Žils Verns - ZELTA VULKĀNS

— Bet būtu jāatjauno aizsprosta barikāde, — piezīmē­ja Loriks.

— To mēs arī darīsim, — atbildēja Bils Stells, pasauk­dams dažus vīrus, lai palīdz šajā darbā.

— Pirms tam, — sacīja Samijs, — palūkosimies, vai banda atgriežas savā apmetnē.

— Palūkosimies, — Izlūks piekrita.

Bens Redls, Samijs Skims, Loriks, Bils Stells un Neluto ar kārabīnēm rokā šķērsoja aizsprostu un nokļuva līdz kalna stūrim dienvidaustrumos. No turienes viņu skatiens, seko­dams pakājei, sniedzās līdz pat teksasiešu apmešanās vietai, un tai pašā laikā pārredzama bija arī visa šī līdzenuma daļa.

Pulkstenis bija tikai seši, un diena vēl netaisījās uz galu.

Ticis līdz stūrim, Bens Redls redzēja, ka tālāk iet nav nepieciešams.

Hanters un viņa biedri bija ne vairāk kā piecu līdz sešu šautenes šāvienu attālumā. Viņi kustējās lēni, par spīti, bažām, ka varētu tikt izsekoti. Un arī Izlūks prātoja, vai ne­vajadzētu visiem tos izsekot. Bet, no otras puses, labāk bija, lai teksasieši neuzzina, ka karavānā ir tikai divdesmit vīri. Turklāt, lai ko arī domātu Samijs Skims, iespējams, viņi tomēr atteiksies no jebkuriem mēģinājumiem atkārtoti uzbrukt apmetnei.

Ja banda virzījās sīkiem soļiem, tad tādēļ, ka tai bija jānes ievainotie. Bija pamats domāt, ka vairums no tiem nevarēja paiet, un, iespējams, Malone bija viens no tiem.

Gandrīz veselu stundu Izlūks un viņa biedri palika novērot šo atkāpšanos. Viņi redzēja Hanteru nogriežamies gar Zelta kalna pakājes galu, un, tā kā viņš nedevās cauri līdzenumam, tas nozīmēja, ka viņš atgriezies savā apmešanās vietā.

Ap astoņiem Izlūks bija atjaunojis barikādi. Divi vīri šai vietā nostājās sardzē, un pārējie devās uz birzi, lai ieturētu vakara maltīti.

Sarunas kavējās pie dienas notikumiem. Hantera atkāp­šanos pēc uzbrukuma nevarēja uzskatīt par atrisinājumu. Galīgs tas būs tikai tad, ja banda atstās Zelta kalnu. Ja teksasieši vēl uzturējās tā tuvumā, kādas nepatikšanas varē­ja sagaidīt? Ka izvirdums notiks pats no sevis, un par iz­sviestajiem tīrradņiem būs jācīnās ar ieročiem rokās?

No otras puses, kamēr teksasieši būs šeit, vai Benam Redlam vajadzētu turpināt savu projektu izraisīt izvirdumu, ieplūdinot krīka ūdeņus krāterī?

Taču pēc dažām nedēļām sāksies sliktā sezona ar vētrām un sniegiem. Bija absolūti nepieciešams, lai karavāna līdz tam atgrieztos Dousonā. Bet vai tādā gadījumā inženieris nenolems jau otro ziemu pavadīt Klondaikā, lai nākamvasar atsāktu Zelta kalna apgūšanu? Bet kādēļ lai neatgrieztos arī Hanters, un, lai viņu patriektu, vajadzēs nolīgt kanādiešu un indiāņu grupu, kas būtu lielāka par viņējo?

Un vai Bens Redls varēs panākt, ka brālēns vēl uz gadu atliek savu atgriešanos Monreālā?

Iespējams, Samijs Skims nekad nebija iedomājies par tādu varbūtību. Vai nu kampaņa būs izdevusies vai ne, viņš cerēja pēc diviem mēnešiem kopā ar Benu atstāt Klondaiku.

Nekas neiztraucēja šī vakara mieru. Bet par atpūtu nebi­ja ko domāt, pirms netiks veikti visi piesardzības pasākumi. Izlūks, Loriks un Neluto bija piedāvājušies nomainīt aiz­sprosta apsardzi, un uz viņu modrību varēja paļauties.

Tika uzslietas teltis — kam vairs nebija nekādu traucēk­ļu — un katrs atbilstoši savam raksturam ieslīga vairāk vai mazāk mierīgā miegā. Bet no visiem šiem ļaudīm Bens Redls bija tas, kuru bezmiegs visilgāk atstāja nomodā, tik ļoti viņa prātu bija apsēdušas idejas un raizes.

Nākamajā dienā ļoti agri no rīta Bens Redls un Izlūks, šķērsojuši kanālu, devās izlūkot līdzenumu. Tas bija kā iz­miris. Nevienas dvēseles no meža puses. Hanters nebūt ne­bija izšķiries par galīgu došanos prom, un, godīgi sakot, neviens to arī necerēja.

— Žēl, ka mēs nevaram uzkāpt Zelta kalnā no apmetnes puses, — Bils Stells ierunājās. — Mēs būtu viņus ieraudzī­juši, nokļuvuši plato otrā malā.

— Tas nav iespējams, Bil, — atbildēja Bens Redls, — atliek vien nožēlot.

