Žils Verns: ZELTA VULKĀNS

Šo maltīti nekas neiztraucēja, un nomainītie sardzes viri atgriezušies joprojām neziņoja par bandas tuvošanos.

— Varbūt šie nelieši labāk grib mums uzklupt naktī, — ierunājās Samijs Skims.

— Nakts ilgst labi ja divas stundas, — atbildēja Bens, — un viņiem nav ko cerēt mūs pārsteigt.

— Kādēļ ne, Ben? Vai viņi nevarētu domāt, ka neno­jaušam par viņu klātbūtni Zelta kalnā? Viņi taču nezina, ka mēs tos pamanījām uz plato malas.

— Tas ir iespējams, — paziņoja Izlūks, — bet viņi re­dzēja izbēgušo zirgu. Vispirms suni mežā, tad zirgu līdzenumā — vairāk kā vajag, lai būtu skaidrs, ka šajā vietā apmetusies karavāna. Tātad vai nu pēcpusdienā, vai nu naktī gaidāms viņu apciemojums!

Ap pulksten vieniem Bils Stells šķērsoja aizsprostu un pievienojās vīriem, kas uzmanīja apkārtni.

Viņa prombūtnes laikā Bens Redls kopā ar Loriku at­griezās koku pudurī, no kura bija pamanījis Hanteru un Maloni uz plato smailes. No turienes bija samanāmi vulkā­na dūmi, jo tie, spēcīgi mutuļodami, pacēlās kādas piecdes­mit pēdas virs krātera. Dažkārt arī dažas liesmas uzšāvās tik augstu. Iekšējie uguņi pieteica sevi spēcīgāk. Vai bija pamats domāt, ka izvirdums nekavēsies, varbūt tas notiks jau pēc dažām dienām?

Tas būtu visai nejauks apstāklis, ļoti nelabvēlīgs inženie­ra plāniem. Vulkāns kopā ar lavu un izdedžiem izsviestu ari zelta vielas: tīrradņus un zelta putekļus, un teksasiešiem atliktu vien tos uzlasīt. Izvirdums notiktu par labu Hante­ram, un kā gan Bens Redls varētu apstrīdēt šo īpašuma piesavināšanos? Partija būtu zaudēta neatgriezeniski. Ap­metnē karavānai bija kādas izredzes uz panākumiem. Klajā laukā būtu neiespējami cīnīties, gūstot virsroku.

Inženieris atgriezās ļoti norūpējies, taču tīri labi saprata, ka pret šo apstākli neko nespēj pasākt.

Bridi, kad viņš ieradās, Samijs Skims norādīja uz Izlū­ku, kurš skrēja šurp, cik aši vien spēja, un abi brālēni devās viņam pretī līdz aizsprostam.

— Viņi nāk! — Bils Stells iesaucās.

— Vai vēl tālu? — jautāja inženieris.

— Kādu pusjūdzi, apmēram, — atbildēja Izlūks.

— Vai mums vēl ir laiks iet un paskatīties? — jautāja Loriks.

— Jā, — Bils Stells atbildēja.

Tūdaļ visi četri šķērsoja kanālu un ātri sasniedza vietu, kur daži viri atradās novērošanas posteni.

Bija viegli pārraudzīt šo līdzenuma daļu, kas robežojās ar Zelta kalnu, sevi neatklājot.

Gar pakāji virzījās ļaužu grupa. Tur bija jābūt visai bandai. Varēja redzēt, kā mirdz ieroču stobri. Ne zirgu, ne ratu neredzēja. Viss aprīkojums tika atstāts apmetnē, kur teksasieši bija ieradušies kopš divām dienām.

Hanters, Malone un meistars soļoja priekšgalā. Viņi kus­tējās ar zināmu piesardzību, dažkārt apstādamies un pat atkāp­damies vairākus simtus soļu, lai saskatītu Zelta kalna virsotni.

— Pēc stundas viņi būs šeit, — sacīja Loriks.

— Acīmredzot viņi zina par mūsu apmetni, — Samijs Skims atbildēja.

— Un viņi nāk to ieņemt, — piemetināja Izlūks.

— Ja es te pagaidītu, līdz šis Hanters ir laba šāviena attālumā, — Samijs Skims iesaucās, — es viņu sveiktu ar bises šāvienu un no simt soļiem nokniebtu kā cāli.

— Nē… atgriezīsimies, — pavēlēja Bens Redls.

Patiesību sakot, tas bija prātīgākais, ko varēja darit, jo

teksasieša nāve neaizkavētu pārējos doties uzbrukumā.

Bens Redls, Samijs Skims, Izlūks un Loriks, viņu viri aiz viņiem, atgriezās pie kanāla. Līdzko viņi cits aiz cita bija tikuši garām aizsprostam, sprauga barikādē tika noblī- vēta ar akmeņiem, kas šim nolūkam jau bija sagatavoti. Abus kanāla krastus nekas vairs nesavienoja.

