Žils Verns - ZELTA VULKĀNS

Kopš ierašanās Klondaikā viņam tik tiešām nebija ga­dījies medīt nevienu no šiem dzīvniekiem.

Kanādas alnim ir lieliski ragi, un ja tas kādreiz Jukonas un tās pieteku apvidū bija bieži sastopams, pēc Klondaikas zelta atklāšanas šo zālēdāju manīja reti. Sekas ir tādas, ka Kanādas alnis kļuvis ļoti piesardzīgs. Pietuvoties tam grūti, nošaut to iespējams tikai ļoti labvēlīgos apstākļos, un ļoti žēl, jo tā āda ir vērtīga, gaļa lieliska, līdzvērtīga vērša gaļai, un Dousonas tirgū maksāja līdz pieciem frankiem mārciņā.

Samijs ļoti labi zināja, cik tramīgs ir alnis. Dzīvniekam ir ļoti smalka dzirde un oža. Pie mazākās trauksmes tas metas bēgt tādā ātrumā, ka jebkura pakaļdzīšanās kļūst vel­tīga, lai gan tas var svērt deviņsimt līdz tūkstoš mārciņu. Abiem medniekiem vajadzēja ievērot vislielāko piesardzību, lai piekļūtu baram šāviena attālumā.

Tas bija apstājies mežmalā pusotru jūdzi no Zelta kalna. Šur tur slējās pa koku pudurim, un nāksies pārvietoties vai, pareizāk sakot, rāpties no viena pie otra, lai viņi ne­tiktu pamanīti, sadzirdēti vai saosti. Tiesa, meža tuvumā šis manevrs būs veltīgs, un nepamanīti mednieki nevarēs spert ne soli. Aļņi mestos bēgt, un vairs nebūtu iespējams atrast to pēdas.

Apspriedušies Samijs un Neluto nolēma virzīties vairāk uz dienvidiem, lai nonāktu meža dienvidu stūri. No turie­nes, ejot no koka pie koka, varbūt izdotos piekļūt pie bara, nepiesaistot tā uzmanību. Svarīgi tikai bija novaldīt suni, kas izrādīja dzīvu interesi.

Pēc trīsceturtdaļstundas, ievērojuši visus iespējamos pie­sardzības pasākumus, Samijs un indiānis apstājās meža stūrī. Ajņi joprojām ganījās mežmalā, un paejot kādas tūk­stoš tuāzes uz priekšu, viņi nonāktu to tuvumā.

— Iesim pa mežmalu, bet tikai starp kokiem, — sacīja Samijs, — un turi Stopu, Neluto, lai viņš neskrien uz priekšu un tos neaiztramda.

— Protams, Skima kungs, bet jūs savukārt turiet mani, jo ari man ir vajadzīgs, lai mani tur! — jokoja indiānis.

Samijs nevarēja nepasmaidīt par Neluto sacīto, viņš in­diāni saprata, jo ari pats tik tikko valdījās.

Gājiens sākās un nenoritēja viegli. Apses, bērzi un prie­des šeit auga cieši kopā, un virzīties uz priekšu traucēja biezi brikšņi. Bija jāsargās uzmīt sausajiem zariem, kas klāja zemi. Troksnis būtu vēl jo dzirdamāks tādēļ, ka gaisā nebija ne vēsmiņas. Saule, kļuvusi karstāka, lēja gaismu pār nekustīgajiem zariem. Nedzirdēja čiepstam pat putnus, no meža dziļumiem nenāca ne skaņas. Vai tas aizstiepās tālāk cauri apvidum, pa kuru tecēja Porkjupaina un tās pietekas, piemēram, Oldkrova, to Samijs nezināja, un bez tam viņam nebija nodoma attālināties no mežmalas.

Pulkstenis bija apmēram deviņi, kad abi mednieki apstā­jās pie nelielas lauces nepilnas trīssimt pēdas no vietas, kur atradās aļņi. Dzīvnieki bija mierīgi. Vieni ganījās un dzesēja slāpes pie upes, kas iztecēja no meža, citi bija no- gūlušies zālē un likās iemiguši. Bet nebija nekādu šaubu, vismazākais troksnītis liks tiem bēgt, un, ļoti iespējams, dienvidu virzienā, uz Porkjupainas teritorijām.

Lai gan Samijs un Neluto bija noguruši, viņi neatpūtās, un tā kā pēc pirmā azaida bija pavīdējusi izdevība laimī­gam ķērienam, viņi taču to neizlaidīs no rokām.

Lūk, viņi ar karabīnēm šaušanas gatavībā lavās caur brikšņiem gar mežmalu. Vēlāk Samijs atzinās — viņš vēl nekad neesot izjutis šādu pārdzīvojumu — pārdzīvojumu bez jebkādām bailēm, jo te jau nebija darīšana ar plēso­ņām. Bet šīs gaidas, ka nu beidzot varēs apmierināt vienu no viskvēlākajām mednieka vēlmēm, bija tādas, ka sirds viņam strauji dauzījās un roka drebēja tā, ka viņš baidījās netrāpīt. Nē, patiešām, ja viņš palaistu garām gadījumu no­gāzt tik ļoti kāroto alni, būtu jānomirst no kauna!

