Žils Verns: ZELTA VULKĀNS

— Turklāt laiks kļūst arvien aukstāks, — Bils Stells tur­pināja, — un, ja arī izdotos šķērsot ezerus, Čilkutas pārejas pavisam noteikti mums būs slēgtas, un jūs nevarē­siet tikt līdz Skagvejai.

— Bet ko tad darīt? — jautāja Samijs, kurš aiz nepa­cietības nespēja nostāvēt mierā.

— Vajadzētu sasniegt Sentmišelu pie Jukonas ietekas, — Izlūks atbildēja, — tur jūs atradīsiet tvaikoņus, kas apkalpo Vankūveru.

— Bet kā lai tiek lejā pa Jukonu? — vaicāja Bens Redls.

— Pēdējais tvaikonis Dousonu atstās pēc divām dienām un pavisam noteikti ieradīsies Sentmišelā, pirms ledus būs pārtraucis kuģošanu visos upes ūdeņos.

Tas bija gudrs padoms, un tā kā to sniedza tik praktisks vīrs kā Izlūks, nevajadzēja vilcināties, lai tam sekotu.

— Bet jūs? — Samijs Skims vaicāja.

— Es pārlaidīšu ziemu Dousonā, — atbildēja Bils Stells, — kā jau vairākkārt esmu darījis, un gaidīšu, kad būs iespējams atgriezties pie Beneta ezera.

Kad šis plāns tika pavēstīts doktoram Pilkoksam, viņš to atbalstīja, jo vairāk tādēļ, ka ari pats ticēja drīziem saliem, un uz viņa pieredzi varēja paļauties. Viņš pats gan nebija tas vīrs, ko nobaidīs piecdesmit vai sešdesmit grādi zem nulles, un pat simts viņu nespētu biedēt. Nolemtā aizbrauk­šana notika pēc divdesmit četrām stundām, un sagatavoša­nās neprasīja ne ilgu laiku, ne lielu piepūli.

Kad Bens Redls piedāvāja Lorikam viņus pavadīt:

— Es jums pateicos, Bena kungs, — atbildēja meistars, — tomēr labprātāk palikšu Dousonā. Nākamsezon iekārto­šos kādā īpašumā, un darba man netrūks. Un bez tam jūs joprojām esat 129. iecirkņa īpašnieki, un lai ko par to sa­cītu, kas zina, vai Pilkoksa upe kādu dienu jums neatgrie­zīs jūsu īpašumu.

— Un šajā dienā, Lorik, — Bens Redls teica tā, lai brālēns nedzirdētu, — telegramma…

— Jā… telegramma inženierim Benam Redla kungam, Žaka Kartjē ielā Monreālā, domīnijā! — attrauca Loriks.

Nudien, inženieris un meistars bija kā radīti, lai saprastos!

Bet, ja Loriks nebija piekritis Bena Redla piedāvāju­mam, Neluto reaģēja citādi, kad Samijs Skims, kurš novēr­tēja drosmīgā indiāņa devumu, viņam sacīja:

— Neluto, vai esi nodomājis palikt šai zemē, kas vese­lus astoņus mēnešus sacenšas ar vējiem un sniegiem?

— Kurp gan es došos, Skima kungs?

— Kādēļ lai tu nebrauktu man līdzi uz Monreālu?

— Ja jūs tam piekrītat, Skima kungs…

— Es tevi iekārtošu Grīnvelejā, un, pavasarim atnākot, mēs abi dosimies medībās. Un tā kā aļņi nekavēsies bēgt prom no šīs briesmīgās Klondaikas, mēs vēl beigās kādu nomedīsim.

— Skima kungs, esmu gatavs doties līdzi, — sacīja Ne­luto, kura acis mirdzēja apmierinājumā.

Vēl tikai ar Izlūku bija jānorēķinās par Zelta kalna eks­pedīciju, kas arī dāsni tika izdarīts. Tas iesita krietnu robu abu brālēnu makā, un kādi kreņķi inženierim, iedomājoties, ka visus šos izdevumus vajadzētu segt vispirms no 129. ie­cirkņa ienākumiem, pēc tam no Zelta vulkāna devuma!

17. septembra rītā pienāca laiks teikt pēdējās ardievas. Māsa Marta, māsa Madlēna un doktors Pilkokss pavadīja Benu Redlu un Samiju Skimu uz jukonieti, uz kura bija re­zervētas divas vietas viņiem un viena Neluto. Meistars Lo­riks viņus tur jau gaidīja.

Mūķenēm acis aizmigloja asaras, un Samijam Skimam skumji sažņaudzās sirds, iedomājoties par šim svētajām jau­navām, kuras droši vien nekad vairs neredzēs.

Doktors neslēpa aizkustinājumu, pēdējo reizi paspiežot tautiešiem roku, un beidzamie vārdi, ko Bens Redls iečuk­stēja ausī Lorikam, bija sekojoši:

— Neaizmirstiet… telegramma!

