Žils Verns - ZELTA VULKĀNS

Bet, ja viņiem nebija paredzams ilgs ieslodzījums, ja vi­ņiem vajadzēja tikt atbrīvotiem pēc dažām nedēļām, tad ar Krasaku bija citādi, tas vēl vairākus gadus pavaditu Sērklsitijas cietumā, ja neizdotos no tā izkļūt. Un, lai to panāktu, tam bija vajadzīga Hantera palīdzība. Indiānis viņam to lūdza, apsolīdams būt viņa rīcībā un aizvest uz iegulām, kas tam bija zināmas Klondaikas ziemeļos. Bēgša­na bija iespējama, tikai izrokot eju zem viena no pagalma mūriem, kas nožogoja cietumu no pilsētas. No iekšpuses šo izeju nevarēja izrakt bez darbarikiem, turklāt nepiesaistot sargu uzmanību. Bet no ārpuses, nakti, ar zināmu piesar­dzību šis darbs šķita paveicams. Darījums tika noslēgts. 13. maijā Hantera un viņa bandas sods izbeidzās, un viņi šķi­rās no Krasaka.

Indiānim tikai vajadzēja palikt nepamanītam. Tā kā viņš nebija ieslodzīts kamerā, viņam bija viegli atstāt guļamtelpu un nemanītam pārslīdēt pāri pagalmam.

To viņš nākamajā naktī arī darīja un, nogūlies pie mūra, gaidīja.

Nācās bruņoties ar pacietību, jo starp saules rietu un lēktu līdz viņa ausīm nenonāca ne troksnītis.

Hanters un Malone vēl nebija varējuši sākt rīkoties. Varbūt policija, brīnīdamās, ka neredz viņus tūdaļ atstājam Sērklsitiju, bija sadomājusi tos uzmanīt. Viņiem taču bija jāizmanto daži piesardzības līdzekļi, lai palīdzētu indiānim izbēgt. Darbariku netrūka, viņi bija apgādājušies ar cērtēm no savas pēdējās kampaņas. Tās viņi atrada iebraucamajā vietā, kurā, iznākuši no cietuma, atkal bija apmetušies.

Starp citu šis miestiņš jau uzrādīja zināmu atdzīvošanos: maija otrajā pusē Aļaskas zelta dzīslu meklētāji no Jukonas lejteces, pateicoties agrajai vasaras sezonai, jau sāka plūst uz turieni. Nākamajā naktī Krasaks jau no sešiem vakarā varēja ieņemt savu vietu pie mūra. Sāka tumst, un no zie­meļiem pūta diezgan stiprs vējš.

Ap vienpadsmitiem, pielicis ausi pie zemes, indiānis šķita saklausām troksni pie mūra pamatnes. Viņš nebija maldījies. Hanters un Malone bija ķērušies pie darba. Ar cērti tie izdoba eju, lai varētu pakļūt zem mūra pamatnes, tā lai nenāktos izkustināt akmeņus.

Savukārt Krasaks raka zemi ar rokām, līdz varēs samanīt izraudzīto vietu. Teksasiešiem vajadzēja dzirdēt viņu strā­dājam, kā tos dzirdēja viņš.

Trauksmes signāla nebija. Sargu uzmanību pagalmā nekas nepiesaistīja, arī neviens no cietumniekiem, kam naktī bija iespējams tur nokļūt, nelikās ne zinis: asais un aukstais vējš tos noturēja telpā, no kuras Krasaks bija va­rējis nemanīts aiziet.

Beidzot, mazliet pirms pusnakts, eja bija izrakta, turklāt pietiekami plata, lai vidēja auguma cilvēks varētu tikt tai cauri.

— Nāc, — teica balss, kas piederēja Hanteram.

— Vai ārā neviena nav? — indiānis jautāja.

— Nē, nav.

Pēcmirkļa Krasaks bija izlidis pa caurumu, beidzot brīvs.

Šajā pusē Jukonai, kuras kreisajā krastā atrodas Sērklsi­tijā, pletās plašs klajums, kurā šur tur vīdēja pēdējā sniega plankumi. Ledus iešana jau bija sākusies, un pa upi peldē­ja ledusgabali. Braukt ar laivu bija riskanti, un bez tam Hanters droši vien nebūtu varējis pagādāt peldamrīku, ne­modinot aizdomas.

Taču indiāni šāds sīkums nemulsknāja. Viņš prastu uz­lēkt uz peldoša ledusgabala krasta tuvumā un, ja vajadzīgs, pārlēkt no viena uz otru, lai sasniegtu labo krastu. Tur viņa priekšā pavērtos visi plašumi, tie neapdzīvotie plašu­mi, kurus viņš tik labi pazina, un viņš būtu jau tālu, kad sargi atklātu, ka viņš izbēdzis.

Bet bija svarīgi, lai viņš netiktu panākts pirms saullēkta, tādēļ nedrīkstēja vilcināties ne stundu. Hanters viņam teica:

— Viss norunāts?…

— Norunāts, — atbildēja Krasaks.

— Kur satiekamies?…

— Kā teicu, desmit jūdžu no Fortjukonas Porkjupainas krastā.

