Žils Verns - ZELTA VULKĀNS

Tā kā satiksme kļuva neiespējama, Samijs Skims un Bens Redls palika ieslēgti savās istabās. Meistars un Nelu­to, kuri kopīgi mita vienkāršā iebraucamā vietā vienā no zemienes kvartāliem, nevarēja kā parasti viņus apciemot. Doktoram Pilkoksam bija nācies iekārtoties slimnīcā — par laimi gan savam kārtējam ikdienas darbam —, abi brālēni viņu vairs neredzēja. Kad Samijs Skims reiz mēģināja iziet no mājas, spītējot brāzmām, viņu tik tikko neapraka sniegs, un tikai ar pūlēm Ziemeļu viesnīcas ļaudīm izdevās viņu no tā izvilkt laukā sveiku un veselu. Viņu ienesa istabā, norī­vēja, un, tikko atguvis samaņu, viņš iesaucās:

— Tikpat labi mēs būtu varējuši pavadīt ziemu deviņ­desmitajā platuma grādā!… Mums vismaz būtu slava, ka mūsu kājas spērušas soļus uz Ziemeļpola!

Pats par sevi saprotams, ka dažādie pakalpojumi Klon­daikā vairs nefunkcionēja. Vēstules nepienāca, avīzes neti­ka piegādātas, un, protams, telegrammas, skrienot pa telegrāfa vadiem, sasala. Pastāvēja arī nopietnas bažas, ka iemītniekiem aptrūksies pārtika. Ja viesnīcās un privātna- mos, paredzot šīs bīstamās varbūtības, nebūtu uzkrātas re­zerves, Dousonai nāktos mirt badā. Lieki sacīt, ka kazino spēļu nami nedarbojās. Nekad vēl pilsēta nebija atradusies tik satraucošā stāvoklī, un amatpersonas tur nekā nevarēja darīt. Gubernatora rezidence bija nesasniedzama, un tiklab Kanādas, kā Amerikas teritorijā bija pārtrūkuši visi admi­nistratīvie ziņojumi. Kas attiecas uz upuriem, ko katru dienu prasīja epidēmijas, — kā gan lai tos aizvestu uz pē­dējo mājvietu? Un sals nebija tik liels, lai tos pasargātu no pūšanas. Ja parādītos mēris, tad Dousonā drīz nebūtu vairs neviena iedzīvotāja. 1899. gada pirmā diena bija vienkārši šausmīga. Iepriekšējā naktī un visu dienu sniegs bija snidzis tādā daudzumā, ka draudēja pacelties līdz namu ot­rajam stāvam. Klondaikas labajā krastā dažviet ārā rēgojās tikai jumts. Bija jābaidās, ka visa pilsēta pazudīs šīs sniega vētras baltajās cisās, kā pazudušas bija Pompeji un Herku- lāna zem Vezuva pelniem. Un, ja vētrai sekos četrdesmit vai piecdesmit grādu sals, šīs masas sacietēs, un pilsēta, kuras iemītnieki būtu aizgājuši bojā, atkal parādītos tikai dienā, kad aprīļa vai maija saulē nokustu sniegs.

2. janvāri atmosfērā notika straujas pārmaiņas. Vējam pārsviežoties, temperatūra uzkāpa līdz nullei. Visas bažas, ka sniega blāķi varētu sacietēt, izgaisa. Pāris stundās tie nokusa, un, kā saka, lai tam ticētu, vajadzēja to redzēt. Taču sekoja īsti plūdi, kas nodarīja lielu postu. Ielas pār­vērtās par straumēm, un ūdeņi, nesdami visādas drazas, traucās uz Jukonas un Klondaikas upju gultnēm, skaļi dār­dot pa aizsalušo virskārtu. No pakalniem ap Dousonu gāzās lavīnas. Šie plūdi skāra visu apgabalu. Četrdesmit­jūdžu krīks pārplūda un apslīcināja lejteces iecirkņus. Tā bija jauna nelaime, un, ja Benam Redlam būtu palikusi kāda cerība atgūt 129. iecirkni, viņam no šīs cerības va­jadzētu pilnīgi atteikties. Tiklīdz pa ielām varēja staigāt, meistars un Neluto ieradās Ziemeļu viesnīcā, tikpat izslāpu­ši dzirdēt jaunumus no abiem brālēniem, cik tie no viņiem.

Tad Samijs Skims un Bens Redls aizkūlās līdz slimnīcai, kur māsa Marta un māsa Madlēna viņus sirsnīgi uzņēma. Doktors Pilkokss nebija zaudējis nekā no savas ierastās labās omas.

— Nu, vai jūs joprojām esat lepns par savu mītnes zemi? — viņam jautāja Samijs Skims.

— Kā nu ne, Skima kungs, — atbildēja doktors. — Apbrīnojama ir šī Klondaika, apbrīnojama!… Gandrīz pa­zuzdama zem sniega, tā tomēr guva virsroku un būs atkal uz pekām! Bet man šķiet, ka, cik tālu vien sniedzas ļaužu atmiņa, tie nebūs pieredzējuši tādus sniega kvantumus! Lūk, kas paliks jūsu ceļojuma atmiņās, Skima kungs…

— Uz galvošanu, doktor!

