Žils Verns - ZELTA VULKĀNS

Pārtika bija nodrošināta kādām piecpadsmit dienām, jo medibas un zveja pie Zelta kalna pavadīto nedēļu laikā bija ļāvušas ietaupīt konservus. Bez tam arī ceļā mednie­kiem netrūka ne irbju, ne pīļu, ne cita laba medījuma. Ja Samijs Skims beidzot varēja pieveikt vienu no šiem slave­najiem aļņiem, vai gan nevarētu uzdrošināties sacit, ka viņš nenožēloja šo ilgo ceļojumu un ilgo prombūtni?

Laiks bija nenoteikts, vasaras sezona tuvojās beigām. Tomēr varēja cerēt, ka Klondaikas galvaspilsēta tiks sa­sniegta pirms septembra ekvinokcijas. Temperatūra pazemi­nājās, jo saules dienas līkne nolaidās arvien zemāk. Bija jācieš no nakts sala nemitīgajās apstāšanās reizēs, bieži vien bez patvēruma, cauri šim Makenzi pieteku apskalota­jam apvidum, kur trūkst koku.

Kad karavāna apstājās, lai viri varētu paēst un pabarot ari dzīvniekus, pie horizonta vēl bija redzams Zelta kalns. Bens Redls bija pagriezies atpakaļ, viņš nespēja atraut skatienu no mutuļiem, kas cēlās virs virsotnes

— Ejam, Ben, — viņam sacīja Samijs Skims, — viss iz­gaist kā dūmi šajā zemiskajā pasaulē, un domāsim vairs tikai par to, ka līdz mūsu mājai Žaka Kartjē ielā Monreālā palicis vēl divtūkstoš astoņsimt jūdžu.

Karavāna kustējās, cik ātri vien iespējams, virzīdamās uz Fortmakfērsonu. Tā devās gar Pīlas kreiso krastu, un, kā zi­nāms, labo krastu ieņēma Hudzona līča kompānijas postenis. Sliktais laiks sevi jau pieteica ar lietiem un brāzmām, kas ce­ļošanu darīja mokošu. Kad karavāna 22. augusta pēcpusdienā sasniedza fortu, tā tur uzturējās divdesmit četras stundas.

Izlūka ļaudis ne mazākajā mērā neslēpa savas nožēlas par piedzīvoto neveiksmi. Arī viņi rēķinājās ar Zelta vulkā­na bagātībām, no kurām tiem pienāktos viņu daļa, bet nu nācās atgriezties tukšām rokām.

24. augusta rītā ceļš tika turpināts. Laiks bija kļuvis neciešams, veidojās sniega vētras, kas Bilu Stellu darīja stipri nemierīgu. Sākot no Fortmakfērsonas, karavāna vairs nesekoja Pīlas kursam, kas nogriezās uz dienvidaus­trumiem cauri reģionam, kurš robežojās ar Klinšu kalnu milzīgo ķēdi. Jādodas bija dienvidrietumu virzienā, pa visīsāko ceļu starp Fortmakfērsonu un Dousonu. Tika šķērsots arktiskais polārais loks gandrīz tai pašā vietā, kur turpceļā, labajā pusē atstājot Porkjupainas avotus.

Cīnoties ar spēcīgu ziemeli, nogurums bija liels. Aizjūgi kustējās uz priekšu tikai ar grūtībām. Samija Skima un Ne- luto medības vairs nebija auglīgas, jo medijumi pārvietojās vairāk uz dienvidu apvidiem. Viņiem nācās samierināties ar pīlēm, kuru, starp citu, arī drīz pietrūka.

Par laimi, visiem pieturējās samērā laba veselība. Cīnī­damies ar nogurumu, spēcīgie indiāņi un kanādieši jopro­jām palika izturīgi un dūšīgi.

Beidzot, 3. septembrī, parādījās augstienes, kas austru­mos ieskāva Klondaikas galvaspilsētu, un pēcpusdienā ka­ravāna apstājās pie Northern Hotel Frontstrītā.

Nav nekāds brīnums, ka vēsts par Izlūka karavānas ie­rašanos izplatījās visā pilsētā. Nedrīkstēja vilcināties uzzi­nāt, ko inženieris darījis šajos Ziemeļu Ledus okeāna augstajos apvidos.

Pirmais uz viesnīcu atdrāzās doktors Pilkokss, aizvien tikpat darbīgs, aizvien labā omā, izteikdams abiem brālē­niem vissirsnīgākos draudzības apliecinājumus.

Viņa pirmais jautājums:

— Vai veseli?

— Veseli, — atbildēja Samijs Skims.

— Ne pārāk noguruši?

— Nē… ne pārāk, doktor!

— Un vai apmierināti?

— Apmierināti… ka no turienes atgriezušies, — piebilda Samijs Skims.

