Žils Verns - ZELTA VULKĀNS

Krātera malās bija manāmi zelta putekļi, sajaukušies ar lavas pelnu nogulsnēm. Bet kopumā tas, ko no tiem va­rēja iegūt, kā Loriks teica, kas gan tas bija salīdzinājumā ar tām brīnumainajām tīrradņu masām, kas slēpās Zelta kalna iekšienē?

Un, kad viņš par to ierunājās, Bens Redls piebilda:

— Mums vajadzēs iekļūt pašā krāteri. Ja šī vulkāniskā darbība aprims, ja tvaiki izklīdīs, mēs tur nokāpsim, kā tur nokāpa Žaks Lorjē.

— Un ja tie neizklīdīs, — jautāja Samijs Skims, — ja nokāpt nebūs iespējams?

— Mēs gaidīsim, Samij…

— Un ko tad mēs gaidīsim, Ben?

— Lai izvirdums izdara to, ko mēs paši nebūsim va­rējuši izdarīt, un izsviež vielas, kas atrodas Zelta kalna iekšās.

Bija redzams, ka tas būs vienīgais, ko viņi varēs darīt. Cilvēkiem, kuriem nebūtu jāskaita ne dienas, ne stundas, kuri varētu iekārtoties pie Makenzi deltas kā daudzi citi Dousonā, kuri varētu pārlaist briesmīgu ziemas sezonu šajos augstajos platuma grādos ciešamos apstākļos, jā, tā­diem šī iespēja bija gluži apsveicama. Bet, ja izvirdums kavēsies, ja divu mēnešu laikā vulkāns pats nebūs iztuk­šojis savu tīrradņu krātuvi, vai Bens Redls un Samijs Skims nebūs spiesti atstāt šo apmetni, doties atceļā uz Dousonu, un, ja viņi neatgriezīsies Monreālā, pavadīt sešus, septiņus mēnešus šai Klondaikas galvaspilsētā?

Šī doma visiem bija ienākusi prātā, un Samijs Skims sacīja skaidri un gaiši:

— Ja šis izvirdums kavējas, Ben… ja tas nenotiek, pirms iestājas ziema?

Bens Redls novērsās, un Samijs Skims negribēja uz- plīties. Viņš juta, ka apstākļi būs stiprāki par Bena Redla gribu un neatlaidību!

Pēc divu stundu ilgas atrašanās vulkāna virsotnē kāpēji aplūkoja Zelta kalna sānus. Ja arī nokāpšana saistījās ar lielām biesmām, ja tā prasīja nopietnus piesardzības pa­sākumus, tā vismaz norisināsies divreiz īsākā laikā nekā uzkāpšana.

Pēc stundas Izlūks un viņa pavadoņi, diezgan noguru­ši, bet sveiki un veseli, atgriezās apmetnē.

Vislabākais, ko varēja darīt, bija ļaut Izlūkam gādāt par apmetnes organizēšanu uz dažām nedēļām. Kad Bens Redls bija meties šai jaunajā pasākumā, viņš nešaubījās — sprie­žot pēc Žaka Lorjē sniegtajām ziņām, starp citu, ļoti precī­zām — atliks tikai aiziet līdz Zelta kalnam, krāterī pagrābties zelta gabalus, piekraut ar tiem ores un doties at­pakaļ uz Dousonu. Šis nelielais darbiņš neprasītu vairāk par astoņām dienām, un ceļojums turp un atpakaļ nepār­sniegtu trīs mēnešus. 7. maijā atstājusi Klondaikas galvas­pilsētu, karavāna tur atgrieztos augusta pirmajās dienās. Pietiktu laika, lai pirms lielajiem saliem Bila Stella vadībā sasniegtu Skagveju, pēc tam Vankūveru, no kurienes vil­ciens aizvestu Benu Redlu un Samiju Skimu atpakaļ uz Monreālu.

— Un vēl kāds vilciens, — jokodams sacīja Samijs Skims, — un vēl kāds vilciens būs vajadzīgs, lai aiztransportētu mūs ar Zelta kalna miljoniem un kur tad vēl bagāžu!

Bet, ja arī šie miljoni bija krāterī norādītajā vietā, tos izdabūt laukā nevarēja.

Izlūks kā vienmēr bija uzdevumu augstumos un veica pasā­kumus, lai nodrošinātu savu ceļabiedru eksistenci un aizjū­giem barību līdz dienai, kad būs nepieciešams atstāt apmetni. Mēģināt tur pavadīt ziemu būtu neiespējami. Lai kas ari no­tiktu, vai šī kampaņa būtu veiksmīga vai neveiksmīga, nomet­ne bija jāatstāj vēlākais līdz augusta vidum. Ja šis termiņš tiks novēlots, ceļš caur šo apvidu viņpus polārajam lokam, kur plosās sali un sniega vētras, kļūs neizbraucams.

— Un vai tad mēs neatceramies šos divus nelaimīgos francūžus, kuriem novembra sals ceļā atnesa nāvi! — pie­zīmēja Samijs Skims.

