā ir maz!

— Tas ir iespējams, pat droši, — Izlūks apstiprināja, — un no visa tā izriet, ka mūsu situācija ir nopietna.

Apspriede tika beigta ar šo Bila Stella paziņojumu. Veica pasākumus apmetnes apsargāšanai naktī, un līdz rī­tausmai nekādi starpgadījumi nenotika.

Kā jau Izlūks bija teicis, situācija veidojās nopietna. Nebija droša pamata cerēt, ka teksasiešu banda neatklās Zelta kalnu, un tas notiks ātri vien, jo Hanters to pa­manīs, līdzko būs šķērsojis meža rietumu malu — viņu taču pavadīja šis Krasaks, kura vārdu Samijs bija dzir­dējis pieminam. Viņiem nebūs jāvirzās gar Ledus okeāna piekrasti, jo nāca taču no šīs puses, un tikuši garām Porkjupainai, nonāks tieši pie apmetnes. Bet, ja Hantera ļaudis būtu izvēlējušies to pašu ceļu, ko Izlūks, lai no

Dousonas nokļūtu pie Makenzi deltas, tie būtu redzami jau no tālienes: kopš divdesmit četrām stundām viņi būtu likuši sevi manīt un iznāktu tieši pie Zelta kalna. Tātad banda bija ieradusies no rietumiem, nākdama no Fortju- konas, kas atrodas lielās upes labajā krastā.

Jāņem vērā, ka banda sastāvēja no kādiem piecdesmit vīriem, bet Redlam to bija tikai divdesmit. Skaitlisko ne­vienlīdzību nevarēja kompensēt drosme, kaut gan viņi bija nolēmuši aizstāvēties līdz pēdējam vīram.

Atlika tikai gaidīt tālākos notikumus, un gaidīšana nebūs ilga. Augstākais pēc četrdesmit astoņām stundām, bet varbūt jau šajā pašā dienā Hanters tuvosies Zelta kalnam. Par to, ka varētu atstāt Makenzi apmetni un doties atpakaļ uz Klondaiku, piekāpjoties teksasiešiem, nevarēja būt ne runas. Ja Izlūks to būtu piedāvājis saviem biedriem, visi bez izņēmuma būtu atbildējuši noliedzoši. Pirmie ieņēmuši šo vietu, vai viņi sevi neuzskatīja par tās likumīgiem īpaš­niekiem? Un viņi nepadosies bez cīņas, pat Samijs Skims, prātīgais Samijs nebūtu piekritis piekāpties Hantera priekšā, kura rupjās izrīcības viņš nebija aizmirsis, vis­pirms, kad abi bija tikušies uz Vankūveras tvaikoņa, pēc tam pie Četrdesmitjūdžu krika, uz 129. un 127. iecirkņa robežas. Lieta bija jānokārto, un, tā kā šāda izdevība bija radusies, viņš to nokārtos personīgu interešu vārdā.

Un tagad, kad teksasieši būs ieradušies kalna pakājē, kas notiks? Lūk, ko par to domāja Bils Stells, un, lūk, ko viņš teica Benam, nākamajā dienā atsākot iepriekšējā vakara apspriedi:

— Man liekas, pēc dažām stundām mēs ieraudzīsim bandu tuvojamies Zelta kalnam. Kad tā tik tālu būs no­nākusi, vai Hanters apstāsies, lai ierīkotu apmetni, vai ari dosies uz priekšu gar kalna pakāji, lai apmestos Ma­kenzi krastā, kā mēs to darījām?

— Manuprāt, Bil, vispirms teksasieši gribēs uzkāpt Zelta kalnā, tas ir skaidrs kā diena — atbildēja inže­nieris. — Viņi gribēs pārliecināties, tāpat kā mēs to gri­bējām, vai tā virsotnē patiešām atrodams zelta kvarcs un tīrradņi.

— Bez šaubām, — atbildēja Izlūks. — Bet, apskatījuši krāteri un secinājuši, ka tajā iekļūt nav iespējams, un ie­raudzījuši tvaikus un liesmas, viņi kāps lejā, un tad ra­dīsies jautājums — vai viņi gribēs sagaidīt, kad izvirdums sāksies, vai arī sagaidīt, kad tas beigsies. Abos gadījumos viņi būs spiesti ierīkot apmetni.

— Ja viņi nelasīsies prom, no kurienes nākuši! — ie­saucās Samijs, iejaukdamies sarunā. — Tas no viņu puses būtu prātīgākais lēmums.

