Žils Verns: ZELTA VULKĀNS

Tādas domas gūzmējās inženiera galvā, vairāk skarot ta­gadni, nekā pagātni un nākotni. Jā, brīvs rīkoties, viņš ne­vilcinātos: jau šodien pat viņš «izspēlētu savu pēdējo trumpi», ja atļauts lietot šo tik francisko izteicienu. Un, ja viņa projekts izdotos, ja vulkāns atdotu savās dzīlēs uzkrā­tās bagātības, ar divdesmit četrām stundām pietiktu, lai pie­krautu ratus ar vērtīgiem tirradņiem, un karavāna dotos atpakaļ pa Klondaikas ceļu.

To visu pārdomādams, Bens Redls ieklausījās trokšņos, kas veidojās centrālajā kanālā. Tā rūkoņa viņam likās spē­cīgāka. Viņam pat šķita, ka dzird tādu kā akmeņu kustēša­nos, it kā tvaiki tos paceltu, un tad tie atkristu atpakaļ. Vai tās bija drīza izvirduma pazīmes?

Tai brīdī ārpusē atskanēja kliedzieni. Benam Redlam pat likās, ka viņu sauc. Teju vai tūdaļ pat ejā atskanēja Izlūka balss, atkārtojot:

— Redla kungs, … Redla kungs!

— Kas tad ir? — jautāja inženieris.

— Nāciet… nāciet! — sauca Bils Stells.

Bens Redls nodomāja, ka banda atkal uzbrukusi apmet­nei, un, izlīdis cauri ejai, viņš parādījās pie aizsprosta.

Tur viņš sastapa Samiju Skimu, kurš tikko kā bija pie­vienojies Bilam Stellām.

— Vai teksasieši atgriezušies? — viņš jautāja, vērsda- mies pie brālēna.

— Jā! … salašņas! — attrauca Samijs. — Bet nevis no priekšas vai aizmugures… no augšas!

Un viņa roka norādīja uz Zelta kalna plato.

— Redziet, Bena kungs, — piebilda Izlūks.

Patiesi, iepriekšējā vakarā nevarēdami tikt pāri kanālam, Hanters un viņējie bija atteikušies no šī uzbrukuma veida, aizstājot to ar citu, kura iznākumā karavānai ātrāk vai vēlāk nāktos atstāt apmetni.

Vēlreiz uzkāpuši vulkānā, viņi bija apgājuši apkārt krā­terim, lai nonāktu uz plato smailes tā, ka viņus nesasniegtu tvaiki, kas šāvās laukā ar spēku. Dzelkšņi un sviras ļāva viņiem ieņemt šo smaili, ko veidoja eruptivi veidojumi un lava, milzīgi akmeņi, kas tur bija vienkop simtiem. Šie bluķi, aizstumti līdz malai, sāka velties lejā kā lavīna, lauz­dami un gāzdami kokus, izraujot milzīgus caurumus zemē. Daži akmeņi aizripoja pat līdz kanālam, izšļakstot ūdeni uz krastiem.

— Tu redzi, — iesaucās Samijs, — tu redzi… viņi ne­varēja mūs aizdzīt, un tagad viņi mēģina mūs nospiest!

Bens Redls neatbildēja. Viņam un pārējiem bija jāpiespie­žas kalna sāniem, lai izvairītos no šīs krusas. Birzī vieta vairs nebija noturama, un simtiem vien apmetnei virsū vēlās akmeņi.

Arī pārējiem bija tā jāatstāj un jāmeklē patvērums krika kreisajā krastā, kur šī lavīna vairs nesniedzās. Bet divi rati bija salauzti. Trīs vīri, ko akmeņi bija ķēruši sākumā, bija diezgan smagi ievainoti, un viņi bija jānogādā aizmugurē.

No aprīkojuma bija palikuši gandrīz vairs tikai lūžņi. Teltis sagāztas un saplosītas, instrumenti iznīcināti, īsta postaža! Divi mūļi gulēja izstiepušies zemē, un pārējie, iz­biedēti un satrakoti, ar vienu lēcienu bija pāri kanālam un izklīda līdzenumā.

Un no augšas bija dzirdami bandas kliedzieni un bries­mīga bļaušana, to ielīksmoja šis bēdīgais noslēgums. Klints bluķi joprojām vēlās, kritienā dažkārt sadurdamies cits ar citu, noklādami ar savām šķembām zemi starp kriku un Zelta kalnu.

— Bet viņi taču mums uzsviedīs visu kalnu uz galvas, — iesaucās Samijs Skims.

— Ko darīt? — vaicāja Loriks.

— Kas jādara, es nezinu, — atbildēja Izlūks, — bet es zinu, kas bija jādara! Bija jāielaiž lode krūtis šim Hante­ram, pirms ielaisties ar viņu kādās runās!

Un pavisam droši, ja iepriekšējā dienā viņi būtu atbrīvoju­šies no teksasieša, situācija nebūtu tik bēdīga, jo domai — nospiest apmetni, vajadzēja būt ienākušai prātā tieši viņam.

