Žils Verns - ZELTA VULKĀNS

Tiesa, gandrīz tai pašā mirklī jauns starpgadījums lika Samijam Skimam bažīties, un šoreiz nopietni.

Kādus desmit soļus no apdzisušā ugunskura viņa ska­tiens pievērsās kādai lietai, kas mirdzēja zālē. Viņš tai pie­tuvojās, pieliecās, pacēla priekšmetu un nespēja apslāpēt pārsteiguma saucienu.

Tas bija duncis, kura asmenim bija pielikts vara spals.

— Vai redzi, Neluto? — sacīja Samijs Skims, rādīdams biedram dunci.

To nopētījis, viņš teica:

— Ja ugunskurs sakurts jau sen, šis duncis pazaudēts nesen…

— Jā, jā… — Samijs atbildēja, — asmens ir pavisam spožs. Uz tā nav nekādu rūsas pēdu. Zālē tas nokritis pa­visam nesen!

Šis fakts nebija apstrīdams.

Apskatījis ieroci no visām pusēm, aplūkojis to tuvumā, Samijs secināja, ka tas darināts Spānijā. Uz spala bija ie­gravēts iniciālis «M» un uz asmens Teksasas galvaspilsētas Ostinas vārds.

— Pirms pāris dienām, varbūt dažām stundām, šajā kla­jumā nakšņojuši svešinieki! — secināja Samijs Skims. — To, ka viņi nav kurinājuši šo uguni, es neapšaubu. Bet viens no viņiem pazaudējis šo dunci.

— Un tie nav bijuši indiāņi, — piezīmēja Neluto, — jo indiāņi nenēsā šāda veida ieročus.

— Un, kas zina, vai, šķērsojuši mežu, viņi nevirzās uz Zelta kalna pusi, — sacīja Samijs.

Šī hipotēze bija pieļaujama, un, ja cilvēks, kuram piede­rēja šis duncis, pārstāvēja kādu lielāku grupu, kas zina, vai Benam Redlam un viņa biedriem nedraudēja nopietnas briesmas, un vai šī grupa jau šobrīd neklaiņo Makenzi del­tas apkaimē.

— Ejam! — sacīja Samijs Skims.

Skaļā balsī, griezdamies uz visām pusēm, indiānis sauca suni. Bet viņa sauciens netika sadzirdēts, un Stops nerādījās.

Par aļņu medībām vairs nebija ne runas. Pēc iespējas ātrāk vajadzēja sasniegt apmetni, lai Izlūka karavāna būtu modra un gatava aizstāvēties. Bet, lai tur ierastos pēc ie­spējas ātrāk, bija jāiet pa īsāko ceļu, un īsākais ceļš bija taisnā līnijā.

Svarīgi bija orientēties ar iespējami lielāku precizitāti, bet Samijam Skimam nebija kompasa. Taču viņam bija pulkstenis, un, lūk, kādu paņēmienu viņš lietoja — šādu paņēmienu viņš jau bija izmantojis ne reizi vien medībās Monreālas teritorijās.

Saule, kā jau tika minēts, spīdināja starus klajumā, un uz zemes projicējās kādas egles stumbra ēna. Šo līniju Sa­mijs Skims izmantoja, lai orientētos. Viņš nostājās uz mi­nētās līnijas, un, uzgriezis saulei muguru, izvilka savu pulksteni.

Bija seši, būtu pieticis uzlikt īso rādītāju tieši uz līnijas, lai atrastu ziemeļus. Bet tā kā šis pulkstenis bija iedalīts divpadsmit stundās, lai iegūtu tādu pašu rezultātu, mazais rādītājs bija jāpagriež uz trijiem. Un līdzko tas novietojās paralēli ēnas līnijai, ziemeļi atradās tieši uz pulksten divpa­dsmitiem.

Noteicis virzienu, kurā jādodas, Samijs Skims pastiepa roku uz austrumu pusi.

— Ceļā! — viņš teica.

Tieši šajā mirkli atskanēja šāviens, kas tika raidīts no aptuveni trīssimt pēdu attāluma.

Pēc tam, kad Samijs un Neluto bija devušies aļņu medī­bās, Bens Redls raudzīja, kā sokas darbi. Ja neradīsies ne­paredzēti kavēkļi, kanāls būs pabeigts pēc dažām dienām. Atliks tikai atvērt aizsprostu Raberkrīka kreisajā krastā, dot pēdējos cērtes cirtienus krātera kanāla starpsienām, un ūdeņi straumēm gāzīsies Zelta kalna iekšienē.

Vai izvirdums kavēsies? Inženieris tā nedomāja un ne mirkli nešaubījās par gala iznākumu. Šīs milzīgās ūdens masas, ko uguns pārvērtīs tvaikos, ātri vien izraisīs spēcīgu spiedienu, kas izspiedīs laukā vulkāniskās vielas. Bez šau­bām, pamatā tās sastāv no lavas, izdedžiem un citām vie­lām, tomēr tām piejaukti arī tīrradņi un zelta kvarcs, un atliks vien tos uzlasīt bez sijāšanas pūlēm. Acīmredzot va­jadzēja paredzēt, ka izvirduma dūmi piepildīs eju, kas sa­vienos abus kanālus. Un, ja būs nepieciešams, apmetne tiks ierīkota Raberkrīka augštecē.

