Žils Verns - ZELTA VULKĀNS

— Ar to, Ben, — atbildēja Samijs Skims, vairs nevaldī­dams pār sevi, — ar to tu man liksi nožēlot, ka palīdzēju šim nelaimīgajam francūzim un neļāvu viņam paņemt kapā līdzi savu noslēpumu! Pats par sevi saprotams, vēl daudzas reizes starp brālēniem notika lielas diskusijas, kurās bieži piedalījās arī meistars. Un viņš ne mazāk dedzīgi piebalso­ja par labu šim projektam doties uz augšu līdz Zelta kal­nam. Velti Samijs Skims mēģināja aizstāvēties, pretoties, likdams lietā vislabākos argumentus, atgādinādams dotos solījumus, pat apgalvodams, ka Žaka Lorjē atklājumiem ne­esot nopietna pamata… Nē! Tā būtu jauna vilšanās, kas pievienotos tik daudzām citām, nemaz nerunājot par jau­nām briesmām, kas būtu jāpārcieš, šādi metoties pretī nezi­nāmajam… Pēc Četrdesmitjūdžu krīka nelaimes, pēc 129. iecirkņa izpostīšanas neatliekot nekas cits, kā laisties prom no šīs nolādētās Klondaikas, tiklīdz vasaras periods to at­ļaus, un, tā kā tas rādās iestājies agrāk, izdevīgie apstākļi jāizmanto, lai jo drīzāk atstātu šo briesmīgo zemi.

Bet Bens Redls neatlaidās. Samijs Skims itin labi sapra­ta, ka tas nolēmis šo lietu novest līdz galam. Atrunāt to neizdosies… Vai ļaut Benam doties vienam šajā otrajā kampaņā?… Vai viņš bez Bena atgriezīsies Monreālā?… Un tad, kādā nemierā, kādās bailēs viņam būtu jādzīvo?… Doktors Pilkokss, pats par sevi saprotams, bija jau lietas kursā par šīm biežajām un nebeidzamajām diskusijām. Ja arī viņš nezināja, ka runa bija par Zelta vulkānu, viņš vis­maz zināja, ka Žaks Lorjē nāves brīdi bija uzticējis Benam Redlam svarīga atklājuma noslēpumu — brīnum bagātu zelta dzīslu domīnijas ziemeļos.

Un kad Samijs Skims viņam kādu dienu deklarēja, ka noteikti spēšot aizkavēt savu brālēnu doties dēkā līdz pašiem galējiem ziemeļiem:

— Nē, jūs nespēsiet viņu aizkavēt, — atbildēja doktors Pilkokss.

— Es viņam vismaz nedošos līdzi.

— Nē… jūs dosieties viņam līdzi, mīļo Skim. Negribē­dams jūs esat atnācis no Monreālas uz Dousonu, un negri­bēdams jūs dosieties līdz pašai Klondaikas malai un, ja Bens Redls gribēs, pat līdz Ziemeļpolam!

Un varbūt viņam bija pamats šādi runāt, šim krietnajam doktoram Pilkoksam!

Kā zināms, Ziemeļkanādas un Aļaskas bagātības neapro­bežojas ar Klondaikas zelta dzīslām. Tās drīz vien kļūs par pārmērīgas ekspluatācijas objektu. Pārdošanas cenas tai ap­gabala daļā, kur tecēja Bonanza un tās pietekas, kļuva jau nesamaksājamas. Amerikāņu un angļu sindikāti tās izcīnīja ar dolāru un mārciņu žūkšņiem. Ja ari iegulas vēl ne tuvu nebija izsmeltas, tad tomēr drīz vien nevienam citam kā tikai varenām sabiedrībām būs iespējams iegūt jaunus upju vai kalnu iecirkņus pat Doma reģionā un Augšjukonas pie­teku izvagotajā teritorijā. Zemesdzlļu pārlūkotāji, grupām vai atsevišķi, būs spiesti paplašināt savus meklējumus līdz ziemeļzemēm, dodoties lejup pa Makenzi un Porkjupainas straumi. Turklāt droši, ka viņi neatkāpsies ne grūtību, ne briesmu priekšā. Cilvēka alkatībai nav robežu.

Bez tam jāatzīmē, ka visāda veida baumas nemitīgi uzku­rināja zeltraču godkāri. Tālajās zemēs, vēl nepazīstamākās ka Austrālija, Kalifornija, Transvāla pirmo ieguvēju laikā pirmajā vietā bija godkāre… un ari vilšanās. Nāca ziņas, nezin no kā, nezin no kurienes. īpašā veidā tās cirkulēja, pateicoties indiāņu ciltīm, kas klejoja pa plašajiem ziemeļu klajumiem Ziemeļu Ledus okeāna rajonos. Nespēdami iz­mantot dzīslas paši savā labā, šie iedzimtie centās stāties izceļotāju kalpībā vai nu kā ceļveži vai kā strādnieki, tos pievilinādami ziemeļu apvidiem. Pēc viņu vārdiem, zelta strautu skaits esot jo lielāks tai Ziemeļamerikas daļā, kas plešas viņpus polārā loka. Indiāņi dažreiz atnesa tīrradņu paraugus, ko bija uzlasījuši Dousonas apkaimē, apgalvoda­mi, ka tos savākuši teritorijā viņpus sešdesmit trešās para­lēles. Saprotams, zeltračiem, savās cerībās bieži pieviltiem, bija liels vilinājums uzskatīt šos atradumus par autentis­kiem, un tikpat liels, nepārvarams bija kārdinājums doties dēkās šajos vēl neizmantotajos zelta smilšu rajonos.

