Žils Verns - ZELTA VULKĀNS

Apmēram kādu pusstundu viņš varēja vērot teksasiešus staigājam šurpu turpu pa smaili. Bija redzams, ka apkārtni viņi vēroja sevišķi uzmanīgi, dažkārt noliekdamies, lai sa­skatītu vulkāna pakāji no estuāra puses.

Ja abi būtu atklājuši apmetni kalna pakājē un būtu pār­liecināti, ka cita karavāna tos pārsteigusi pie Makenzi iete­kas, to varētu pamanīt jau pēc viņu izturēšanās. Bet viens bija drošs — Hanters un Malone neatlaidīgi vēroja kriku, kas tecēja pakājē, un tikpat droši viņi tur saskatīja labu apmešanās vietu uz pāris nedēļām.

Tai brīdī viņiem pievienojās divi vīri. Viens bija 127. zemes gabala meistars, kuru Bens Redls un Samijs Skims pazina. Otrs bija kāds indiānis, kuru viņi nepazina.

— Droši vien tas gids, kas viņus šurp atvedis, — sacīja inženieris.

— Tas ir tas pats, ko redzēju klajumā! — Samijs Skims atbildēja.

Vērojot nīstos vīrus uz plato smailes, Samijam iešāvās prātā doma — ja viņiem zustu līdzsvars, ja viņi nokristu no astoņu līdz deviņu simtu pēdu liela augstuma, tas varbūt vienkāršotu situāciju, to atrisinātu. Pēc savu vadoņu nāves banda varētu atteikties no šīs kampaņas.

Taču tie nebija vis teksasieši, kas nogāzās no vulkāna augšas, bet visai liels, no smailes atšķēlies, kvarca bluķis. Viņi paspēja veicīgi atkāpties, lai netiktu aizrauti tam līdzi.

Klints gabals kritienā atsitās pret kādu sāna izcilni un sašķīda vairākos gabalos, un tie nokrita starp kokiem, kas aizsedza apmetni.

Samijs Skims nespēja apslāpēt kliedzienu, un Bens Redls aizspieda viņam muti ar roku.

— Apklusti, Samij, apklusti!

— Ja vien kāds no mūsu biedriem nav ticis saspiests!

Jācer, ka tā nebija noticis. Bet akmens gabala kritiens

bija izbiedējis kādu no karavānas zirgiem. Pārrāvis pavadu, kas viņu saistīja, dzīvnieks metās laukā no birzs un, doda­mies augšup uz kanālu, ar vienu lēcienu bija tam pāri un aizrikšoja līdzenuma virzienā.

Atskanēja kliedzieni, tiesa, vāji sadzirdami lielā attāluma dēļ. Tie nāca no Zelta kalna augšas.

Hanters un Malone sauca savus biedrus.

Pieci vai seši tūdaļ saskrēja uz smailes, un pēc viņu žestiem nebija grūti uzminēt, ka Hanters nu zināja par ka­ravānas esamību Makenzi ieteku tuvumā. Zirgs varēja iz­mukt tikai no apmetnes, un šī apmetne atradās tur, zem viņu kājām.

— Nāc, — Bens Redls sacīja Samijam Skimam.

Atstājuši koku puduri un līzdami starp klintīm, abi virzī­jās uz mežu, kur satraukušies ne pa jokam viņus gaidīja Izlūks, Neluto, Loriks un viņu biedri.

Bils Stells un pārējie vēl nezināja, vai apmetne jau at­klāta vai ne. No tās Zelta kalna pakājē viņi nevarēja sa­skatīt plato smaili. Viņi pat nezināja, ka Hanters uzkāpis vulkānā, nedz arī to, ka izbiedētais zirgs ticis pamanīts. Neluto metās tam sekot cauri līdzenumam un drīz vien pār­veda atpakaļ.

Visiem tika pavēstīta jaunā ziņa, un neviens nešaubījās, ka būs jāatvaira drīzs uzbrukums.

— Mēs aizstāvēsimies, — paziņoja Izlūks, — neatdosim šo vietu nelietigajiem amerikāņiem!

Vienprātīgs «urā!» sekoja viņa vārdiem.

Vai uzbrukums notiks jau tajā pašā dienā? Tas bija ie­spējams. Hanters bija ieinteresēts pasteidzināt notikumu gaitu. Tiesa, viņš nerīkosies bez zināmas piesardzības, ne­zinot ar kādu pretspēku jārēķinās. Acīmredzot viņš centī­sies to noskaidrot, pirms sanākt matos. Iespējams viņš pat gribēs vest pārrunas un gūt virsroku, ja viņa pusē būs skaitliskais pārākums. Katrā gadījumā Malone un Hanters vēl nezināja, ka viņiem darīšana ar senajiem kaimiņiem, Četrdesmitjūdžu krīka 129. iecirkņa īpašniekiem, ar kuriem jau smagi saplūkušies ne vienu reizi vien. Un līdzko Han­ters nonāks aci pret aci ar savu pretinieku Samiju Skimu, diez vai šis apstāklis vienkāršos situāciju.