Tad Izlūks sacīja:

— Drīz no mūsu aprīkojuma nekas vairs nebūs palicis pāri, ja mēs neizglābsim to, kas vēl ir. Aizvilksim ratus līdz upes krastam, tur tie nebūs aizsniedzami!

— Jā… un pēc tam? — jautāja Loriks.

— Pēc tam? — Bils Stells saminstinājās. — Pēc tam… mēs apbruņojušies dosimies uz bandītu apmetni, kamēr viņi būs tur augšā! Mēs viņus tur sagaidīsim… kamēr viņi kāps lejā, mēs tos apšausim no laba attāluma, un viņu rati aiz­vietos tos, ko esam zaudējuši!

Plāns bija pārdrošs, bet tas varēja izdoties. Pavisam no­teikti Hanters un viņa ļaudis nejutīsies diezko iepriecināti, zem divdesmit karabīņu uguns rāpjoties lejup pa Zelta kalna nogāzēm. Joprojām aizņemti ar klinšu gabalu atdalīšanu no smailes, viņi atstās šo vietu tikai tad, kad pietrūks akmeņu.

Izlūkam un viņa vīriem tātad bija laiks, nepamanītiem vir­zoties gar pakāji, nonākt otrā pusē. Ja kāds no bandas atra­dīsies šai vietā, gaidot Hantera atgriešanos, viņi viegli tiks ar tiem galā un pārējos, kāpjot lejā, apšaus kā kalnu kazas.

— Tas der! — paziņoja Samijs Skims. — Pasauksim vīrus, vairākumam ir ieroči, un mums ir mūsējie. Tiksim garām aizsprostam. Pēc pusstundas mēs būsim klāt, turpretim šiem neliešiem vajadzēs vismaz divas stundas, lai nokāptu.

Kaut arī netika tieši vaicāts Benam Redlam, tieši viņam bija jādod atbilde. Vai viņš atzīs par labu šo projektu — patiesibu sakot, vienīgo, kas bija īstenojams, vienīgo, kas ļāva cerēt uz panākumiem?

Bet Bens Redls palika mēms, it kā no sacītā neko nebū­tu uztvēris. Par ko īsti viņš domāja?

Inženieris bija labi dzirdējis draugus, un bridī, kad viņi deva zīmi pārējiem pievienoties:

— Nē… nē, — viņš atkārtoja.

— Ko tad tu gribi, Ben? — jautāja Samijs Skims.

— Atbildēt Hantera bandai kā pienākas!

— Un kā tad?

— Izraisot izvirdumu! Un varbūt tas viņus iznīcinās līdz pēdējam.

Tas bija neizbēgami, ja izvirdums sāksies pēkšņi, ja tas viņus pārsteigs uz krātera malas.

Bens Redls devās uz ejas atveri.

— Ko jūs darīsit, Bena kungs? — Izlūks jautāja.

— Uzspridzināšu starpsienu un ieplūdināšu krika ūdeni vulkāna kanālā.

Kā jau zināms, mīna bija sagatavota, un atlika tikai tai pielaist uguni.

Bet brīdī, kad inženieris taisījās nozust ejā:

— Ļaujiet man, — viņam sacīja Loriks, gribēdams ie­ņemt viņa vietu.

— Nē, — atbildēja Bens Redls.

Un tūdaļ pat nozuda atverē, ko nomaskēja zari. Lienot viņš sasniedza starpsienu, bija vairs tikai jāaizdedzina degļi, kas atradās iedobēs. To paveicis, viņš, cik vien ātri spēdams, atgriezās.

Pēc dažām minūtēm mīna uzsprāga ar apslāpētu troksni, un likās, ka kalns nodreb līdz pašiem pamatiem.

Vai starpsiena bija izlauzta, lieki uzdot šo jautājumu! Gandrīz tūdaļ ejā kļuva dzirdama rūkoņa, acīmredzot pa to plūda pirmā lava, un tajā pašā laikā laukā pa atveri vēlās biezi, kvēpaini tvaiki.

— Pie darba! — iesaucās Bens Redls.

Tagad bija jānojauc aizsprosts, tādējādi savienojot kriku ar krātera kanālu.

Visi ķērās klāt, skaldīdami aizsprostu ar cērtēm un kras­tos izmetot lāpstas ar zemi. Nevajadzēja vairāk par ceturt­daļstundu, lai novestu šo darbiņu līdz galam, jo ūdeņi paši to pabeidza, kad tas bija izdarīts vēl tikai pusē.

Tā bija straume, ko kanāla un ejas slīpums, neizsīkstošā Raberkrīka apgādāts, aizsūtīja Zelta kalna vēderā. Vai šī straume uzveiks tvaiku un lavas spiedienu cauri ejai? Uz šo jautājumu drīz tiks dota atbilde.

Inženieris un viņa kompanjoni satraukti gaidīja, turēdamies sāņus no akmeņiem, kas bez mitas bira no galvenā plato.