Pazemes spēku darbība arvien vairāk pastiprinājās. Iek­šējā vibrācija bija spēcīga. Varbūt ūdeņu ieplūdināšana krāterī vispār nebija vajadzīga?

— To mēs redzēsim, — Bens Redls atbildēja Izlūkam, kurš bija viņam pievienojies un izteicis šo piezīmi. — Ne­drīkst aizmirst, ka laika mums ļoti maz. Drīz jau augusts būs pusē…

— Un būtu nepiesardzīgi Makenzi ietekā uzkavēties ilgāk par piecpadsmit dienām, — piemetināja Bils Stells. — Lai atgrieztos Klondaikā, jārēķinās ar trim nedēļām, it sevišķi, ja mūsu rati būs smagi piekrauti.

— Par to nešaubieties, Izlūk!

— Un tādā gadījumā, Redla kungs, kad mūsu karavāna atgriezīsies Dousonā, sezona jau būs galā. Ja ziema būs pāragra, var rasties nopietnas grūtības šķērsot ezerus un tikt līdz Skagvejai, un jūs varbūt vairs neatradīsiet tvaiko­ni, kas dotos uz Vankūveru.

— Jūs runājat par zeltu, mans mīļais Izlūk, — jokodams atbildēja inženieris, — un tas ir normāli, ja apmetne ierī­kota Zelta kalna pakājē. Un ticiet, es būšu pārsteigts, ja pēc astoņām dienām mūsu pajūgi nebūs devušies atpakaļce­ļā uz Klondaiku!

Skat, ar kādu pārliecību izteicās Bens Redls, un žēl, ka Samija nebija klāt, lai šajā sakarā apspriestos.

Diena aizritēja kā parasti, un, kad pienāca vakars, ka­nālu atlika rakt vēl tikai piecas vai sešas tuāzes. Laiks bija labs — sauli ik pa brīdim aizsedza mākoņi. Abi mednieki nebūtu varējuši par to sūdzēties.

Tomēr ap pulksten pieciem pēcpusdienā ne viens, ne otrs rietumu līdzenumā netika manīts. Tiesa gan, Samijam Skimam vēl bija laiks, lai atgrieztos, nelaužot solījumu. Iz­lūks vairākkārt pagājās pārsimt soļu paskatīties, vai viņus vēl neredz. Abu mednieku silueti pie horizonta neiezīmējās.

Stundu vēlāk Bens kļuva nepacietīgs un nosolījās izteikt brālēnam dažus aizrādījumus.

Kad nosita septīto stundu, Samija un Neluto vēl aiz­vien nebija, un Bena nepacietība pārvērtās satraukumā, kas vēl pastiprinājās pēc stundas, kad no abiem joprojām nebija ne miņas.

— Tie aļņi viņus ir aizvilkuši… — viņš atkārtoja. — Velns parauj to Skimu, kad viņa priekšā ir dzīvnieks un rokā bise, ar viņu ir cauri. Viņš iet, iet, un nekas uz pa­saules viņu nevar apturēt.

— Un, kad dzenas pa pēdām aļņiem, — paziņoja Bils Stells, — nekad nevar zināt, kur dzīvnieks jūs aizvedis.

— Man nevajadzēja ļaut viņam iet, — piemetināja Bens Redls.

— Nakts iestāsies tikai pēc desmitiem, — piebilda Iz­lūks, — un nav pamata baidīties, ka Skims varētu apmaldī­ties. Zelta kalnu var pamanīt jau pa gabalu, un tumsā lies­mas kalpos par orientieri.

Šis apgalvojums bija vietā. Ja mednieki būtu trīs jūdžu attālumā no apmetnes, viņi pamanītu Zelta kalna atblāz­mu, un iespējamība, ka viņi apmaldījušies, nebija pieļau­jama. Bet, ja viņiem bija kas atgadījies… ja viņi nespēja turpināt ceļu? Un, ja naktij pienākot, viņi neatgriezīsies, ko tad lai iesāk?

Pagāja vēl divas stundas, un varat iedomāties, kādā stāvoklī bija Bens Redls. Izlūks un viņa biedri neslēpa satraukumu. Saule taisījās pazust aiz apvāršņa, un apkār­tni apgaismoja tikai Ziemeļu Ledus okeāna augsto platu­ma grādu ilgā krēsla. Ja Samijs Skims un Neluto neatgriezīsies pirms nakts iestāšanās? Un ja viņi nebūs atgriezušies pirms rītausmas?

Mazliet pēc desmitiem, arvien vairāk uztraukušies, Bens Redls un Izlūks atstāja apmetni un virzījās gar kalna pakā­ji, brīdī, kad saule pazuda aiz apvāršņa. Pēdējais skatiens ko viņi bija pārlaiduši līdzenumam, bija atklājis, ka tas ir tukšs. Nekustīgi, sasprindzinājuši dzirdi šajā virzienā, vai viņi varēja cerēt, ka Samijs Skims sakarā ar šo novēloto atgriešanos paziņos par savu ierašanos ar kādu bises šāvie­nu? Vai Neluto un viņam nevajadzēja paredzēt, ka inže­nieris un Izlūks nāks viņiem pretī, un vai viņi būtu piemirsuši tos brīdināt, aiztaupot draugiem piecas vai sešas minūtes satraukuma?