Doktoram Pilkoksam tad viss tika izstāstīts; viņš uzzināja par visiem šīs neauglīgās ekspedīcijas sarūgtinājumiem, da­žādajiem negadījumiem, par tikšanos ar teksasiešu bandu, par uzbrukumiem apmetnei, kā un kādos apstākļos vajadzē­ja notikt izvirdumam, ko izraisīja inženieris, kā Bens Redls un viņa biedri atbrīvojušies no ļaundariem, un kā visi šie pūliņi izrādījušies velti, jo Zelta kalna tīrradņi tagad atdu­sējās Ziemeļu Ledus okeāna dzīlēs.

— Redziet nu, — iesaucās doktors, — redziet nu, šis vulkāns pat vemt neprot no pareizās puses. Tad nu bija jēga parakstīt tam vemjamās zāles!

Un doktors uzzināja, ka šīs vemjamās zāles bijuši Ra- berkrīka attekas ūdeņi, kas straumēm vien saplūduši Zelta kalna kuņģī.

Mierinājumam viņš dažādās variācijās varēja tikai atkārtot Benam Redlam to, ko viņam jau bija sacījis Samijs Skims:

— Esiet filozofs! Filozofija, tas ir pats higiēniskākais, kas pasaulē var būt. Ja no tiesas esi filozofs…

Bet tā arī no doktora Pilkoksa nekad neuzzinās, kādas būtu šī medicīniskā «ja» sekas.

Tajā pašā dienā abi brālēni kopā ar viņu ieradās slimnīcā. Māsa Marta un māsa Madlēna bija patiesi laimīgas, ieraugot savus senos ceļojuma biedrus. Abas mūķenes Samijs Skims sa­stapa tādas pašas kā bija atstājis — pilnīgi nodevušās savas misijas izpildei. Doktors šai sakarā viņam sacīja:

— Ar tādām palīdzēm viss vedas pats no sevis, un mēs būtu spējīgi ārstēt visus trīssimt piecpadsmit slimību veidus, kas nomoka cilvēku sugu!

Vakara gaitā, ko doktors pavadīja savu tautiešu sabiedrī­bā, viņš ierunājās par prombraukšanu.

— Jūs nedrīkstat zaudēt laiku, — paziņoja doktors, — ja nu vienīgi jums patiktu izmēģināt otru ziemu šajā dievī- gajā Klondaikā.

— Lai jau būtu dievīga, — attrauca Samijs Skims, — tomēr es labprātāk aiztaupu savu dievināšanu Monreālai.

— Lai tā būtu, Skima kungs, bet kas par pilsētu šī jaunā Dousonā, kāds uzplaukums to sagaida nākotnē!

Sarunas gaitā Bens Redls novirzīja runas uz Četrdesmit­jūdžu krīka 129. zemes gabalu.

— Eh, Bena kungs, — doktors teica, — tas joprojām ir zem jaunās upes ūdeņiem, un lai Dievs dod, ka tā neizžūst.

— Kādēļ tā? — vaicāja Samijs Skims.

— Tādēļ, ka tā tika nosaukta manā vārdā, — doktors atbildēja, — Pilkoksa upe, un es izjūtu zināmu lepnumu, figurēdams šīs skaistās Klondaikas zemes ģeogrāfisko no­saukumu kopainā.

Nē! No tādas nelaimes nebija ko baidīties, 129. tāpat kā 127. zemes gabals uz visiem laikiem bija pazudis zem Pilkoksa upes!

Tā kā Bens Redls un Samijs Skims bija nolēmuši atstāt Klondaiku, likās svarīgi, lai viņi nekavējas doties ceļā. Ziema šogad solījās būt pāragra, tāpat kā tas bija noticis ar vasaras sezonu, un zeltrači, kuriem līdz nākamajam pa­vasarim jāapmetas Skagvejā vai Vankūverā, jau kopš piec­padsmit dienām bija atstājuši Dousonu.

Kopumā kampaņa bija izdevusies laba. Peļņa tika gūta teritorijās, ko apskalo Jukona, galvenokārt tās pietekas Bo- nanza un Eldorado, kalnu un upju iecirkņos. Kadastrētāja Ožilvī paredzējumi turpināja piepildīties, un beigu beigās Klondaikas raktuvēs tika iegūti tikpat daudzi miljardi, cik Āfrikas, Amerikas un Okeānijas atradnēs miljoni.

Nākamajā dienā pēc ierašanās Bens Redls un Samijs Skims kopā ar Izlūku apsprieda aizbraukšanas jautājumu. Lai nokļūtu Skagvejā, viņi cerēja uz šī uzticīgā un gudrā kanādieša pakalpojumiem. Lūk, ko Bils Stells pēc nopie­tnām pārdomām viņiem atbildēja:

— Kungi, es būtu laimīgs kopā ar jums turpināt savu gida darbu. Bet neslēpšu, ka ir jau par vēlu uzsākt ceļoju­mu cauri Peli līdzenumiem. Pēc piecpadsmit dienām upes un ezeri būs aizsalusi, kuģošana kļūs neiespējama, un mēs būsim spiesti atgriezties Dousonā.

Varbūt šī perspektīva Benu Redlu nemaz tik ļoti neiz­biedēja, bet viņš pat ne ar pušplēstu vārdu neizpauda šīs domas, kas Samijam Skimam liktu lēkāt kā kalnu kazai.