Žils Verns: ZELTA VULKĀNS

Pagāja pusstunda, stunda. Ūdens joprojām tecēja no visa spara, ielauzās pa ejas atveri, un, atspiezdams atpakaļ tvaikus, ar troksni ieplūda kalna dzīlēs.

Pēkšņi notika briesmīga eksplozija. Liesmas un dūmi, kas nāca no vulkāna, uzšāvās piecsimt vai sešsimt pēdu augstumā. Tos pavadīja tūkstošiem akmeņu, sacietējušas lavas gabali, izdedži, pelni, virpuļodami ar lielu troksni. Tur augšā acīmredzot bija noticis plato nogruvums. Varbūt zem eruptīvo vielu spiediena plato bija pāršķelts visā garu­mā? Varbūt krāteris bija izpleties, lai atbrīvotu ceļu šīm ugunīgajām masām, kas tika izvemtas, iekšējai ugunij pie­ņemoties spēkā?

Bet tādā gadījumā izvirdums plūdīs uz ziemeļiem. Sašķai­dītās klintis, lava, pelni, aizrauti uz to pusi, sagāzīsies oke­āna viļņos!

Jā! Zelta kalns savas iekšas iztukšoja tieši Ziemeļu Ledus okeānā!

Ak! — iesaucās Samijs Skims, nespēdams apslāpēt šo izsaucienu. — Un mūsu tīrradņi!

Un, ja Bens Redls, Loriks un Bils Stells to nebija izdarī­juši pirms viņa, tad tikai tādēļ, ka nebija spējīgi izdvest ne vārda. Viņi bija kā pārakmeņojušies. Šobrīd viņi it nemaz nedomāja par teksasiešiem, bet par šīm Ziemeļamerikas brī­numaināko iegulu bagātībām, kas pazuda ledus jūras dzīlēs.

Redzams, ka Bens Redls, kopumā ņemot, nebija kļūdī­jies. Ievadīdams ūdeni vulkāna kanālā, viņš stundas laikā bija izraisījis izvirdumu. Zeme drebēja, it kā tā draudētu pavērties. Liesmu rūkoņa, tvaiku svelpoņa tricināja gaisu. Biezs mākonis vainagoja plato vairāku simtu pēdu augstu­mā. Daži no bluķiem, uzsviesti tik augstu, sprāga kā bum­bas, un no tiem pašķīda zelta putekļi.

— Mūsu tīrradņi sprāgst! — atkārtoja Samijs Skims.

Visi izmisuši noraudzījās šai biedējošajā ainā. Ja inže­nieris varēja panākt Zelta kalna izvirdumu, viņš nevarēja to virzīt, un viņa kampaņa beidzās ar sakāvi.

Tiesa, karavānai vairs nebija jābaidās no bandas. Jau no paša sākuma Hanteru un viņa ļautiņus pārsteidza feno­mena pēkšņums, un viņiem pietrūka laika, lai paglābtos. Varbūt plato bija iebrucis zem viņu kājām? Varbūt viņi bija ierauti krāterī? Varbūt viņi bija uzrauti gaisā, sadeguši, sa­kropļoti, un tagad gulēja Ziemeļu Ledus okeāna dzīlēs?

— Nāciet… nāciet! — iesaucās Izlūks.

Tā kā viņi aiz piesardzības bija turējušies otrpus kanā­lam, viņiem bija viegli sasniegt līdzenumu un virzīties gar Zelta kalna pakāji. Skriedami cik jaudas, viņi tuvojās tek- sasiešu apmetnei. Lai to sasniegtu, viņiem nevajadzēja vai­rāk kā divdesmit minūšu.

Tad viņi apstājās. Daži no Hantera vīriem, kuri bija pali­kuši apmetnē, — kādi desmit — jau bēga uz mežu, jo viņu zirgi, izvirduma trokšņa izbiedēti, bija izklīduši līdzenumā.

Kad Izlūks un viņa biedri tur ieradās, apmetne jau bija pamesta. Bet kādi pieci vai seši bandas locekļi, kuriem bija izdevies izglābties no plato, rāpās lejā pa Zelta kalna no­gāzēm, šļūkdami, riskējot lauzt rokas un kājas.

Starp viņiem redzēja Hanteru, bez šaubām smagi ievainotu, ar pūlēm velkamies kādu simt soļu augstumā. Viņš ķērās pie krūmu kušķiem, gāzās, atkal cēlās, turēdamies aiz pārējiem, kuri, tikuši līdz kalna pakājei, ņēma kājas pār pleciem.

Tai brīdī atskanēja šāviens. Neluto atklāja uguni, pirms kāds bija paguvis viņu aizkavēt.

Ievainots krūtīs, Hanters sagrīļojās un, ripodams no klints uz klinti, nokrita Zelta kalna pakājē.

