Žils Verns: ZELTA VULKĀNS

Abi teksasieši sekoja viņu piemēram, un pirmais, kurš ie­runājās, ne bez zināmas pārsteiguma pieskaņas, bija Hanters.

— Ah! — viņš iesaucās, — tie esat jūs, kungi no 129. iecirkņa?

— Tie esam mēs, — atbildēja Samijs Skims.

— Nemaz ar necerēju jūs sastapt pie Makenzi ietekas, — teksasietis turpināja.

— Tāpat kā mēs necerējām jūs ieraudzit šeit ierodamies pēc mums, — piebilda Samijs Skims.

— Nudien, mums abiem kārtojami veci rēķini.

— Tikpat labi šeit, kā Četrdesmitjūdžu krika iecirkņos.

Un, tā kā Hanters, kurā pārsteigumu nomainīja niknums,

sastopoties aci pret aci ar Samiju Skimu, pacēla savu iero­ci, Samijs Skims darīja tāpat.

Visa banda sakustējās, bet Hanters šo kustību apturēja ar vienu rokas mājienu. Pirms uzsākt šo lietu, viņš būtu gribējis uzzināt, cik vīru ir Bena Redla rīcībā, bet velti viņa skati centās pārmeklēt birzi. Starp kokiem nemanīja nevienu no karavānas vīriem.

Bens Redls nosprieda, ka pienācis brīdis iejaukties, un pietuvojās kanāla malai. Viņus šķīra divpadsmit soļi, viņu un Hanteru, Malone bija palicis nopakaļ.

— Ko jūs gribat? — Bens Redls noprasīja skaļā balsī.

— Mēs gribam zināt, kas jums meklējams pie Zelta kalna.

— Un ar kādām tiesībām jūs to gribat?

— Tas nav tiesību jautājums, bet fakts, fakts, ka jūs esat šeit, astoņdesmit septiņu jūdžu attālumā no Dousonas.

— Mēs šeit esam ieradušies tādēļ, ka mums tā labpatika, — enerģiski attrauca Samijs Skims, vairs nevaldīdams pār sevi.

— Un ja nu mums nepatīk jūs šeit sastapt? — Hanters turpināja balsī, kurā jautās ar grūtībām apslāpēts niknums.

— Vai nu jums tas patīk vai nepatīk, mēs esam te, un itin labi iztikām bez jūsu atļaujas, lai šeit nokļūtu, — piebilda Sa­mijs Skims, — un mēs bez tās iztiksim arī, lai šeit paliktu!

— Prasu vēlreiz, — teksasietis neatlaidās, — kas jums darāms pie Zelta kalna?

— Tas, ko jūs paši esat nākuši te darīt, — atbildēja Bens Redls.

— Jūsu mērķis ir ekspluatēt šīs atradnes?

— Kas ir kanādiešu, nevis amerikāņu, — atbildēja inže­nieris, — jo tās atrodas dominijas teritorijā!

Nebija grūti iedomāties, ka ne jau nacionalitāšu jautā­jums apturēs teksasiešus. Un, norādīdams vulkāna virzienā, Hanters atbildēja:

— Šis Zelta kalns nepieder ne kanādiešiem, ne ameri­kāņiem. Tas pieder visiem.

— Lai tā būtu, — atbildēja Bens Redls, — taču pirma­jam, kurš to ieņēmis.

— Runa nav par tā ieņemšanu pirmajam, — paziņoja Hanters, pamazām zaudēdams aukstasinību.

— Un par ko tad ir runa? — jautāja inženieris.

— Par spēju to aizstāvēt, — enerģiski attrauca Hanters ar draudīgu žestu.

— Un pret ko gan?

— Pret mums! — Hanters iesaucās.

— Tad pamēģiniet! — atbildēja Bens Redls.

Pēc Malones zīmes atskanēja vairāki šāvieni. Bet ne­viens nesasniedza ne Samiju Skimu, ne Benu Redlu. Abi nogriezās uz birzs pusi, un šai mirkli Samijs pagriezās un, spēji norāvis šauteni no pleca, izšāva uz Hanteru.

Teksasietis metās sāņus un izbēga lodei, kas krūtis nāvī­gi ievainoja vienu no viņa vīriem.

Apšaude gāja vaļā no abām pusēm. Bet Izlūka ļaudis, patvērušies aiz kokiem, no tās necieta tikpat lielā mērā kā Hantera vīri. Ja starp pirmajiem bija daži ievainotie, starp otrajiem bija mirušie.

Hanters saprata, ka riskē ļaut iznicināt savu bandu, ja neizdosies pārvarēt kanālu, lai atsistu Izlūka karavānu un patriektu to, pateicoties skaitliskajam pārākumam, kas, vi­ņaprāt, bija viņa pusē — kā patiesībā arī bija.

Malone un divi trīs citi metās uz aizsprostu, lai no­jauktu barikādi. Noliekušies aiz klints gabaliem un sa­krautajiem akmeņiem, viņi mēģināja atbrīvot pietiekami lielu spraugu.