— Ja, piemēram, lielais sals būtu iestājies pirms atkuš­ņa, mēs visi būtu mumificēti. Kas par sensāciju vecā un jaunā kontinenta avīzēm!…

— Jūs tā to uztverat, doktor?…

— Jā, Skima kungs, un tā tas jāuztver! Tā ir filozofija…

— Jā, — noteica Samijs Skims, — filozofija piecdesmit grādos zem nulles!

Pilsēta drīz atguva savu parasto izskatu, arī savus para­dumus, bet cik gan epidēmijas upuru, ko nebija varēts ap­rakt, turpmākajās dienās tika aizvests uz Dousonas kapsētu! Tomēr janvāra mēnesī salam Klondaikā vēl ne tuvu nav gals. Turpmākajās divās nedēļās tas atkal kļuva bargs. Taču galu galā, ja vien piesargājās, izkustēties varēja. Temperatūra nokritās līdz piecdesmit grādiem, bet tas ne­traucēja Samijam Skimam pāris reižu doties medībās Neluto pavadībā. Bens Redls, doktors un māsas nebija varējuši viņu atrunāt doties šai pasākumā pilsētas apkaimē. Laiks viņam likās tik garš, viņam, ko nevaldzināja ne spēles azarts, ne kazino izklaides. Un kādu dienu, kad tie viņu pārāk tirdīja, viņš vislielākajā nopietnībā atbildēja:

— Labi, es nemedīšu, es jums apsolu, bet vienīgi tādā gadījumā, ja…

— Ja?.. — doktors Pilkokss vaicāja.

— Ja būs tik auksts, ka pulveris vairs nevarēs aizdegties!

Šis mēnesis aizritēja labākos apstākļos tai ziņā, ka snie­ga vētras nebija tik biežas un spēcīgas. Klondaikas iedzī­votājiem drīzāk bija jācieš no aukstuma. Kad laiks bija rāms, sals vēl bija panesams, bet tiklīdz vējš, nākdams no ziemeļiem, šķērsojis Ziemeļpola reģionus, pūta pilnā sparā, tas ļaudīm koda sejā, elpu pārvēršot sarmā, un prātīgi bija palikt istabā.

Bens Redls un Loriks bieži tikās viesnīcā, un nepagāja neviena diena, kad tie viens otru nebūtu apciemojuši. Parasti, kad Samijs Skims un Neluto atgriezās no medībām, viņš tos atrada kopā. Gluži dabīgi, viņu sarunas grozījās ap nelaimi, kura bija notikusi uz Četrdesmitjūdžu krika. Taču cerēt, ka tas jebkad varētu kļūt izmantojams, nozīmē­tu piedzīvot vilšanos.

Samijs Skims ar zināmām bažām prātoja, vai brālēns un meistars netērgā par kādu jaunu pasākumu, un šīs domas viņu krietni vien nodarbināja.

«Par ko gan viņi runā?» viņš sev vaicāja. «Vai Benam jau nebija diezgan… Vai viņam nebija ticis pārpārēm no šīs briesmīgās zemes?… Vai viņš gribēja izmēģināt laimi uz kādas jaunas dzīslas?… Vai viņš ļaus Lorikam sevi savaņ- ģot?… Vai viņš taisās rakņāties zemes dzīlēs arī nākamajā sezonā?… Taču nē! Un kaut vai ar varu, es piespiedīšu viņu braukt prom, kā norunāts, kad Izlūks būs atgriezies, lai pavadītu mūs uz Skagveju!… Ja maijā es vēl atradlšos šai briesmīgajā pilsētā, tad vienīgi tādā gadījumā, ja kriet­nais Pilkokss man būs amputējis abas kājas un man nāktos doties ceļā, šļūcot uz dibena!…»

Samijs joprojām nezināja, ko francūzis Žaks Lorjē bija uz­ticējis Benam Redlam. Bet to, par ko Bens viņam nebija bil­dis ne vārda, zināja meistars. Kopš Četrdesmitjūdžu krīka katastrofas meistars inženieri nemitīgi bija mudinājis uzsākt jaunu kampaņu. Ja jau reiz viņš bija uzņēmies ierasties Klon­daikā, kādēļ lai nemēģinātu iegūt citu zemes gabalu?… Bo- nanzas un Eldorado raktuves joprojām deva lieliskus rezultātus… Dodoties vairāk uz augšu, varētu atklāt jaunas zelta dzīslas, tikpat labas kā 129. iecirknis… No Doma puses stiepās plašs zelta apvidus, kur zeltrači vēl nebija ciemoju­šies… Tā zeltsmilšu rajoni piederētu pirmajam atnācējam… Meistars uzņēmās vākt ļaudis, un, nerunājot par upju iecir­kņiem, vai nebija arī kalnu iecirkņi, no kuriem ieguvums bieži bija bagātāks?… Viegli iedomāties, ka inženieris šos vārdus uzklausīja ar dzirdīgu ausi un tādējādi tika pavedināts atklāt Lorikam Zelta kalna noslēpumu.