Žils Verns - ZELTA VULKĀNS

Un patiešām, inženierim piekrītot, šī dunoņa izlauzās uz āru ar īpašu spēku.

— Tad nu, — turpināja Bens Redls, — mums jāatzīst par neapgāžamu faktu, ka kanāls, kas iet no vulkāna iek­šienes uz tā krāteri, atrodas sānmalā netālu no mūsu no­metnes. Lūk, ja mums izdotos caur šo sānu izrakt kanālu līdz krātera kanālam, mums būtu viegli tur ieplūdināt ūdeni.

— No kurienes, — iesaucās Loriks, — no jūras?

— Nē, — atbildēja inženieris, — nebūs vajadzīgs to gādāt šurp tik tālu. Vai tad mums nav Raberkrīks, kas sa­vienots ar vienu no Makenzi atzariem, ar neizsmeļamu at­zaru, kas spētu piepildīt visu deltas tīklu un ko mēs ieplūdināsim Zelta kalnā?

Vai inženieris nebija teicis: «ko mēs ieplūdināsim», it kā viņa plāns jau tiktu īstenots, it kā kanāls jau ietiektos kalnā, it kā būtu vajadzīgs vairs tikai pēdējais cērtes cir­tiens, lai tajā ievadītu Raberkrīka ūdeņus!

Bens Redls bija iepazīstinājis ar savu projektu. Lai cik tas bija pārdrošs, nevienam no viņa kompanjoniem, pat Samijam Skimam, neradās doma iebilst. Ja tas izgāzīsies, jautājums būs izšķirts, un atliks atmest jebkuru ideju par Zelta kalna izman­tošanu, gadījumā ja mākslīgi provocētais izvirdums nenotiktu. Ja tas izdosies, ja vulkāns atdos savas bagātības, jautājums tāpat būs izšķirts, un piekrautās ores dosies atpakaļceļā uz Klondaiku. Tiesa, vai ieplūdinot ūdens masas vulkāna centrā, tas neizraisīs tik spēcīgu efektu, ka to vairs nebūs iespējams savaldīt? Vai, stājoties dabas vietā, cilvēks neiet pretī katas­trofai? Vai nebija jābaidās, ka izvirdumam sekos kas vairāk — zemestrīce, kas izvandītu visu apvidu un iznīcinātu apmet­ni ar tās iemītniekiem?

Taču šādas briesmas neviens negribēja saskatīt, un, sākot ar 6. jūlija rītu, visi ķērās pie darba.

Darbu vadību uzņēmās inženieris, un viņš pamatoti sprieda, ka vispirms jāķeras klāt Zelta kalna sānam. Patie­šām, ja cērte sastaps ciršanai pārāk cietu klinti, ja nevarēs izcirst eju līdz krātera kanālam, tad atkritīs arī kanāla rak­šana krīka derivācijai, jo ūdens vulkānā neiekļūs.

Ejas sākums tika iezīmēts pēdas desmit zem krika visze­mākā ūdenslīmeņa, lai veicinātu ūdens tecēšanu. Laimīgas nejaušības dēļ darbarīkiem nenācās apstrādāt cietus iežus, vismaz ejas sākumā ne. Šie ieži sastāvēja no akmens šķem­bām, no sacietējušiem, sen zemē iegrimušiem lavas frag­mentiem, no kvarca gabaliem, kas neapšaubāmi sabirzuši kādu iepriekšēju satricinājumu rezultātā.

Cits citu nomainīdami, cilvēki nemitējās strādāt dienu' un nakti. Nedrīkstēja zaudēt ne stundu. Kāds būs rokamā sāna biezums, Bens Redls nevarēja paredzēt, un varēja gadīties, ka eja būs garāka, nekā viņš bija aprēķinājis. No šīs puses trokšņi bija diezgan sadzirdami, un, darbam virzoties uz priekšu, tie kļuva arvien spēcīgāki. Bet kad vēl šī eja sa­sniegs vulkāna kanālu?

Samijs Skims un Neluto bija atlikuši medības. Sekodami Izlūka un Lorika piemēram, viņi palīdzēja darbā, tāpat kā inženieris, un ik dienu rakums virzījās uz priekšu pa pie­cām, sešām pēdām.

Kā par nelaimi, pēc dienām desmit viņi uzdūrās kvarca slānim, pret kuru cērtes un kapļi bija bezspēcīgi. Tie vairs nebija zemē iegūluši atsevišķi gabali. Šis ārkārtīgi cietais vienlaidus slānis varēja turpināties līdz krātera sienām, un cik tādā gadījumā vajadzēs laika, lai tam izlauztos cauri?

Bens Redls nevilcinājās. Lai izlauztu kvarcu, viņš nolē­ma lietot sprāgstvielu. Karavānas rezervēs bija neliels pul­vera daudzums, kas arī tika izmantots sprādziena sagatavošanai. Tiesa, šis pulveris veidoja ne tikai medibu, bet arī aizsardzības vajadzībām domāto munīciju. Tomēr nešķita, ka Izlūks un viņa kompanjoni būtu pakļauti kaut kādām briesmām, jo apvidus joprojām bija tukšs, un kopš nedēļām piecām nometnei nemanīja tuvojamies nedz ie­dzimtos, nedz ari kādas citas ļaužu grupas.

