Žils Verns - ZELTA VULKĀNS

Līdzko viņi bija palikuši vieni, Samijs Skims īsi pastāstī­ja, kas noticis laika posmā starp sešiem rītā un pieciem va­karā, kā viņi ieradušies mežmalā, kā sekojuši aļņiem, kā veltīgi medījuši līdz pusdienai, kā apstājušies, līdz atkal kļuvusi .dzirdama Stopa riešana, par pārgurumu, apstāšanos klajuma malā, kur atraduši sen aizdegta ugunskura pelnus.

— Bija acīm redzams, — viņš teica, — ka indiāņi vai kāds cits bija tur apmetušies, un tas nav nekas pārsteidzošs. Turklāt, spriežot pēc pelniem, ugunskurs bija ticis kurināts sen, un mums it kā nebija, par ko uztraukties.

— Jā, gadās, ka vaļu mednieki piestāj Ziemeļu Ledus okeāna krastā, nemaz nerunājot par indiāņiem, kuri to ap­meklē vasaras laikā.

— Bet brīdī, kad mēs grasījāmies atgriezties pie Zelta kalna, — Samijs Skims turpināja, — Neluto zālē atrada, lūk, šo te ieroci.

Bens Redls un Izlūks apskatīja dunci, un, tāpat kā Sa­mijs, atzina, ka tas ražots Spānijā. Tāpat sekoja spriedums, ka duncis pazaudēts nesen, jo uz spala nebija rūsas pēdu.

— Vai burts «M», kas iegravēts rokturī, jums neko neizteica, Skima kungs? — pajautāja Bils Stells.

— Nē, Bil, bet es zinu, kā vārds sākas ar šo burtu.

— Kā tad? — jautāja Bens Redls.

— Teksasieša Malones…

— Malones?

— Jā, Ben, tā paša!

— Viņi šeit pirms pāris dienām bijuši? — inženieris turpināja izjautāt.

— Viņi joprojām ir šeit, — Samijs atbildēja.

— Jūs viņus redzējāt? — jautāja Loriks.

— Noklausieties manu stāstu līdz beigām, un jūs visu uzzināsiet!

Samijs Skims stāstīja:

— Es un Neluto, mēs jau taisījāmies doties prom, kad netālu atskanēja šāviens. Mēs apstājāmies un darījām visu, lai netiktu pamanīti. Nebija šaubu, ka mežā ir mednieki, un, iespējams, ārzemnieki, jo indiāņi nelieto šaujamieročus. Bet, lai kas tie būtu, piesardzība lika būt modriem. Es ticē­ju, ka šāviens raidīts uz kādu no aļņiem, kuriem mēs ar Neluto bijām dzinušies pakaļ, līdz pat brīdim, kad jūs man darījāt zināmu, kas atgadījies ar nabaga Stopu, es jau vairs necerēju viņu ieraudzīt. Jā, tātad šis šāviens tika raidits uz viņu.

— Kad mēs viņu redzējām atgriežamies bez tevis, ievai­notu ar svešu lodi, tik tikko turamies uz kājām, iedomājies, kā es jutos! — sacīja Bens. — Kad pulkstenis bija desmit vakarā, un tu vēl aizvien nebiji parādījies, es biju satrau­cies ne pa jokam! Ko gan citu varēju domāt, ja ne to, ka jums ar Neluto uzbrukuši, un šī uzbrukuma laikā tavs suns ticis ievainots! Ak Samij! Kā lai aizmirst, ka es biju tas, kas tevi atvilka šurp…

Tā runājot, Benu pāršalca jūtu vilnis, ko viņš necentās apslāpēt. Samijs labi saprata, kas norisinājās brālēna dvē­selē, un apzinājās atbildību, kas gūlās uz viņa pleciem, do­doties tādos piedzīvojumos! Un Samijs sacīja:

— Ben… mans mīļais Ben, kas izdarīts, izdarīts! Nepār­met sev neko, un kaut arī situācija ir smaga, tā nav bezce­rīga, mēs no tās izkulsimies, es ļoti ceru!

Pēc sirsnīgas rokas spiedienu apmaiņas ar Izlūku Samijs Skims turpināja stāstu:

— Kad izdzirdējām šo šāvienu, kas nāca no austrumiem, proti, no puses, uz kuru mums vajadzēja doties, lai atgriez­tos apmetnē, es pavēlēju Neluto man sekot, un mēs steidzāmies atstāt klajumu, kur mūs viegli varēja pamanīt.

Turklāt bija dzirdamas balsis, vairākas balsis, un kļuva skaidrs, ka no šīs puses tuvojas vīru grupa.

Kaut ari mēs negribējām tikt pamanīti, mēs vēlējāmies uzzināt, kas tie ir par ļaudīm, un tu vari iedomāties, Ben, cik ieintriģēti mēs bijām! Ko darīja šie vīri? Viņi atradās stundas gājiena attālumā no Zelta kalna. Vai viņi zināja

par vulkāna esamību? Vai viņi devās turp? Vai mums bija jābaidās no sadursmes, kurā spēki būtu nevienlīdzīgi?

