Žils Verns - ZELTA VULKĀNS

Pirmā iespēja bija krietni vien pieņemamāka. Ari viņiem uz pāris dienām bija kaut kur jāapmetas, un viņi meklēja vietu, kur netrūktu dzeramā ūdens. Un, kā zināms, līdzenumu uz rietumiem no Zelta kalna neapskaloja neviens krīks, un Hanters nevarēja nezināt, ka lielā upe netālu ietek okeānā. Tātad vajadzēja būt gataviem ieraudzīt viņu virzāmies uz es- tuāru. Vai gan darbi pie kanāla nepiesaistīs viņa uzmanību, vai gan varēja cerēt, ka viņš zem kokiem neatklās apmetni?

Bens Redls un viņa biedri varēja sagaidīt drīzu uzbru­kumu, un viņi sagatavoja visu nepieciešamo, lai varētu to atvairīt.

Tomēr pēcpusdiena pagāja mierīgi. Ne teksasieši, ne viņu vīri Raberkrīka apkārtnē netika manīti.

Vai no tā izrietēja, ka Hanters izvēlējies apmešanos Zelta kalna pakājes otrā pusē? Tomēr šī vieta apmetnei nebija labvēlīga.

— Iespējams, ka Hanters grib uzkāpt vulkānā, pirms apmesties tā pakājē, — piezīmēja Izlūks.

— Vispār tas ir iespējams, — atbildēja Samijs Skims. — Vai gan viņš negribēs atrast krāteri… pārliecināties, vai tajā ir tīrradņi, kā arī redzēt, cik tālu ir izvirdums?

Secinājums bija trāpīgs, un Bens Redls piekrītoši pa­māja ar galvu.

Lai kā arī būtu, līdz pat vakaram teksasieši joprojām nebija ieradušies apmetnē. Vai Makenzi tuvumā viņi neie- kārtosies tikai nākamajā dienā, pēc tam kad būs uzkāpuši Zelta kalnā? Bija pamats tam ticēt.

Tomēr, lai būtu gatavi iespējamiem uzbrukumiem, Izlūks un viņa biedri nolēma palikt nomodā visu nakti. Uz mai­ņām viņi šķērsoja kanālu un iekārtojās kalna pakājē, tā lai varētu pārredzēt visu tuvējo apkārtni.

Līdz pulksten pusdivpadsmitiem krēsla nebija tik bieza, lai nevarētu pamanīt cilvēkus virzāmies uz upi, un no pulk­sten diviem parādījās ausmas blāvā gaisma.

Šīs īsās nakts laikā nebija notikuši nekādi starpgadījumi, un, saulei lecot, stāvoklis bija tāds pats kā iepriekšējā vakarā.

Vai šīs dienas laikā Hanters un Malone uzkāps vulkāna virsotnē, lūk, ko bija svarīgi uzzināt. Vai būs iespējams viņus pamanīt, pašiem paliekot nemanītiem?

Nebija ko domāt doties lejup uz lauku dienvidu virzienā. No šis puses līdzenums nepiedāvāja koku pudurus, kuros varētu patverties. Atkāpjoties līdz vietai, kur Raberkrīks at­dalījās no Makenzi galvenā atzara, tāpat neiespējami atrast jelkādu patvērumu un izbēgt Hantera un Malones skatie­nam, līdzko viņi būs sasnieguši Zelta kalna plato.

Iekārtoties varēja tikai vienā vietā, no kuras būtu iespē­jams viņus novērot, pašiem paliekot nepamanītiem, kad viņi kāps krāteri. Tā bija veca bērzu birzs, divsimt pēdas no apmetnes, krika kreisajā krastā, kur vajadzēja izveidot atte­ku. Starp apmetni un šo birzi biezs krūmājs ļāva paslēpties, lienot no viena krūma pie otra.

No agra rīta Bens Redls un Bils Stells devās pārliecinā­ties, vai no šīs vietas ikviens, kurš tuvotos plato smailei, būtu labi saredzams. Smaile, kā viņi jau bija pamanījuši pirmajā kāpšanas reizē, bija veidota no kvarca bluķiem, no sacietējušas lavas, uz tās bija iespējams noturēties.

— Vieta ir laba, — sacīja izlūks. — Mēs netiksim pa­manīti, ne kamēr turp nokļūsim, ne kamēr no turienes at­griezīsimies. Ja Hanters uzkāps plato, viņš noteikti gribēs no šīs smailes pavērot Makenzi estuāru.

— Un kāds no mūsu vīriem tur allaž būs sardzē, — bilda Bens Redls.

— Jāpiebilst, Bena kungs, ka no augšas mūsu apmetni vairs nevar pamanīt. Tā tagad ir koku aizsegā. Mēs uzma­nīsim, lai visi uguņi tiktu apdzēsti un lai neviens dūms ne­tiktu laukā. Jādomā, šādos apstākļos Hantera banda to nevarēs atklāt.

— Tas būtu vēlams, — atbildēja inženieris, — tāpat kā būtu vēlams, lai šie teksasieši, apjēguši, ka iekļūt krāterī ir neiespējami, atmestu savus nodomus un atgrieztos, no ku­rienes nākuši.

