Žils Verns: ZELTA VULKĀNS

Vairākkārt Bens Redls, Samijs Skims, Bils Stells un Lo­riks gāja novērot līdzenumu. Nemanīdami nekā aizdomīga, viņi devās līdz pat kalna pakājes austrumu galam.

No šejienes skatiens sasniedza tikai pirmās koku rindas mežā, kas noslēdza horizontu kādu pusotru jūdzi no viņu atrašanās vietas.

Līdzenums bija kā izmiris. Neparādījās neviena ļaužu grupa. Tāpat neviens netika manīts piekrastes pusē, gar kuru banda būtu varējusi virzīties, sekojot tās kontūrām.

— Pavisam droši, — sacīja Izlūks, — ka teksasieši vēl nav atstājuši mežu.

— Jā, — piebilda Samijs Skims, — viņi devušies uz rietumiem.

— Es nespēju tam noticēt, — sacīja inženieris. — Viņu gids zināja Zelta kalna atrašanās vietu, un viņiem vajadzēja to pamanīt no mežmalas. Iespējams, ka šie aizvien uzturas tajā klajumā, kur tu viņus redzēji, Samij.

— Bet tad jau viņi nemaz nesteidzas, Ben!

— Varbūt, paredzot, ka zeltrači aizsteigušies tiem priekšā, viņi grib rūpīgi apsvērt situāciju, pirms mesties šajā pasāku­mā, un pie Zelta kalna ieradīsies tikai nākamnakt?

— Tas ir iespējams, — paziņoja Bens Redls, — jo doma, ka viņi to nebūtu pamanījuši, nav pieļaujama.

— Mums jāsargās no visa veida pārsteigumiem! — sacī­ja Bils Stells.

Pēdējo reizi secinājuši, ka līdzenumā neviena nav, Bens Redls, Samijs Skims, Izlūks un Loriks atgriezās apmetnē, un, vakaram pienākot, Bils Stells bija veicis visus piesar­dzības pasākumus gaidāmajai naktij.

Tās miers netika traucēts. Bet, ja Samijs Skims gulēja savu ierasto ciešo miegu, Bens Redls tikai ar mokām nogulēja dažas stundas. Viņa prātā jaucās satraukums un dusmas. Jā, dusmas, jo ļaunā vēsts vērsās pret viņu bridi, kad mērķis gandrīz jau bija sasniegts. Viņš bija satraukts, jo ne mirkli nešaubījās, ka par Zelta kalnu nāksies grūti cīnīties, un vai karavāna spēs pretoties Hantera bandai? Turklāt viņš bija .uzņēmies lielu atbildību, kuras smagumu tagad izjuta.

Vai šī ekspedīcija uz Makenzi ieteku netika organizēta tikai pēc viņa iegribas? Vai viņš neorganizēja šo kampaņu, kas draudēja beigties tik slikti? Vai viņš nebija piespiedis Samiju Skimu jau otro gadu pavadīt domīnijas nomaļajos apvidos? To, ka pēc tēvoča Žozijas nāves viņš bija gribējis doties uz Klondaiku, lai savā īpašumā pārņemtu mantoju­mu, varēja saprast, ka, viņaprāt, gluži dabiski Samijam viņš jāpavada, arī to varēja saprast. Un to, ka, ieradies Četr­desmitjūdžu krīka teritorijās, viņš nevarēja pretoties vēlmei ekspluatēt 129. zemes gabalu un gūt no tā visus labumus, jā, sliktākajā gadījumā arī to varēja saprast un nodomāt, ka viņš nav rēķinājies ar iebildumiem, ko viņam toreiz iz­teica prātīgais Skims. Bet pēc zemestrīces un plūdiem, pēc tam, kad visi iecirkņi tajā Klondaikas daļā, kas atradās līdzās robežai, tika iznīcināti, ko vēlēja darīt saprāts? Uz visiem laikiem atteikties no zelta meklētāja darba, un, zie­mai beidzoties, viņam pilnīgi izveseļojoties, nekavējoties at­stāt Dousonu, nevis lai dotos uz Ledus okeānu, bet lai atgrieztos Monreālā!

Tātad tas izrādījās nožēlojams fakts, ka viņš, Bens Redls, iepazinies ar šo francūzi Zaķu Lorjē un ka tas viņam atklājis Zelta kalna esamību. Bet ne mazāk nožēlo­jams bija lēmums izmantot šo atklājumu, kura noslēpumu zināja ne tikai viņš vienīgais, un ko avantūristu banda viņam atņems ar varu.

Luk, ko Bens Redls pie sevis prātoja šajās ilgajās bez­miega stundās, gaidīdams, kad sardzes vīri dos trauksmes signālus. Tāpat divas vai trīs reizes viņš bija gājis izlūkot apmetnes apkārtni.