Šķita, ka turpmākā uzturēšanās šai vietā aizritēs vienā gaidīšanā, un, lai to panestu, bija nepieciešams bruņoties ar pacietību. Protams, vajadzēs novērot vulkānu, pārbaudīt, vai neveidojas izvirdums, un vēl vairākas reizes tajā uz­kāpt. Bens Redls un vēl jo vairāk meistars neatkāpšoties šī grūtā uzdevuma priekšā un diendienā vērošot, kā attīstās vulkāniskā darbība.

Samijs Skims spēs īsināt garās stundas, medīdams vai nu dienvidu un rietumu līdzenumos, vai Makenzi deltas dumbrā- jos. Purvos netrūka putnu, starp tiem ari pīļu, tāpat kā četr­kājaino medījumu pļavās un mežos. Un varbūt tikai Neluto un viņš būs tie, kam dienas neliksies bezgalīgas. Viņiem tikai būs jāuzmanās, lai neaizklīstu pārāk tālu. Vasaras laikā dažas indiāņu ciltis apmeklēja Ziemeļu Ledus okeāna piekrasti, un būtu prātīgi izvairīties no sastapšanās ar tām.

Tostarp karavānas ļaudis varēja nodoties zvejas prie­kiem, te tiem varēja ļaut pilnu vaļu. Šo upju labirintā, kas atradās starp Makenzi austrumu un rietumu atzaru, zivju bija pa pilnam. Vajadzīga tikai uzņēmība, un ēdiens būs nodrošināts līdz pirmajiem lediem.

Dažas dienas nekas nemainījās. Ja Bens Redls vairāk­kārt novēroja, ka izvirdumam nav tendence pastiprināties, viņš vismaz pārliecinājās, ka vulkāna kanāls ir dziļi kalna sānā. Tas bija izskaidrojams ar rietumu nogāzes pagarinājumu, pa kuru bija iespējams uzkāpt. No apmet­nes, kas bija ierīkota gandrīz Zelta kalna pakājē austru­mu pusē, bija diezgan skaidri dzirdama vulkāniskās darbības dobjā dunoņa. Tas, starp citu, izrietēja no krā­tera atrašanās vietas plakankalnē. Inženieris secināja, ka šis ļoti kraujais sāns nevarētu būt pārāk biezs. Meistars Loriks bija tādās pašās domās. Bet, ari pieļaujot, ka ie­spējams izrakt alu līdz šai sienai, tā tik un tā neļautu iekļūt šajā kanālā citādi kā caur augšējo atveri, jo ka­nālu visā garumā, iespējams, piepildītu dūmi un varbūt arī liesmas. Bet, tā kā vulkāna iekšējie trokšņi nonāca

arī līdz ārpusei, pat neuzkāpjot virsotnē, būtu viegli no­teikt, vai drīza izvirduma simptomi pastiprinās.

Par nelaimi, šīs pirmās nedēļas laikā neviena liesma, neviens vulkāniskas vielas izmetums neizšāvās no Zelta kalna, kam apkārt vērpās tikai kvēpaini tvaiki.

Pienāca pirmais jūlijs. Nav grūti iedomāties, kādā nepa­cietībā dzīvoja Bens Redls un viņa līdzgaitnieki. Nespēja neko pasākt, lai mainītu stāvokli, viņus visus bez izņēmuma padarīja nervozus. Kad iekārtošanās tika pabeigta, Izlūkam un viņa ļaudīm no rīta līdz vakaram nekādu pienākumu ne­bija. Vieni pavadīja laiku zvejodami vai nu Raberkrikā, vai Makenzi deltas galvenajā atzarā; citi gāja mest tīklus līdz piekrastei, tā kā viņiem bija pa pilnam gan saldūdens, gan jūras zivju. Bet dienas, vienalga, šķita nebeidzamas.

Vairākas reizes Samijs aicināja Benu pavadīt viņu medī­bās. Bet inženieris vienmēr atteicās, un meistars, Izlūks un viņš vai nu palika nometnē vai klaiņoja kalna piekājē, tēr­zēdami, diskutēdami, vērodami, nerazdami mieru. Viņi veica vēl divus kāpienus un secināja, ka viss ir gluži tādā pašā stāvoklī — dūmu grīstes, dažreiz visai spēcīgi tvaiku mutuļi, bet nekādu izmešu.

— Vai tad nevarētu šo izvirdumu izprovocēt, — kādu­dien teica Izlūks, — un, ja tas nenotiek, vai nevarētu iz­gāzt šim kalnam iekšas ar spridzināšanas palīdzību?

Bens uzlūkoja Stellu, papurināja galvu un neteica ne vārda.

Bet Loriks sacīja:

— Visa vulkāna uzspridzināšanai nepietiktu ar visiem mūsu pulvera krājumiem, un bez tam, pieļaujot, ka robs tomēr tiktu izrauts, kas no tā nāktu laukā?

— Droši vien zelta gabalu straume. — Bils Stells bilda.