Spridzināšana deva diezgan labus rezultātus, un, ja ari virzīšanās uz priekšu caurmērā bija kļuvusi ievērojami lēnā­ka, tā vismaz neapstājās. Nevajadzēja pat nostiprināt sienas pret zemes nogruvumiem; eja stiepās cauri šiem cietajiem slāņiem, neizraisot nobrukumus. Turklāt inženieris darīja visu nepieciešamo, lai izvairītos no šāda veida katastrofām.

27. jūlijā pēc divdesmit vienas dienas darba eja šķita pietiekami gara. Tās dziļums bija desmit tuāzes četru pēdu diametrā, tas bija pietiekami, lai varētu ieplūst ievērojams ūdens daudzums. Dunoņa un vibrācija vulkāna kanālā bija tik stipra, ka sienas biezums nevarēja būt lielāks par trijām pēdām. Tātad pietika dažu cērtes cirtienu vai dažu sprādzienu, lai siena būtu izlauzta un darbs pabeigts.

Tagad bija skaidrs, ka Bena Redla nodomu piepildīšanos nekas nevar aizkavēt. Kanālu, pa kuru novadīt Raberkrika ūdeņus, bez pūlēm varēs izrakt grunti, kas sastāvēja tikai no zemes un smiltīm, un, kaut arī tā garums būs ap trīssimt pēdu, Bens rēķināja, ka to varēs veikt dienās desmit.

— Visgrūtākais ir paveikts, — sacīja Bils Stells.

— No rītdienas, — Bens Redls atteica, — mēs Raber­krika kreisajā krastā sāksim rakt kanālu.

— Ļoti jauki, — piemetināja Samijs, — tā kā mums ir atpūtas diena, es ierosinu to izmantot…

— Medībām, Samija kungs? — smiedamies jautāja Izlūks.

— Nē, Bil, — Samijs atbildēja, — lai pēdējo reizi uz­kāptu Zelta kalnā un paraudzītos, kas notiek tur augšā.

— Tev taisnība, Samij, — ierunājās Bens, — liekas gan, ka izvirdumam ir tendence pastiprināties, un būtu labi par to pārliecināties savām acīm.

Priekšlikums patiesi bija prātīgs, tas tika pieņemts, un nolēma, ka pēcpusdiena tiks ziedota kāpšanai Zelta kalnā, piedaloties, tāpat kā pirmajā reizē, abiem brālēniem, Izlū­kam un Lorikam.

Visi četri gāja gar vulkāna konusa ziemeļu pamatni ap­mēram trīs ceturtdaļjūdzes un nonāca pie nogāzes izstieptā gala, pa kuru jau bija kāpuši. Kā parasti, viņi bija apbru­ņojušies ar dzelkšņiem un virvēm, lai varētu tikt augstāka­jā, ļoti kraujajā malā.

Izlūks gāja pa priekšu, pārējie aiz viņa, un šoreiz, tā kā ceļš bija zināms, uzkāpšana līdz krāterim prasīja tikai pus­otras stundas.

Sākumā viņi tam piegāja tik tuvu, cik vien iespējams, taču ne tik tuvu kā pirmajā reizē. Biezi un kvēpaini tvaiki, kas nāca no krātera, pacēlās divtik augstu. Tagad tajos šaudījās liesmas, taču ne lava, ne sārņi ārā netika sviesti.

— Patiešām, — Samijs sprieda, — šis Zelta kalns nav devīgs, tas sargā savus zelta gabalus kā acuraugu!

— Mēs tos viņam atņemsim ar varu, ja negrib atdot labprātīgi! — atbildēja Loriks.

Šā vai tā, bet tika konstatēts, ka vulkāniskā darbība norit enerģiskāk. Pēc dārdiem iekšienē varēja secināt par karstumu, kas jau nonācis zem noteikta spiediena, un likās, ka sienas dreb, ugunij rūcot. Gatavojās izvirdums, taču varbūt paies nedēļas vai mēneši, kamēr vulkāna iekšienē sablīvējušās vielas tiks izsviestas laukā.

Novērojis krātera pašreizējo stāvokli, Bens Redls nedo­māja pārtraukt iesāktos darbus, kam vajadzēja paātrināt procesu vai pat izraisīt eksploziju.

Pirms došanās lejup kāpēji aplaida skatienu apkārt. Ne uz zemes, ne jūrā nekas nebija manāms. Neviens nomet- nieku dūmu mākonītis nepacēlās virs līdzenuma, neviena bura neparādījās pie apvāršņa. Tādējādi viņiem bija pamats justies pilnīgā drošībā. Pat indiāņi nebija parādījušies pie Makenzi deltas. Acīmredzot Zelta kalna noslēpums Klon­daikā nebija nācis gaismā.