— Un lai velns viņus rauj! — Izlūks iesaucās.

Tad piemetināja:

— Ja vēlaties, Bena kungs, es palikšu šeit, bet jūs at- griezīsieties apmetnē.

— Nē, Bil, es labāk gribētu, lai jūs mani atstājat šeit sardzē. Ejiet nomieriniet pārējos, ka mūsu aprēķini bijuši pareizi, un raugiet, lai neviens no dzīvniekiem nenomaldās.

— Norunāts, — atbildēja Izlūks, — un pateikšu Skima kungam, lai nāk jūs nomainīt pēc divām stundām.

— Jā… pēc divām stundām, — atbildēja Bens Redls, iz­stiepdamies kāda bērza pakājē, aizvien paturot acis vulkāna smaili.

Nelielajā mežiņā Bils Stells atgriezās viens pats. Kopš rīta teltis bija nojauktas, un nekas neliecināja par karavā­nas klātbūtni šajā leņķī, ko Raberkrīks veidoja ar Zelta kalna sānu.

Ap pulksten deviņiem, Izlūka mudināts, Samijs Skims la­vījās starp akmeņiem ar šauteni pār plecu, it kā dotos me­dībās, lai sastaptu inženieri. Tūdaļ viņš nogūlās tam līdzās, un viņa pirmais jautājums gluži dabiski bija:

— Nekā jauna, Ben?

— Nekā, Samij.

— Neviens no šiem Teksasas stulbeņiem nav nācis tur augšā uz klintīm?

— Neviens.

— Kaut gan es ar prieku būtu notriecis vienu vai divus, — Samijs Skims turpināja, rādīdams savu karabīni, pielā­dētu ar divām lodēm.

— No šāda attāluma, Samij? — piezīmēja inženieris.

— Patiešām… tev taisnība… tas ir mazliet par augstu un mazliet par tālu.

— Turklāt, ne jau izveicīgiem, bet piesardzīgiem mums jābūt, Samij. Ja banda zaudēs vienu vīru, tā mums nekļūs mazāk bīstama, un, ja netiksim atklāti, es ceru, ka Hanters un viņa kompanjoni mūs atbrīvos no savas klātbūtnes, kad būs sapratuši, ka šeit nekas nav pasākams.

Tā joprojām bija Bena Redla cerība, bet pastāvēja pārāk ticami iemesli, lai tā nevarētu īstenoties.

Uzkavējies dažas minūtes — pulkstenis bija deviņi — Bens Redls piecēlās, lai atgrieztos apmetnē.

— Uzmani labi, Samij, — viņš teica, — un, ja pamani teksasiešus, nekavējoties nāc mūs brīdināt, raugot, lai tevi nepamana.

— Norunāts, Ben.

— Izlūks tevi nomainīs, lai vari atgriezties uz pusdienām.

— Bils Stells vai Neluto, — piebilda Samijs Skims, — mēs pilnībā varam paļauties uz šo drosmīgo vīru, un viņam ir ērgļa skatiens… vai, pareizāk sakot, indiāņa skatiens.

Bens Redls jau grasījās nozust starp klintīm, kas beidzās pie apmetnes, kad Samijs Skims enerģiski pamāja ar roku:

— Pagaidi, — viņš teica.

— Kas tad ir?

— Rau… tur augšā… skaties!

Inženieris pacēla acis pret Zelta kalna plato.

Smailes malā parādījās kāds vīrs, tad otrs.

— Tie ir viņi… tie ir viņi! — atkārtoja Samijs Skims, stiepdams roku.

— Jā… Hanters un Malone! — atbildēja Bens Redls, žigli atgriezdamies koku pudura aizsegā.

Patiesi, tie bija abi teksasieši, un daži no viņu ļaudīm noteikti atradās uz plato. Ļoti iespējams, ka, novērtējuši krātera stāvokli, viņi nolēmuši izpētīt ari austrumu pusi un plašo hidrogrāfisko tīklu, ko veidoja Makenzi delta. Un acīmredzot viņiem ienāks prātā doma nogādāt turp savu aprīkojumu, ja bandīti nolems gaidīt izvirdumu līdz pat dienai, kad pirmie sali liks doties projām.

— Ah! — čukstēja Samijs Skims, — šie divi nelieši! Un, ja padomā, ka man viņiem aiztaupītas divas lodes, ja vien tās varētu tik tālu sniegties! Nudien, man ar šo Hanteru kārtoja­ma goda lieta… jā, goda! Un nebijis šo Četrdesmitjūdžu krīka plūdu, tā, cerams, būtu beigusies man par labu!

Jāatzīst, ka par to jau nu vismazāk Samijam Skimam šai brīdī bija jālauza galva, un ne mazāko šaubu, ka Bens Redls ne tuvu nedomāja par to, kas noticis pagājušajā gadā 127. un 129. zemes gabalā. Viņa uzmanību saistīja tikai šie divi vīri, kas bija ieradušies, lai atņemtu viņam Zelta kalnu. Un beigu beigās, kaut arī citu iemeslu dēļ, naids, ko viņā iesvēla Hanters un Malone, līdzinājās tam, ko izjuta Samijs Skims.