Visa aizsardzības uzmanība tika vērsta uz šo punktu. Ja eja tiks izrauta, ja bandai izdosies nokļūt līdz mežmalai, ja tā ieņems apmetni, pretošanās kļūs neiespējama, virsroku gūs skaita ziņā prāvākā puse.

No otras puses, Hanters saprata, ka nevar pakļaut savus vīrus intensīvai apšaudei, un pavēlēja tiem gulties zemē. Iz­raktā zeme kanāla malā veidoja kaut ko līdzīgu aizsargval- nim, kas ļāva aiz tā patverties ar noteikumu, ka jāpaliek guļus. Tur ierīkojuši nelielas šaujamlūkas, viņi varēja raidīt uguni uz mežu, kaut gan nebija neviena, uz ko tieši mēr­ķēt. Divus vai trīs ievainotos starp Izlūka vīriem bija skā­rušas uz labu laimi raidītas lodes.

Malone un divi viņējie, līzdami uz vēdera, virzījās uz aizsprostu. Viņi spēja to sasniegt un pie barikādes klinšu aizsegā sāka palēnām bīdīt akmeņus, kas sakrita kanālā.

Vairums šāvienu no birztalas nespēja tos skart. Par katru cenu gribēdams viņus aizkavēt pārvarēt aizsprostu, Bils Stells bija nolēmis uzsākt tuvcīņu.

Būtu bīstami atrasties uz šī atklātā, kādas sešdesmit pēdas lielā laukuma, kas atdalīja mežu no kanāla. Bet Hanteram un viņa ļaudīm nebija mazāk bīstami, atstājot ba­rikādes, doties uz apmetni.

Bens Redls ieteica Izlūkam vēl nogaidīt, pirms iet laukā no meža. Nodarbināti barikādes nojaukšanā, Malone un citi bija ārpus cīņas. Turklāt nekā pārsteidzoša, ja Hanters at­teiksies no līdzdalības šajā cīņā, baidīdamies bezjēdzīgi upu­rēt savus vīrus. Taču nemitīgi bija jāraida uguns uz aizsprostu par atbildi daudzajiem šāvieniem no kanāla uzbēruma puses.

Kādas desmit minūtes pagāja šādos apstākļos. Neviens no tiem, kas noņēmās gar barikādi, netika ievainots, bet līdzko sprauga kļuva lielāka, lodes lidoja tiešā trāpījumā.

Viens no indiāņiem tika nogāzts, un, kad viņu aiznesa prom, nelaimīgā vietā stājās kāds cits līdzās Malonem.

Tai brīdī Neluto gadījās laimīgs šāviens. Viņš varēja notēmēt uz Maloni un trāpīt tam tieši krūtis.

Teksasietis nokrita, un viņa kritiens izraisija briesmīgas klaigas visā bandā.

— Labi, labi, — Samijs Skims uzslavēja Neluto, kas bija iekārtojies viņam līdzās. — Teicams šāviens! Bet atstāj man Hanteru! Tā lieta kārtojama starp mums abiem, un es to uzņemšos.

Taču, kad Malone bija aiznests un novietots aizmugurē, nelikās, ka Hanters gribētu turpināt uzbrukumu. Patiesi, šādos apstākļos tas nevarētu izdoties, un beigu beigās uz­brucēji visi līdz pēdējam tiktu nogalināti. Nevēlēdamies ilgāk pakļaut savus vīrus briesmām, viņš iesaucās pa vidu šāvieniem, kas turpinājās kā vienā, tā otrā pusē.

Tas bija atkāpšanās signāls, un, nesot savus ievainotos zem apšaudes, kas sveica tās bēgšanu, banda devās augšup pa Raberkrīka kreiso krastu un tālāk pa līdzenuma ceļu, līdz nozuda aiz Zelta kalna līkuma.

Tā beidzās Hantera pirmais mēģinājums ieņemt apmetni. Tas viņam maksāja zināmu skaitu ievainoto, starp tiem bija arī Malone, tai pašā laikā divus vai trīs Izlūka vīrus lodes bija tikai viegli skārušas.

Vai šie mēģinājumi tiks turpināti un labvēlīgākos apstāk­ļos? Pazīstot viņa naidīgo un atriebīgo dabu, viņa neganto vēlmi kļūt par Zelta kalna saimnieku, vai Hanters nemēģi­nās sagrābt apmetni, ja uzzinās, ka viņa pusē ir skaitliskais pārākums — gandrīz divi pret vienu?

— Katrā ziņā šie nelieši bija spiesti atkāpties, — pazi­ņoja Izlūks, — un ne jau šodien viņi mēģinās atkal.

— Nē… bet šonakt varbūt, — atbildēja Samijs Skims.

— Nu ko, mēs būsim modri, — sacīja Bens Redls, — un tajās divās vai trijās krēslas stundās Hanteram būs tik­pat grūti tikt pāri kanālam. Es pat apgalvotu, ka viņš to neuzdrīkstēsies, zinot, ka mēs būsim sardzē.