Un tik negaidīti vajadzēja beigties šai kampaņai! Kāds at­risinājums tam, uz ko varēja cerēt Bens Redls un viņa kom­panjoni, un kas viņu īpašumā nodotu vulkāna neizmērojamos dārgumus! Bez šaubām, teksasiešu rīcība bija likusi šķēršļus Bena Redla nodomu īstenošanai. Lai pasargātu karavānu, in­ženierim bija jāķeras pie izvirduma izraisīšanas. Bet beigu bei­gās, pat ja viņš to būtu darījis paša izvēlētā dienā un stundā, zelts, kas slēpās krāterī, viņam tāpat būtu zudis, jo vulkāns savas erupūvās vielas izsvieda Ziemeļu Ledus okeāna pusē.

— Visa nelaime cēlās no tā, — sacīja Izlūks, — ka vul­kāns jau bija atmodies, kad ieradāmies pie Makenzi ietekām.

— Patiesi, — bilda Samijs Skims, — Zaks Lorjē domā­ja, ka tas izdzisis, bet tas bija tikai iemidzis un atmodās dažas nedēļas par ātru.

Tā bija taisnība, neveiksme lika Benam Redlam zaudēt visu šī pasākuma peļņu, un lai ko viņam sacītu, inženieris nekad nespēs ar to samierināties.

— Paklau, mans mīļais Ben, — sacīja Samijs Skims, — mazliet filozofijas un saprāta! Mums atliek vien atgriezties mūsu dārgajā zemē, no kuras kopš astoņpadsmit mēnešiem esam tik tālu!

Par atbildi Bens Redls atgriezās apmetnē. Tā kā Hantera apmešanās vieta bija pamesta un izdzīvojušie bandas locekļi pazuduši, Bils Stells nolēma paņemt divus viņu ratus to vietā, kas tika saspiesti zem akmeņiem. Bet viņa biedriem izdevās pārvest divus vai trīs zirgus, kas bija izbēguši līdzenumā. Tie tika iejūgti ratos, un visi atgriezās pie Raberkrīka.

Aizbraukšana tika nolikta uz nākamo dienu, un kā vai­rākkārt atkārtoja Izlūks, nedrīkstēja vilcināties, ja Bens Redls un Samijs Skims gribēja atgriezties Dousonā, lai vēl paspētu tikt līdz Vankūveras ceļam, pirms sniega vētras to nebūs ieputinājušas, un pirmie sali nepārtrauks kuģošanu pa upēm un ezeriem.

Apmetne uz ātru roku tika atjaunota šai pēdējai naktij.

Krika atteka vēl plūda, un kas zina, vai visi plašā estuā­ra ūdeņi to neuzturēs nedēļām un mēnešiem ilgi?

— Kas zina, — Izlūks sacīja Samijam Skimam, — vai šie plūdi beigās neapdzēsis vulkānu?

— Tas ir iespējams, Bil, bet neteiksim neko par to Benam! Viņš būs spējigs gribēt pagaidīt! Turklāt krāteri vairs nebūs nekā paņemama. Zelta kalna iecirknis nu nav vairāk vērts kā 129. Četrdesmitjūdžu krikā, un, ja viens noslīcis plūdos, otrs iztukšojies jūrā!

Ši pēdējā nakts aizritēja mierīgi. Nebija pat jāuzmana apkārtne. Bet nedaudzajās tumsas stundās, cik skaistu ainu pavēra šis izvirdums visā savā varenibā — liesmas, kas šāvās līdz pat mākoņiem, uguns kūļi, izsviesti ar neparastu spēku, zelta pelni, kuru grīstes vērpās virs Zelta kalna!

Nākamajā dienā no pulksten pieciem Izlūka karavāna veica pēdējos darbus. Pirms tika dots aizbraukšanas sig­nāls, Bens Redls un Loriks kādas ceturtdaļjūdzes garumā izpētīja vulkāna pakāji. Vai izvirdums šajā pusē nebija iz­sviedis dažus zelta kvarca bluķus, dažus tīrradņus? To viņi gribēja uzzināt, pirms atstāt, bez šaubām uz visiem laikiem, šos Augšdomlnijas apvidus.

Nē, nekā! Izvirdums nebija novirzījies, un visas vielas: akmeņi, izdedži, lava, pelni, izsviesti ziemeļu pusē, nemitē­jās krist jūrā, dažkārt pat no septiņu līdz astoņu simtu tuāžu augstuma. No līdzenuma puses — nekā! Parādības intensitāte bija neparasti spēcīga, un uzkāpt līdz krāterim būtu neiespējami. Ja Benam Redlam bija šis nodoms pēdē­jo reizi uzkāpt Zelta kalnā, viņam no tā vajadzēja atsacī­ties. Turklāt kas gan tur būtu meklējams?

Karavāna bija gatava, inženieris un Samijs Skims iekār­tojušies priekšgalā divričos, ko vadīja Neluto. Rati ar aiz­jūgiem, Izlūka vadīti, sekoja, nebūdami smagi piekrauti, tikai ar apmetnes aprīkojumu. Viņa ļaudis, kanādieši un indiāņi, varēja tajos atrast vietu, tādējādi gaita kļuva ātrā­ka. Kā jau šurp nākot, to pārtrauca tikai divu stundu ilga apstāšanās pusdienlaikā un astoņu stundu ilga nakti.