— Vari būt drošs, ka viņi to nedarīs, — Bens pazi­ņoja.

— Gluži manas domas, Ben. Tomēr jācer, ka šiem neliešiem neienāks prātā doma izraisīt Zelta kalna izvir­dumu, kā mēs to gribējām darīt…

— Nē, Samij, viņi pagaidīs.

— Un gaidīdami, tie apmetīsies tepat tuvumā, — Iz­lūks piemetināja, — turklāt neaizmirsīsim, ka suņa uzra- šanās mežā viesa viņos aizdomas. Viņi gribēs pārliecināties, vai kāda zeltraču ekspedīcija viņus nav jau apsteigusi pie Makenzi deltas, un savos meklējumos do­sies līdz pat tās ietekai.

— Ar to jārēķinās, — atbildēja Samijs, — un drīz vien viņi būs atklājuši mūsu apmetni un centīsies mūs no tās patriekt, un es centīšos sastapties aci pret aci ar šo Hanteru. Nu ko, labs duelis franču vai amerikāņu stilā — es ļaušu viņam izvēlēties — varētu izbeigt šo lietu, un mēs būtu atpestīti no bandas, pēc tam, kad būšu mūs atpestījis no tās vadoņa…

Šāda iespējamība acīmredzot neīstenosies, jo, būdami vairākumā, teksasieši pratīs izmantot savu pārspēku, lai iznīcinātu Izlūka karavānu, vai vismaz liktu tai bēgt, un paliktu vienīgie Zelta kalna saimnieki.

Bija jābūt gataviem atsist viņu uzbrukumu, un, paredzot drīzu agresiju, tika veikti dažādi pasākumi. Vispirms Bils Stells lika ratus atvest līkumā starp patvērumu un kalnu.

Dzīvnieku barība bija zem klajas debess, un tie tika aiz­vesti otrpus kanālam zem kokiem kādu simt piecdesmit soļu attālumā, kur zāles barībai pietiktu pāris dienām. Pajūgi, par spīti visam, bija jāsaglabā un jānodrošina atgriešanās Klon­daikā pirms pirmajiem ziemas saliem. Tika nojauktas teltis, lai naktī atkal tiktu uzslietas otrpus kanālam. Šis kanāls vei­doja aizsardzības līniju, ko aplencēji zem karabiņu uguns tik viegli nesasniegs, kad krīka ūdeņi tur tecēs ar pilnu sparu.

Un patiesi, ja kļūs nepieciešams aizkavēt nometnes ie­ņemšanu, Bens Redls dos pēdējos cēršu triecienus Raber­krīka stāvajā krastā. Tomēr viņš nogaidīs, nebūdams ieinteresēts izraisīt izvirdumu, kamēr Hanters atradīsies Zelta kalna pakājē.

Liii varētu aizstāvēties, tika sagatavoti ieroči. Uz divdes­mit karavānas vīriem bija kādas divpadsmit šautenes, re­volveri un zobeni, neskaitot Bena Redla, Samija Skima, Lorika, Bila Stella un Neluto karabīnes.

No šī brīža mednieki atteicās no medībām, tomēr zvej­nieki turpināja makšķerēšanu upēs vai piekrastes krīkos, lai tiktu ietaupītas karavānas pārtikas rezerves.

Piebildīsim — darbi pie kanāla netika pārtraukti. Tie tika virzīti vairāk uz kalna sāniem. Bija svarīgi kanālu pie­pildīt visā tā garumā starp kriku un kalna sānos izrakto ejas atveri. Bet inženieris neizmantos mīnas, kuru sprādzie­nus varētu sadzirdēt. Sprāgstvielas tiks liktas lietā tikai brīdī, kad būs nepieciešams uzspridzināt starpsienu, kas joprojām šķīra eju no krātera kanāla.

Nekas neliecināja par izvirduma pazīmju pastiprināša­nos. Iekšējā vibrācija nekļuva spēcīgāka. Ne liesmas, ne tvaiki nekļuva biezāki un necēlās augstāk. Varēja paiet nedēļas un mēneši, līdz Zelta kalns sasniegtu izvirduma stadiju.

Visu šo dienu Izlūks un viņa draugi bija modri. Viri uz­turējās visnomaļākajā apmetnes stūrī. Lai viņus pamanītu, būtu bijis jāvirzās līdz Raberkrīka kreisajam krastam, pat līdz rietumu atzaram, kas robežojās ar Makenzi deltu.