Samijs ar Neluto aizmugurē lēnām virzījās uz priekšu, nesaceldami lielāku troksni kā čūska, kas lien caur zāli. Dažas minūtes klusu līzdami, viņi nonāca šāviena attālumā, vismaz sešdesmit soju no vietas, kur atpūtās dzīvnieki. Stops, Neluto saturēts, elsoja, bet nerēja.

Aļņi, likās, abus medniekus nebija saoduši. Tie, kas bija izstiepušies zemē, augšā necēlās, pārējie turpināja plūkt zāli. Tomēr viens no tiem, varens tēvainis, kura ragi žubu- rojās kā jauna koka zarotne, šai brīdī pacēla galvu un pa­griezās uz mežmalas pusi. Tā ausis kustējās un purns pastiepās, it kā gribētu ievilkt gaisu, kas nāca no meža.

Vai dzīvnieks bija saodis briesmas, vai tas netaisījās bēgt, aizraujot pārējos sev līdzi? Samijs it kā to nojauta, un asinis sastinga dzīslās. Taču saņēmies, viņš klusā balsī teica:

— Uguni, Neluto, un šaujam abi uz vienu, drošs pa­liek nedrošs.

Šajā brīdī atskanēja rējiens, un Stops, ko Neluto bija pa­laidis vaļā, lai pieliktu pie pleca karabīni, metās bara vidū.

Ak! Tas bija tikai mirklis, un ne Samijs Skims, ne indi­ānis nepaguva notēmēt un izšaut. Pat irbju bars neaizlaižas ātrāk, kā metās mukt šie aļņi.

Apjucis, Samijs Skims piecēlās.

— Nolādētais suns! — viņš iesaucās.

— Man vajadzēja turēt viņu pie rīkles! — piebilda indiānis.

— 1 Un arī nožņaugt! — sacīja Samijs Skims, no tiesas pārskaities, un, ja šis lopiņš būtu pa rokas tvērienam, tam labi neklātos.

Bet Stops jau bija vairāk nekā simt tuāžu attālumā, kad abi mednieki šķērsoja mežmalu. Suns bija meties pakaļ aļņiem, un veltīgi bija saukt to atpakaļ, jo viņš nebūtu atgriezies uz saimnieka saucienu, pat ja spētu to sadzirdēt.

Bars drāzās uz ziemeļiem tādā ātrumā, ka suns tam neti­ka līdzi, lai ari bija spēcīgs un ātrs skrējējs. Vai aļņi at­griezīsies mežā vai bēgs pāri līdzenumiem uz austrumiem? Otra iespēja bija labāka, jo tad tie tuvotos Zelta kalnam, kura dūmi mutuļoja pusotras jūdzes attālumā. Tikpat labi iespējams, ka tie virzās šķērsām uz Pīlas krastu un meklē patvērumu Klinšu kalnu aizās. Šajā gadījumā uz visiem lai­kiem būtu jāatsakās no iespējas dabūt tos rokā.

— Seko man, — Skims uzsauca indiānim, — mēģināsim tos neizlaist no acīm!

Abi, skriedami gar mežmalu, metās aļņiem pakaļ četr­simt, piecsimt tuāžu atstatumā.

Uz ko gan viņi cerēja? Un vai viņiem pašiem nebūtu grūti uz to atbildēt? Bet nepārvarama kaislība dzina viņus uz priekšu, neļaujot daudz prātot, tāpat kā viņu suni Stopu.

Pēc ceturtdaļstundas Samijs Skims izjuta spēju satrau­kumu. Aļņi beidzot bija apstājušies. Viņi nevarēja turpi­nāt bēgt uz ziemeļiem, uz piekrasti, jo būtu spiesti griezties atpakaļ. Vai viņi taisījās atkal doties uz dienvid­austrumiem? Tādā gadījumā Samijam un Neluto no spēles jāatsakās. Bet vai drīzāk tie nenolems atgriezties mežā un pazust tā dziļumos?

Bridi vilcinājušies, viņi tā ari darīja. Ar slaidu lēcienu barvedis šķērsoja mežmalu, un pārējie viņam sekoja.

— Labāk vairs nevar vēlēties! — iesaucās Samijs Skims. — Līdzenumā mēs nevarēsim tiem pietuvoties šāviena attā­lumā, toties mežā nebūs iespējams tik ātri izmukt, un var­būt šoreiz mēs tos dabūsim rokā!

Vai nu šis spriedums bija pareizs vai ne, tā rezultātā abi mednieki tiktu aizvilināti uz rietumiem daudz vairāk nekā vajadzētu, cauri mežam, kuru nepazina un no kura, iespē­jams, būtu grūti atrast atpakaļceļu.

Stops bija darījis tāpat kā viņi. Tas bija meties mežā, un, ja viņa rējieni bija vēl dzirdami, tad redzams viņš vairs nebija.