Nenoliedzami, karavānai draudēja vislielākās briesmas. Ja Hanters uzbruks, tai nebūs diezcik lielas izredzes veik­smīgi aizstāvēties, jo uzbrucēji bija divi pret vienu. Vai ne­bija drošāk atbrīvot tiem vietu, pirms tikt patriektiem? Jau šonakt, ņemot vērā, ka teksasieši vēl nebija parādījušies, būtu bijis viegli nojaukt apmetni, aizvest pajūgus uz Dou­sonas ceļu, un karavāna vēl pirms ausmas būtu ārpus re­dzamības. Bet atteikties no šīs ekspedīcijas ienākumiem, tik daudz veltu pūļu, tik daudz veltīgi izciestu pārbaudījumu, un tas viss izdošanās priekšvakarā, nē! Nekad Bens Redls nebūtu varējis izšķirties dot pavēli aizbraukšanai, un viņa biedri, bez šaubām, nebūtu spējuši viņu paklausīt.

Piecos no rīta, neaizejot līdz Zelta kalna rietumu sānam, Bens Redls un Izlūks atradās kādas simt tuāzes otrpus ka­nālam. Viņi atgriezās, nepamanījuši neko jaunu.

Laiks rādījās labs, un barometrs turējās virs vidējā. Visai augsto temperatūru spirgtais jūras vējš darīja maigā­ku. Pūšot šai dzestrajai brīzei, krātera tvaiki novirzījās uz dienvidiem. Inženieris un Bils Stells ievēroja, ka tie vairs nav tik biezi kā iepriekšējā vakarā, un arī ne tik kvēpaini.

— Vai vulkāniskā darbība mazinātos? — bilda Bens Redls.

— Nudien, — atbildēja Izlūks, — ja krāteris apdzistu, tas vienkāršotu mums darbu.

— Ari Hanteram, — piebilda inženieris. — Katrā ziņā darbus nepārtrauksim un pabeigsim kanālu.

— Tas būs pabeigts šodien, Redla kungs.

— Jā, Bil, un atliks vien tikai izrakt upes krastu un no­jaukt starpsienu ejas beigās. Kad tas būs jādara, mēs to darīsim, viss būs atkarīgs no apstākļiem.

Karavānas ļaudis ķērās pie darba, un tiem vajadzēja tikai dažas stundas, lai dotu pēdējo kapļa cirtienu un iz­mestu pēdējo lāpstu ar zemi. Tagad trīssimt pēdu garumā pa kanālu un sešsimt pēdu garumā pa eju upes ūdeņi varē­ja ieplūst Zelta kalna krāteri.

Pēc brokastīm tika atļauts mazliet atpūsties, tomēr nepār­traucot apmetnes uzraudzīšanu.

Pēcpusdienā Neluto izmeta līkumu uz līdzenuma pusi. Stops viņu pavadīja, vairs tikpat kā nejuzdams savu ievai­nojumu.

Ja ne visa banda, bet kāds no Hantera vīriem būtu no­kļuvis līdz kalna pakājei, gudrais dzīvnieks zinātu, kā tikt tam uz pēdām.

Ap pulksten trijiem Bens Redls un Samijs Skims ņēmās novērot krīka krastu, netālu no vietas, kur vajadzēja no­jaukt aizsprostu, kad viņi izdzirda trauksmi.

No tās puses, uz kuru bija devušies indiānis un Stops, atskanēja rējieni.

— Kas tur notiek? — iesaucās Izlūks.

— Droši vien medījums, ko trenkā mūsu suns, — sacīja Bens Redls.

— Nē, — atbildēja Samijs Skims, — tad viņš rietu savādāk.

— Nāc! — sacīja inženieris.

Viņi nepaguva paspert ne simt soļu, kad ieraudzīja Ne­luto steigšus atgriežamies.

Dažus mirkļus vēlāk indiānis cik spēka sauca:

— Trauksme… trauksme!

Pievienojies Benam Redlam, Izlūkam un Samijam Skimam:

— Viņi ierodas, — viņš sacīja.

— Vai visi? — jautāja Bils Stells.

— Visi, — atbildēja indiānis.

— Cik tālu viņi ir? — prašņāja inženieris.

— Septiņus vai astoņus simtus soļu no vulkāna, Bena kungs.

— Viņi tevi nepamanīja? — taujāja Samijs Skims.

— Nedomāju vis, — atbildēja Neluto, — bet es viņus labi redzēju. Viņi virzījās barā ar saviem zirgiem un ratiem.

— Un viņi virzījās uz… — turpināja Izlūks.

— Uz kriku.

— Tad jau viņi dzirdēja suņa riešanu? — Samijs sa­traucās.

— Nē, tas nav iespējams. Viņi bija pārāk tālu.

— Uz apmetni, — pavēlēja Bens Redls, — un ieņem­sim aizsardzības pozīcijas.

Dažas minūtes vēlāk visi četri bija tikuši līdz kanālam, kuru šķērsoja pa krika krastu, un patvērās zem kokiem.

Vai Hanters, Malone un banda apstāsies, kad būs sa­snieguši Zelta kalna stūri? Vai viņi apmetīsies šajā vietā vai turpinās ceļu līdz Makenzi estuāram?