Žils Verns - ZELTA VULKĀNS

— Tomēr, — Bils Stells sacīja Benam Redlam, — izman­tojot šos ledusgabalus, mēs varētu nokļūt labajā krastā, un tas būtu daudz izdarīts, jo tur atrodas Fortmakfērsona.

Bet tikko visi bija apmetušies zem kokiem, Loriks, kurš bija nogājis mazliet lejup gar upi, skriešus metās atpakaļ un, tiklīdz nonāca dzirdamības attālumā, kliedza:

— Briesmas… Briesmas!

Samijs Skims, būdams rūdīts mednieks, tūdaļ piecēlās un, gatavs šaut, pagrāba karabīni.

— Vai indiāņi? — viņš atkliedza.

— Nē, — atbildēja meistars, — lāči…

— Tas ir ko vērts! — piebilda Bils Stells.

Acumirklī visi bija mežmalā, mūļi sprauslāja un suns

Stops nikni rēja.

Patiešām, uzkāpuši kreisajā krastā, apmetnei tuvojās trīs lāči. Tās malā tie apstājās un izslējās stāvus. Šie zvēri bija vareni milži un piederēja pie grizli sugas, kas parasti uztu­ras Klinšu kalnu aizās.

Vai lāčus šurp bija atdzinis izsalkums? Vai tie gatavojās uzbrukt ļaudīm? Tas bija iespējams, jo no viņu rēkoņas sa­trakojās pat aizjūga lopi.

Beigu beigās Samijs Skims un Neluto metās uz priekšu. Atskanēja divi šāvieni, kas nogāza vienu no trim lāčiem. Trāpīts krūtīs un galvā, tas smagi nogāzās zemē un vairs necēlās.

Tas bija vienīgais upuris, jo abi pārējie lāči tūdaļ laida ļekas vaļā, un, ja ari viņus sveica vēl dažas lodes, tad ne­panāca, jo viņi, ko nagi nes, muka projām gar kreiso krastu. Tomēr tika norunāts, ka viens no vīriem visu nakti paliks nomodā, gadījumā, ja zvēri uzbruktu vēlreiz.

Nošautais dzīvnieks bija varens. Tā gaļa ar brīnum gar­diem labākajiem gabaliem bija nākusi īstajā laikā, lai papil­dinātu pārtikas rezerves. Lielisko ādu apņēmās nodīrāt Neluto.

— Kaut arī ziema ir garām, — sacīja Samijs Skims, — neļausim tai aiziet zudumā. Ar šādu mājas tērpu varētu pa­ciest to sešdesmit grādu salu, kāds sastopams mūsu brīniš­ķīgajā Klondaikā!

Fortmakfērsona Amerikā tai laikā bija Hudzona līča kompānijas galējākais ziemeļu postenis simt trīsdesmit piektajā rietumu garuma un sešdesmit septītajā ziemeļu pla­tuma grādā. Tā pārvaldīja visu teritorijas daļu, ko šķērso daudzas attekas, kuras sazarojas Makenzi estuārā, tekot uz Ziemeļu Ledus okeānu. Tur kažokzvēru medniekiem nācās papildināt pārtikas krājumus un arī aizstāvēties pret indiāņu bandām, kas klīda pa Augškanādas līdzenumiem.

Fortmakfērsona, uzcelta Pīlas labajā krastā, cik vien ie­spējams, uzturēja sakarus ar Fortgudhopu, [..] jūdzes aug­šup pa upi. No vienas uz otru tika transportēti kažokādu krājumi, lai beidzot krietnas apsardzes pavadībā tiktu aiz­gādāti uz kompānijas centrālo noliktavu.

Fortmakfērsona sastāvēja tikai no plaša veikala, virs kura atradās galvenā pārvaldnieka istaba, viņa vīru postenis un telpa ar vienkāršām gultām kādām divdesmit personām. Lejā, veikala priekšā, bija izvietoti staļļi zirgiem un mūļiem. Tuvējie meži sniedza nepieciešamo kurināmo, lai uzveiktu ziemas perioda lielos salus. Laimīgā kārtā jau gadu gadiem malkas nebija trūcis un netrūks arī vēl daudzus gadus uz priekšu.

Pārtiku vasaras sākumā regulāri piegādāja kompānijas sagādnieki, un bez tam bagātīgos krājumus papildināja arī zveja un medības.

Fortmakfērsonu komandēja galvenais pārvaldnieks, kuram bija pakļauti ap divdesmit kareivju no Kanādas un Britu Kolumbijas. Viņu dzīve bija visai skarba, ņemot vērā bargo klimatu un, protams, nemitīgos klīstošo bandu uzbru­kumus. Arī ieroču skapji bija pilni ar karabīnēm un revol­veriem, un kompānija nekavējās munīciju atjaunot, tā ka postenis ar to vienmēr bija apgādāts.

Piesardzības nekad nebija par daudz, un, patiešām, pirms dažām dienām pārvaldnieks un viņa vīri bija piedzī­vojuši trauksmi.