Tad nu Izlūks veica pēdējos sagatavošanas darbus aiz­stāvībai, paredzot, ka Hantera bandā bija divtik vīru, kā pēc saviem novērojumiem mežā bija teikuši Samijs Skims un Neluto.

Lūk, ko inženieris piedāvāja Bilam Stellām, kad tika ap­spriests šis jautājums:

— Mūsu apmetne pašreiz ir paslēpta un gandrīz nepie­ejama: no vienas puses to aizsargā Zelta kalna sāns, no otras — Raberkrīks, ko Hanters un viņa vīri nevarēs šķēr­sot, nenokļūstot zem mūsu karabīņu uguns.

— Taisnība, Redla kungs, — atbildēja Izlūks, — bet no priekšpuses mūs aizsargā tikai kanāls starp kriku un kalnu, un ne jau septiņu astoņu pēdu plats un tikpat dziļš grāvis apturēs aplencējus.

— Nē, kamēr šis grāvis ir sauss, tam es piekrītu, — pa­ziņoja inženieris, — bet, ja tas līdz malām piepildīts ar ūdeni, to šķērsot būs jau grūtāk.

— Tam es arī piekrītu, Redla kungs, tātad jūs domājat to applūdināt, pārraujot upes krastu?

— Domāju gan, Bil, — atbildēja Bens Redls, — ūdens pilnībā piepildīs kanālu.

— Bet, ja vēlāk mēs gribēsim uzspridzināt starpsienu, kas joprojām šķir eju no krātera kanāla, kā mēs tur nokļū­sim, ja eja būs pilna ar ūdeni? — piezīmēja Izlūks.

— Nebūs gan, jo tās atveri joprojām noslēdz šaurs aiz­sprosts, mēs to saglabāsim un ar dažiem kapļa cirtieniem pietiks, lai to nojauktu, kad pienāks īstais brīdis.

— Labi, Redla kungs, — Izlūks tad sacīja, — kas jāda­ra, jādara, un nekavējoties. Mums vēl ir dažas stundas laika, līdz banda būs nokāpusi un parādīsies pie apmetnes. Pie darba!

Bils Stells pasauca savus vīrus un paziņoja viņiem, kas izlemts. Bruņojušies ar darbarīkiem, viņi ķērās klāt krastam vietā, kur sākās kanāls.

Ar pusstundu pietika, lai izraisītu ūdens noplūdi. Bet ejas atveres aizsprosta apturēta, ūdeņu plūsma pierima, līdzko līmenis starp upi un kanālu bija vienāds.

Tagad visa piekļūšana apmetnei bija norobežota ar šo trīsstūri, kurā kuploja koki, radot aizsegu.

Kamēr tika veikti šie darbi, Samijs Skims un Loriks, Neluto piepalīdzot, ņēmās savest kārtībā ieročus: karabīnes, šautenes, revolverus un arī dunčus gadījumā, ja nāksies uz­sākt tuvcīņu. Pulvera un ložu rezerve vēl bija pietiekama, arī patronu bija gana.

— Mums šiem neliešiem ir tik daudz ložu, cik tie pelnījuši — sacīja Samijs Skims, — un viņiem mēs tās netaupīsim.

— Iesaku viņus sagaidīti ar kārtīgu apšaudi, — bilda Loriks, — viņi taisīsies prom, kā nākuši.

— Iespējams, Lorik, un tā kā esam koku aizsegā, bet otrā kanāla malā viņiem tāda nav, tas pilnā mērā kompen­sēs to, ka neesam viens pret vienu. Ja kādreiz gadās izde­vība labi notēmēt un neaizšaut garām, tad tas ir tagad! Neaizmirsti to, Neluto!

— Varat uz mani pajauties, Skima kungs, — atbildēja indiānis.

Sagatavošanās darbi drīz vien tika pabeigti, un atlika tikai gaidīt, uzmanot apkārtni. Vīri tika izvietoti arī kanāla priekšā, lai varētu pārredzēt visu Zelta kalna dienvidu pakāji.

Karavānā nebija neviena, kam nebūtu priekšstata par apmetnes izvietojumu. Vienīgā izeja tagad bija aizsprosts pie ejas atveres, pietiekami lielas, lai pajūgi varētu tikt cauri. Ja nāksies atkāpties, ja būs jāpiekāpjas teksasiešu priekšā, laukā varēs tikt tikai pa šo šauro eju, lai sasniegtu līdzenumu, dodoties augšup pa Raberkrīka kreiso krasto. Taču visi paļāvās uz to, ka Hanteram neizdosies pārvarēt kanālu. Kas attiecas uz eju, to bija viegli aizsprostot, atstā­jot tikai spraugu, kas tiktu noslēgta uzbrukuma brīdī.

Kamēr daži sardzes vīri uzturējās laukā, pārējie, gaidī­dami savu kārtu tos nomainīt, zem kokiem pusdienoja. Ari Bens Redls, Samijs Skims un Izlūks ieturēja maltīti. Ie­priekšējo dienu loms bija bagātīgs un konservi tikpat kā neskarti. Tika iekurta uguns, kas vairs neradīja nekādus traucēkļus, ņemot vērā, ka apmetne jau atklāta, un dūmi brīvi vijās starp koku zariem.