Mežā drīz sāka krēslot. Un, lai nekristu šo cilvēku rokās, es uzskatīju, ka, pirms doties ceļā, prātīgāk būs pa­gaidīt, lidz sabiezē tumsa. Tikuši līdz mežmalai, mēs varētu iet uz vulkāna blāzmas pusi.

Mums nebija daudz laika pārdomām. Grupa tuvojās… Bez šaubām, tā gribēja iekārtoties šajā klajumā, līdzās upei, kas to šķērsoja. Vienā mirklī mēs paslēpāmies krūmos kādus desmit soļus sāņus. Nomaskējušies starp zālēm un krūmājiem, mēs bijām droši, ka netiksim atklāti, un, pats galvenais, varējām visu dzirdēt un redzēt.

Grupa parādījās gandrīz tajā pašā mirklī. Tā sastāvēja no kādiem piecdesmit vīriem, no kuriem trīsdesmit bija amerikāņi, pārējie divdesmit — indiāņi.

Es nebiju kļūdījies. Viņi bija nākuši, lai tur apmestos, sāka kurt ugunskurus un gatavot maltīti.

No šiem viriem es nevienu nepazinu, Neluto ne tik. Viņi bija bruņojušies ar karabīnēm un revolveriem, ko no­lika zemē zem kokiem. Viņi tikpat kā nerunāja savā starpā, vai ari darīja to tik klusi, kas es nevarēju neko sadzirdēt.

— Bet Hanters un Malone? — ieminējās Bens Redls.

— Viņi ieradās pēc stundas ceturkšņa, turpināja Samijs,

— kāda indiāņa un 127. iecirkņa meistara pavadībā.

Mēs viņus labi pazinām, Neluto un es. Jā! Šie nelieši ieradušies Zelta kalna apvidū, un vesela avantūristu banda acīmredzot viņus pavada.

— Bet ko viņi pasāks? — jautāja Izlūks. — Vai viņi zina par Zelta kalnu? Vai viņi zina, ka turp devusies zelt­raču karavāna?

— Tieši šādus jautājumus es sev uzdevu, mans brašais Bil,

— atbildēja Samijs, — un beigās dabūju atbildi uz visiem.

Šai mirklī Izlūks deva Skimam zīmi apklust. Viņam likās, ka ārpusē dzirdējis troksni, un, izgājis no telts, viņš nopē­tīja apmetnes apkārtni.

ŠO troksni bija sacēlis kāds no viņa biedriem, šķērsojot ka­nālu. Jau svīda gaisma, šajos platuma grādos tas notika agri.

Plašais līdzenums bija kā izmiris. Nekādi sveši ļaudis netuvojās kalnam, tikai tā grandoņa iztraucēja nakts klusu­mu. Turklāt suns neizrādīja nekādas satraukuma pazīmes un palika ierāvies telts stūrī.

Atgriezies Izlūks varēja nomierināt Benu un viņa brālēnu.

Samijs Skims stāstīja tālāk:

— Abi teksasieši apsēdās tieši klajuma malā, desmit soļus no krūma, kurā bijām paslēpušies. Es varēju dzirdēt, ko viņi saka, un vispirms viņi runāja par kādu suni, ko esot satikuši, bet nepieminēja, ka šāvuši uz to. «Tā ir neparasta tikšanās!» teica Hanters. «Jā! Neparasta… šā meža vidū! Nav iespējams, ka viņš būtu atnācis viens.» «Šeit ir mednieki,» atbildēja Ma­lone, «par to nav šaubu! Bet kur viņi ir? Vai suns varējis tiem pievienoties? Viņš devās tai virzienā…» Un to sacīdams, Malone pastiepa roku uz rietumiem. «Ek!» iesaucās Hanters, «kā gan lai zinām, ka cilvēki, kam pieder suns, bijuši med­nieki? Liii dzītu dzīvniekus, tik tālu nedodas!» «Esmu vienis­prātis, Hanter,» piekrita Malone. «Šeit ir zeltrači, kas dodas meklēt jaunas iegulas. Vai gan netiek apgalvots, ka tādas at­rodas Augškanādā?» «Jā,» atbildēja Hanters, «bagātas atrad­nes, ko šie nolādētie kanādieši grib ekspluatēt vieni paši! Bet mēs viņiem aizliksim kāju priekšā, un tad viņi redzēs, kas vi­ņiem no tā zelta paliks!» «Pat ne ko piepildīt bļodu vai sietu!» piezīmēja Malone, smiekliem piejaukdams savas nožē­lojamās lamas.

— Un vai viņi ieminējās par Zelta kalnu? — jautāja Bens Redls.

— Jā, atbildēja Samijs Skims, — jo Hanters drīz vien piebilda: «Starp citu, Zelta kalnam, kuru indiāņi tik bieži piemin un un par kuru zina mūsu gids Krasaks, jābūt kaut kur tepat tuvumā, Ziemeļu Ledus okeāna krastā, un, kad mēs būsim izstaigājuši piekrasti no Barova zemes raga līdz Hudzona līcim, gan jau to atradīsim.