— Bet, manuprāt, tas nevarētu būt bīstami, ja mēs atietu sāņus dažus simtus soļus no kalna.

— Ne mazākajā mērā, Bil, jo te neredz neviena, un pat, ja mēs tiktu pamanīti, mums pietiktu laiks atgriezties pie kanāla un noslēgt barikādi.

— Nāciet taču, Bena kungs, un mēs ieraudzīsim vul­kāna dūmus. Varbūt tie kļuvuši biezāki. Varbūt krāteris sāk izdalit lavu?

Abi atkāpās kādu astotdaļjūdzi un apstājās.

Krātera atverē nebija notikušas nekādas pārmaiņas. No tās lielos mutuļos cēlās tvaiki, jaukdamies ar liesmām, ko dienvidu vējš dzina uz jūru.

— Šodien tas vēl nenotiks, — piezīmēja Izlūks.

— Nē, — atbildēja inženieris, — un es vēlētos, kaut izvirdums nenotiktu, pirms Hanters nav devies projām… ja viņš vispār dosies projām!

Tai mirkli Bils Stells pamanīja dūmus Zelta kalna pēdējā izciļņa pakājē.

— Jā, — viņš teica, — viņi aizvien vēl ir tur… kā mājās! Un tā kā mēs nemēģināsim viņus patriekt, viņi sev teiks, un viņiem būs taisnība, ka mēs neesam pietiekami spēcīgi.

Pareizs spriedums, kas nebūt nenomiernāja Benu Redlu.

Vēlreiz pārlaiduši skatienu līdzenumam, abi tika pāri ka­nālam un atgriezās apmetnē.

Bija 15. augusts, un Bens Redls, sirdij sažņaudzoties, noskatījās, kā dienas aizrit bez jelkādiem rezultātiem. ŠI mēneša beigās, kā to piezīmēja Izlūks, būs jau par vēlu at­griezties Klondaikā, kur karavāna neierastos ātrāk par 15. septembri. Šajā laikā zeltrači, kas taisās pavadīt ziemas se­zonu Vankūverā, jau atstājuši Dousonu, un pēdējie tvaiko­ņi dodas lejup pa Jukonas straumi, ko pirmie ledi nekavē­sies aizsprostot. Lai kas ari notiktu, aizbraukšanu nevarēja atlikt ilgāk par divām nedējām. Un patiesi, lai cik ari nie­cīga bija iespēja, ka ziema neiestāsies pāragri, Bilam Stel­lām būs stipri vien sarežģīti šķērsot ezerus, pārvarēt Čilkutas pārejas un sasniegt Skagveju.

Samijs Skims šajā sakarā bieži vien ar viņu apspriedās, un tieši par to viņi runāja pēc pusdienām, kamēr Bens Redls pastaigājās kanāla malā.

Pārbaudījis vietu, kur paredzēts izveidot krika atvasinā­jumu, viņš apstājās pie aizsprosta. Pacēlis zarus, kas aiz­sedza ieeju, viņš iekļuva ejā un aizslīdēja līdz pat starpsienai, kas to atdalīja no vulkāna kanāla.

Bens Redls gribēja personīgi pārliecināties, ka viss kār­tībā. Viņš pārbaudīja, kā izvietotas iedobes, kas sešās vie­tās bija izraktas starpsienā, tajās tiks ievietotas mīnas, kas spētu izgāzt šo sienu, līdzko tiktu uzspridzinātas. Pēc tam, kad ar dažiem cēršu cirtieniem tiktu nojaukts aizsprosts, straume ieplūstu kalna dzīlēs.

Un patiesi, ja nebūtu šo teksasiešu, kas zina, vai Bens Redls jau šodien pat nebūtu izprovocējis izvirdumu? Kādēļ viņam vajadzētu gaidīt ilgāk, ņemot vērā, ka laika nebija daudz, un nelikās, ka izvirdums notiks pats no sevis?

Jā… inženieris pats pielaistu uguni degļiem, un, kamēr uguns tiktu līdz mīnai, paietu dažas minūtes, tad pēc eks­plozijas viņš nojauktu aizsprostu. Un visbeidzot pēc kādas pus dienas, pēc divām stundām, varbūt stundas, tvaiku spiediens vulkāna dzīlēs liktu tam atdzīvoties.

Bens Redls palika domīgi stāvam pie starpsienas, nolādē­dams savu nespēju spert šo pēdējo soli jau šodien pat, novest savu pārdrošo plānu līdz atrisinājumam. Teksasieši būtu pir­mie un, bez šaubām, arī vienīgie ienākumu savācēji. Tātad vajadzēja gaidīt, vēl gaidīt… un, ja banda neies prom, ja Hanters atstās šo vietu tikai stundā, kad ilgāk palikt vairs ne­būtu iespējams, ja viņš novilcinās savu aizbraukšanu līdz pē­dējam, ja viņa nolūks bija nevis atgriezties Vankūverā, bet ziemas periodu pavadīt vai nu Sērklsitijā, vai Dousonā, lai turpinātu kampaņu līdz ar pirmajām skaistajām dienām? Un kur tad būs viņš, Bens Redls? Simtiem un simtiem jūdžu tālu… savā zemē, pēc tam kad visi pūliņi būs izrādījušies velti kā Četrdesmitjūdžu krikā, tā Zelta kalnā!