Tas nu bija izlemts. Pēc divām vai trim dienām Hanters un viņa kompanjoni atstās Sērklsitiju un virzīsies uz Fort- jukonu, kas atrodas lejtecē ziemeļrietumos [..] ljē attālumā. Pēc tam viņi dosies gar Porkjupainu uz augšu, uz zieme­ļaustrumiem, līdz vietai, kur viņus sagaidīs indiānis. Tas, šķērsojis lielo upi, virzīsies uz ziemeļiem taisnā līnijā uz tās pieteku.

Bet Krasaks nevarēja doties ceļā bez naudas, un Han­ters viņam iedeva divdesmit dolāru. Tāpat viņš nedrīkstēja kulties cauri šiem apvidiem, nespēdams aizstāvēties kā pret laupītājiem, tā pret zvēriem, un Hanters viņam iedeva šau­teni, revolveri un pilnu patronsomu. Tad, šķiršanās brīdī:

— Viss norunāts?… — viņš atkārtoja.

— Viss.

— Un tu mūs aizvedīsi… — teica Malone.

— Tieši uz zelta rajoniem.

Un piebilda:

— Un kas zina?… Varbūt uz Zelta kalnu?

Un tā bija pirmā reize, kad viņš runāja par Zelta vulkānu. Tātad viņš ticēja tā esamībai… vai pat zināja, kur tas atro­das?… Viņi paspieda viens otram roku. Tad Krasaks uzlēca uz ledusgabala, ko, tiklīdz tas bija atdalījies no blāķa, tūdaļ sagrāba straume. Par spīti tumsai, Hanters un Malone varēja redzēt, kā viņš pārlēca no viena ledusgabala uz otru un beidzot spēra soli upes labajā krastā. Viņi atgriezās iebrauca­majā vietā un jau nākamajā dienā sāka gatavoties šai jaunajai kampaņai. Pats par sevi saprotams, jau nākamajā rītā bija zi­nāms, ka indiānis izmucis. Bet veltīgi policija mēģināja atrast viņa pēdas, un turklāt tai nevarēja būt nekādu aizdomu, ka teksasieši būtu veicinājuši šo bēgšanu.

Pēc trim dienām Hanters un viņa kompanjoni, kopumā cil­vēku trīsdesmit, ar ļoti nedaudz mantām iekāpa šalandā, platā laivā, būvētā tā, lai spētu izturēt ledus gabalu triecienus, un gatavojās braukt lejup pa upi līdz Fortjukonai. Tas bija ap­mēram tāds pats attālums, kāds šķir Fortselkērku no Douso­nas, [..] ljē garš, un viņi to veica četrdesmit astoņās stundās. 22. maijā, no jauna apgādājušies ar pārtiku Fortjukonā, pie­krāvuši ar provīziju ratus, ko vilka spēcīgu suņu aizjūgs, ka­ravāna devās uz augšu gar Porkjupainas kreiso krastu ziemeļaustrumu virzienā. Ja indiānis precīzi ievēros norunāto satikšanos, tie viņu sastaps vēl tai pašā vakarā.

— Ja viņš tur būs, — sacīja Malone.

— Viņš tur būs, — atbildēja Hanters, — un neviens savu solījumu netur labāk kā krietnie šīs sugas ļaudis.

Indiānis bija tur, kur viņam vajadzēja būt, un viņa vadī­bā banda turpināja virzīties gar šīs svarīgās Jukonas piete­kas kreiso krastu.

Acīmredzot neiznīcināmajā likteņa grāmatā bija ierakstīts, ka Samijs Skims, pavadījis Benu Redlu uz Klondaiku, pa­vadīs viņu arī līdz pašai Ziemeļamerikas augšdaļai. Visus argumentus pret šo jauno pasākumu viņš bija licis lietā, visus pārmetumus izsacījis. Nekas nebija spējis grozīt inže­niera nodomus, un, tā kā nebija iespējams viņu gaidīt Dousonā — Skimam nebūtu pacietības to darīt — vai do­ties atpakaļ uz Monreālu — Skims nebūtu varējis par to izšķirties — no tā izrietēja, ka viņš gatavojās sekot savam brālēnam, lai iekarotu Zelta kalnu.

«Piekāpties pirmo reizi,» viņš atkal un atkal pie sevis sprieda, «nozīmē būt gatavam piekāpties otro reizi, un kas zina, vai nevajadzēs piekāpties arī trešo!… Ak! Grīnvele­jā!… Grīnvelejā, cik tu esi tālu, un cik daudz tālāk tu būsi vēl pēc dažām nedēļām!»

Jāpiezīmē, ka, pateicoties tik agrajai vasaras sezonai, Iz­lūks Dousonā atgriezās līdz ar pirmajām maija dienām. Pāreja pāri Čilkutai, kuģošana pa ezeriem un pa Lūisas upi šajos labvēlīgajos apstākļos varēja notikt agrāk. Saska­ņā ar norunu Bils Stells bija gatavs stāties abu brālēnu rī­cībā, lai aizvestu viņus uz Skagveju, no kurienes tvaikonis tos nogādātu Vankūverā.