Visi atkāpās sešdesmit soļu aiz pirmajiem kokiem, kur bija pasargāti, ja nonāks līdz šaušanai, kas likās gluži ie­spējams. Ieroči bija pielādēti, un sākās gaidīšana.

Pēc Izlūka ieteikuma, vajadzēja ļaut bandai pietuvoties līdz kanālam un iejaukties tikai tad, ja tā mēģinās to šķērsot.

Pusstundu vēlāk Hanters, Malone un viņu biedri nogrie­zās gar kalna sānu. Vieni sīkiem solīšiem gāja gar pakāji, otri virzījās līdz krīkam, nokāpdami tā kreisajā krastā, ie­roči gatavībā tikt norauti no pleca, revolveri — izvilkti no makstim, kas bija apjoztas ap gurniem.

Vairums šo vīru bija tie paši zeltrači, ko Bens Redls, Samijs Skims, Loriks un Neluto bija redzējuši strādājam Četrdesmitjūdžu krika 127. iecirknī, kādi trīsdesmit gabali, neskaitot vēl kādus divdesmit indiāņus, ko Hanters šai Ledus okeāna piekrastes kampaņai bija savervējis Sērklsiti­jā un Fortjukonā.

Banda apvienojās, lidzko sasniedza krastu, kur Hanters un Malone apstājās.

Abi divi un meistars iegrima sarunā, kam, spriežot pēc spēcīgajiem žestiem, vajadzēja būt visai dzīvai. Par to, ka aiz šiem kokiem ierīkota apmetne, viņi nešaubījās, un viņu rokas stiepās šajā virzienā. Bet patiesu vilšanos viņiem sa­gādāja kanāls, radot visai grūti pārvaramu šķērsli, it īpaši, ja sešdesmit soļu attālumā atskanētu apšaude.

Viņi tūdaļ secināja, ka kanāls izrakts nesen, redzot svai­gi sarakņāto zemi un nospiedumus tajā. Bet ar kādu mērķi, to viņi nespēja uzminēt. Kas attiecas uz ejas atveri, zaru ceri darīja to neredzamu, un vai gan viņi būtu varējuši ie­domāties par šo eju, kas paredzēta krīka ūdeņu ieplūdinā- šanai Zelta kalna dzīlēs?

Tikmēr Hanters un Malone staigāja šurpu turpu pa krastu, bez šaubām, prātodami, kā lai tiek pāri. Viņi par katru cenu gribēja nokļūt līdz birzij, vai nu, lai satiktos ar tiem, kas to ieņēma, vai lai pārliecinātos, ka tie jau iepriekšējā vakarā at­stājuši šo vietu, kas galu galā ari bija iespējams.

Tai bridi viņiem pievienojās meistars, norādīdams uz aizbarikādēto aizsprostu, vienīgo pāreju, kas ļāva pārvarēt kanālu sausām kājām.

Visi trīs virzījās uz šo pusi. Redzot barikādi, kurā nepa- vērās neviena sprauga, viņiem vajadzēja apzināties, ka mežs nenoliedzami ir ieņemts, un, nojaucot šo barikādi, viņi nonāks apmetnē.

Paslēpušies aiz kokiem, Bens Redls un viņa vīri sekoja katrai bandas kustībai. Viņi noprata, ka Hanters grasījās atbrīvot sev eju, pārkrāmējot uz aizsprosta sakrautos akme­ņus. Bija pienācis brīdis iejaukties.

— Es nesaprotu, kas mani attur sašķaidīt viņa pakausi! — klusā balsī nošņāca Samijs Skims. — Es turu viņu uz grauda.

— Nē… nešauj, Samij, — iesaucās Bens Redls, nolaiz­dams viņa ieroci. — Pat ja vadonis būs beigts, viņi neap­stāsies, un varbūt labāk ielaisties pārrunās, pirms atklāt uguni? Ko jūs par to domājat, Izlūk?

— Es domāju, ka to vienmēr var mēģināt, — atbildēja Bils Stells. — Stāvoklis no tā sliktāks nekļūs. Ja nevarēsim vienoties, tad redzēs.

— Katrā gadījumā, — piezīmēja Loriks, — neparādīsimies visi. Nedrīkst pieļaut, ka Hanters uzzina, cik mēs esam.

— Tas ir prātīgi, — atbildēja inženieris, — tikai es…

— Un es, — piebilda Samijs Skims, kurš nemūžam nebūtu piekritis nepavadīt Benu Redlu pārrunās ar teksasiešiem.

Brīdī, kad Hantera vīri jau grasījās izjaukt barikādi, Bens Redls un Samijs Skims parādījās birzs malā.

Viņus ieraudzījis, Hanters deva saviem vīriem zīmi at­kāpties, un visa banda, gatava aizstāvēties, turējās kādus desmit soļus no kanāla malas.

Vienīgi Hanters un Malone pietuvojās ar ieročiem rokās.

Benam Redlam un Samijam Skimam katram bija sava karabīne, kuras tie nolika zemē.