Tas notika 4. jūnija rītā. Sargs bija signalizējis, ka tuvojas ļaužu pulks, kas kāpj lejup no Pīlas upes labā krasta. Šis pulks, likās, sastāvēja no kādiem piecdesmit indiāņiem un svešiniekiem, un to pavadīja vairāki oru pajūgi.

Kā tas notiek šādos apstakļos, un visai pamatotas pie­sardzības dēļ, Fortmakfērsonas vārti tika cieši noslēgti, tā ka iekšā varēja tikt ne citādi, kā rāpjoties pāri mūriem.

Kad viens no svešiniekiem, kurš šķita šī pulka vadonis, bija nonācis pie vārtiem, viņš pieprasīja, lai tos atver.

Tad uz mūra parādījās pārvaldnieks, un, protams, šie atnācēji viņam šķita aizdomīgi, jo viņa atbilde skanēja, ka neviens pa vārtiem iekšā netikšot.

Viņš nekļūdījās, jo tūdaļ atskanēja draudi un lamas. Pārvaldnieks secināja, ka svešinieki, kas ietilpa bandā, bija no tās dienvidamerikāņu sugas, kam allaž raksturīga noslie­ce uz galēju vardarbību. Hudzona līča kompānija jau vai­rākkārt ar tādiem bija saķildojusies, it īpaši, kopš krievi bija pārdevuši Aļasku Savienotajām Valstīm un bija izdota pavēle aizliegt šāda tipa ļaudis ielaist Augškanādas reģionā ierīkotajos fortos.

Taču šie dēkaiņi neaprobežojās ar vārdiem, tie pārgāja pie darbiem. Vai nu lai papildinātu pārtikas produktus vai arī lai sagrābtu Fortmakfērsonu, ļoti svarīgu atbalsta punktu, kas pārvaldīja Makenzi izteku, viņi mēģināja iz­lauzt vārtus. Tie tomēr nepadevās, un pēc zalves, kas dažus no viņiem ievainoja, banda atkāpās. Tomēr pirms tam viņi pret cilvēkiem, kas parādījās uz vaļņa, bija li­kuši lietā savas karabīnes, bet, par laimi, nevienam no tiem netrāpīja.

Pēc šī neveiksmīgā mēģinājuma banda nolēma atkāp­ties. Tomēr tā nedevās uz leju pa Pīlas upes labo kras­tu, bet uzņēma virzienu uz ziemeļrietumiem pa teritorijas kalnaino apvidu. Nav šaubu, ka Fortmakfērsonas ļaudis rīkojās gudri, tiem neuzticēdamies, un, tā kā viņiem bija pamats baidīties no atkārtota uzbrukuma, dienu un nakti tika pasludināts trauksmes stāvoklis. Un vai viņu piesar­dzība neattaisnojās, kad pēc piecām dienām, 9. jūnijā, viņi pamanīja jaunu ļaužu pulku, kas tāpat tuvojās for- tam, kāpdami lejup pa upes labo krastu? Liels bija Iz­lūka karavānas pārsteigums — jo tā bija viņa karavāna —, redzot uz vaļņa parādāmies duci kareivju, kas bija gatavi laist darbā ieročus.

Tiesa, kad izskaidrošanās rezultātā pārvaldnieks uzzinā­ja, ka tie ir kanādieši, viņš piekrita uzsākt pārrunas. Un tā nu sagadījās, ka Bils Stells un pārvaldnieks bija seni pazi­ņas, jo abi kalpojuši domīnijas zemessardzē.

Fortmakfērsonas vārti tūdaļ atvērās, un karavāna iekļuva iekšējā pagalmā, kur to lieliski uzņēma.

Pārvaldnieks nekavējoties sniedza dažus paskaidrojumus attiecībā uz savu rīcību, kad tuvojies svešinieku pulks. Vai viņa piesardzība un pat neuzticēšanās nebija attais­nojama pēc tā, kas noticis pirms dažām dienām? Viņš pastāstīja, ka kāda amerikāņu un indiāņu banda sarīko­jusi uzbrukumu fortam, ka tā mēģinājusi tajā varmācīgi ielauzties un nācies to atvairīt ar karabīņu šāvieniem. Ko šie klaidoņi un laupītāji gribēja? Varbūt papildināt pār­tikas krājumus uz forta rēķina, jo maz ticams, ka viņi būtu gribējuši tajā apmesties. Hudzona līča kompānija nekavētos viņus no turienes izsvēpēt.

— Un kas notika ar šo bandu? — Izlūks jautāja.

— Kad tās nodoms neizdevās, — atbildēja pārvaldnieks, — viņi turpināja ceļu…

— Kādā virzienā?…

— Uz ziemeļrietumiem.

— Tad labi, — teica Bens Redls, — mēs virzīsimies uz ziemeļiem un droši vien to nesastapsim.

— To es jums noveļu, — atbildēja pārvaldnieks, — jo man viņi likās īsts salašņu bars.