Tad tvaikonis atgāja no krasta un drīz nozuda aiz upes lī­kuma. Attālums no Dousonas līdz Sentmišelai pa Jukonu ir apmēram sešsimt jūdžu. Tvaikonis, divsimt pēdu garš, sešdes­mit plats, sava spēcīgā aizmugurējā rata dzīts, ātri devās lejup pa straumi, kas jau sāka nest dažus ledus gabalus. Sešas jūdzes no Dousonas tas pabrauca garām Vjo virsotnei kreisajā krastā un Vjeijas smailei labajā. Dažas stundas uzkavējies Kjūdahā, tad trīsdesmit sešas jūdzes no Klondaikas galvaspilsētas šķēr­sojis robežu, tas sasniedza Sērklsitiju, šo piecdesmit būdu cie­matu, no kura Hanters bija devies uz Zelta kalnu. Sekoja kuģošana pa gleznainu apkārtni starp simtiem saliņu, noklātu ar ērkšķu krūmiem, bērziem un apsēm. Tad uz kādu pus dienu tas piestāja Fortjukonā, kādreizējā Klondaikas galvaspilsētā, kas atrodas simt divdesmit jūdžu lejup no Dousonas, apkārtnē, kas, iespējams, ļoti bagāta ar zelta iegulām.

Sākot no vietas, kur Porkjupaina ietek lielajā upē, savā platākajā punktā Jukona nogriežas uz dienvidrietumiem, lai ieplūstu Nortona līcī.

Bens Redls un Samijs Skims nelikās neko daudz zinis par starpgadījumiem šīs kuģošanas laikā. Tās nākamās pieturas bija Forthemlina, vienkārša pārtikas noliktava, Rampartsitija pie Manokkrīka, ko tobrīd ieņēma kāds tūkstotis zeltraču un kuram otrpus pētījumi vēl nebija uzsākti. Tikai alkatīgas vēl­mes tas iedvesa simtiem tvaikoņa pasažieru, kas lielākoties atgriezās tukšām rokām pēc neauglīgas kampaņas!

Laiks bija nenoteikts, lietains, pat sniegains. Aukstums lika sevi manīt, un lejtecē ledus bija vairāk, nekā varēja paredzēt. Jau veidojās sastrēgumi, kuģa gaita, kas, starp citu, tika pārtraukta katru nakti, ievērojami palēninājās. Līdz ar to ceļojuma ilgums divkāršojās, un prasīja nevis sešas vai septiņas dienas, bet divpadsmit. Tālāk piestājis

Tananas kalnos, Novikakatā, Nulato, pie Volassatuka, Kal- tāgas, Fortgettērā, Anvikā, kur bija nodibināta indiāņu vidū ļoti iecienīta misija — drīzāk vienkāršās cilšu apmetnēs nekā ciematos — tvaikonis Starivilipakā sasniedza upes ga­lējo dienvidu punktu, tad tā pagriežas uz ziemeļrietumiem, lai Kullikā ietecētu Beringa jūrā. No turienes trīsdesmit divu jūdžu kuģošana līdz Sentmišelai prasīja tikai pus dienu, jo ceļu vairs neapgrūtināja ledusgabali.

Par šo ostu, kur nodibinātas Jukonas navigācijas kompā­nijas, Arni Semirē teic, ka tur mūždien līst, vairāk nekā sešas pēdas ūdens gadā. Tātad 29. septembra pēcpusdienā, pēc četrpadsmit dienu ilga ceļojuma, Bens Redls, Samijs Skims un Neluto tur piestāja, lietum gāžot kā ar spaiņiem.

Pateicoties laimīgai sakritībai, viņi nākamajā dienā varē­ja ieņemt vietas uz Kadiak klāja, kura galamērķis bija Vankūvera. Tūkstoš simt piecdesmit jūdžu viņus vēl šķira no šīs pilsētas, no kuras pa dzelzceļu viņi nokļūs tieši Monreālā. Taču Kadiak pārsteidza spēcīgas vētras, galve­nokārt pie garās Aļaskas pussalas, un tam pat uz četrdesmit astoņām stundām nācās patverties Pribilova salās.

Visā visumā, atgriežoties ceļojums nebija tik ilgs un gal­venokārt tik nogurdinošs kā cauri ezeru reģionam līdz Čil- kutai, un Izlūks bija prātīgi darījis, steidzinot Benu Redlu un Samiju Skimu doties lejup pa Jukonas straumi.

Bija klāt 17. oktobris, kad Kadiak ieradās Vankūveras ostā. Četras dienas vēlāk, pēc astoņpadsmit mēnešu prombūt­nes, Bens Redls un Samijs Skims kopā ar Neluto atgriezās Monreālā, savā mājā Žaka Kartjē ielā.

Bet inženiera dvēselē mājoja tikai dziļa nožēla un nepie­pildītas vēlmes! Viņš bija nejaukā noskaņojumā un likās, kuru katru bridi izvirdls apvainojumus ļaunajam liktenim.

Samijs Skims tad labprāt sacīja:

— Jā… mans nabaga Bens allaž gatavs izvirdumam!… Galu galā, ja dzīvē bijusi darīšana ar vulkānu, jums vien­mēr no tā kaut kas paliek!