Jāpiemin pat, ka Zelta vulkāna eksistencei Klondaikā sāka ticēt jau kopš pirmajiem gadiem, kad kadastrētājs Ožilvi un viņa kompanjoni atklāja pirmās dzīslas Douso­nas apkaimē. Iespējams, ka šis baumas būs mudinājušas Zaķu Lorjē noteikt tā precīzo atrašanās vietu un pēc tam to vienpersoniski izmantot, tāpat iespējams, viņš nebija vienīgais šī noslēpuma zinātājs, kaut arī viņam bija no­pietni iemesli tā domāt. Kopš Lorjē bija pametis Makenzi piekrasti, kādēļ gan citi dēkaiņi nebūtu atklājuši Zelta kalna atrašanās vietu?…

Šā vai tā, patlaban likās, ka, izņemot Benu Redlu un viņējos, vēl neviens netīkoja mesties Zaķa Lorjē pēdās. Taču, jāuzsver — leģenda par Zelta vulkānu joprojām rada atbalsis, un daži zeltrači jau taisījās meklēt laimi domīnijas ziemeļu reģionos. Varbūt tas, kas bija vēl tikai hipotēzes stadijā, drīz vien kļūs par īstenību.

Tādējādi saprotams, kas inženierim lika ticēt, ka viņš savos nodomos nonākt līdz Ziemeļu Ledus okeāna piekras­tei ir citiem priekšā, un kādēļ viņš dega nepacietībā doties ceļā, lai kā arī Samijs Skims censtos viņu atrunāt.

Tas, ka daži izceļotāji jau bija mēģinājuši atklāt jaunas atradnes no Dousonas lejup pa Jukonu, bija zināms, jo 127., 129. un daži citi iecirkņi pie Četrdesmitjūdžu krīka, kuri tagad bija izpostīti, atradās lejteces krastos. Vairāki, it īpaši amerikāņi, bija devušies Sērklsitijas virzienā, un, starp citu, te minami abi teksasieši Hanters un Malone.

Šīs kampaņas sākumā, kā jau sacīts, teksasieši bija strā­dājuši Aļaskas Sērklsitijas iegulās, gar Bērzu krīka, Juko­nas kreisās pietekas, krastiem. Tā kā šī ekspluatācija bija devusi visai niecīgus rezultātus, viņi bija atgriezušies 127. iecirknī, kura koncesija viņiem piederēja jau gadu. Tad uz­nāca Četrdesmitjūdžu krīka katastrofa, zemestrīce, kas radī­ja plūdus, kuri applūdināja iecirkņus zem jaunās upes virpuļiem un pilnīgi izpostīja pierobežas iegulas.

Ne Hanters, ne Malone, ne kāds cits no viņu ļaudīm nekļuva par šīs nelaimes upuriem, un ja arī viņu īpašums tika iznīcināts, vismaz viņi paši tika cauri ar veselu ādu. Ja bija iemesls domāt, ka viņi gājuši bojā šai katastrofā, tad vienīgi tādēļ, ka viņi nolēma tūdaļ atgriezties Sērklsitijā, tiklīdz bija nosprieduši, ka nelaime ir nelabojama.

Viegli noprast, ka šādos apstākļos Hanters vairs nedo­māja par savu lietu ar Samiju Skimu, un arī Samijs Skims par to nedomāja, jo, likās, tai nebija turpinājuma. Tiklīdz teksasieši bija atgriezušies Sērklsitijas atradnēs, vasaras pe­riods vēl ilga divus mēnešus un beidzās tikai septembra sā­kumā. Viņi ar saviem ļaudīm atjaunoja pamesto saimniecību. Viņiem nebija bijusi laimīga roka, iegūstot šo atradni. Peļņa tur nepārsniedza izdevumus, un, ja Hante- ram nebūtu daži ietaupījumi no spēles, tā kompanjoni, bez šaubām, pavadot astoņus ziemas mēnešus Klondaikā, būtu nonākuši visai grūtos apstākļos.

Viens īpašs apstāklis — par ko nebrīnīsies neviens, kas viņus pazīst tādus, kādi viņi ir — taisījās šai ziņā atbrivot šo kompāniju no visām rūpēm.

Šie straujās dabas vīri visur, kur vien bija saskārušies ar sev līdzīgiem — amerikāņiem vai citu tautību pārstāvjiem — bija strīdējušies un ķildojušies. Ar savām nekaunīgajām pretenzijām ikvienam uzspiest savu gribu, nerespektēt ne­viena tiesības, uzskatīt, ka, lai kur viņi ietu, viņi atrodas iekarotā zemē, viņi nemitīgi iekūlās ķezā. «Mēs redzējām, kā viss notika Četrdesmitjūdžu krīka iecirkņos.» Pirms viņu atnākšanas ļaudis no 127. iecirkņa jau bija meklējuši kašķi ar ļaudīm no 129. iecirkņa, un Hantera un Malones klāt­būtne situāciju tikai bija saasinājusi.