Žils Verns - ZELTA VULKĀNS

— Bet uz kurieni tad viņi tā iedami? — jautāja Samijs Skims.

— Bez šaubām, meklēt jaunas dzīslas, jo viņiem bija zeltraču aprīkojums.

— Vai tad jūs esat dzirdējis, ka šajā domīnijas apvidū būtu zelta dzīslas? — Bens Redls vaicāja.

— Noteikti ir, — atbildēja pārvaldnieks, — un nav brī­nums, ka tās grib sākt izmantot.

Taču neko vairāk viņš nezināja, tikai atkārtoja nostās­tus, ko bija dzirdējis no Hudzona līča kompānijas mednie­kiem, kas klejoja pa Makenzi deltu un Ziemeļu Ledus okeāna piekrasti. Viņš pat neieminējās par Zelta kalnu, kam vajadzēja atrasties tikai kādu simt jūdžu attālumā no Fortmakfērsonas.

Bens Redls, protams, uzskatīja, ka vislabāk būtu, ja par Zaķa Lorjē noslēpumu nezinātu neviens; tas mazliet izbrī­nīja Samiju Skimu, kurš joprojām apšaubīja Zelta vulkāna eksistenci.

Un, kad viņš pārvaldniekam vaicāja, vai šai pusē esot kādi vulkāni, tas atbildēja, ka par tādiem nekad neesot dzirdējis.

Izlūks viņam pateica vienīgi to, ka karavāna dodoties tieši uz Makenzi ieteku meklēt zelta iegulas.

Atstājuši Dousonu pirms sešām nedēļām, viņi lūdza divas, trīs dienas ļaut atpūsties Fortmakfērsonā, un, ja vien iespējams, Bils Stells un viņa kompanjoni pārvaldniekam būtu ļoti pateicīgi.

Tas tika ātri nokārtots. Fortā šobrīd mita tikai tā nelie­lais pastāvīgais garnizons. Mednieki atgriezīšoties ne ātrāk kā pēc mēneša. Vietas pietika, un karavāna varēja mierīgi apmesties, bez jebkādiem sarežģījumiem. Pārtikas netrūka, un Izlūka ļaudīm nevajadzēja izmantot forta rezerves, ko parastajā laikā allaž atjauno kompānijas sagādnieki.

Bens Redls sirsnīgi pateicās pārvaldniekam par jauko uzņemšanu, un nepilnas stundas laikā ļaužu un mantu iz­vietošana bija pabeigta.

Šīs trīs dienas pagāja pilnīgā atpūtā, vienīgi Samijs Skims un Neluto nespēja pretoties kārdinājumam. Viņi lie­liski pamedīja. Medījumu bija papilnam, un vasaras sezonā tas bija galvenais iztikas avots: tur pārpārēm bija gan mež- irbes, gan mežaplles, gan citi spārnoto saimes pārstāvji. Viņi redzēja ari retus eksemplārus, tiesa gan nedaudz, un tiem piekļūt bija grūti. Samijam ar dziļu nožēlu nācās at­teikties tiem sekot, jo viņš riskētu aizmaldīties pārāk tālu. Tomēr viņš bija tik apmierināts, ka, otrā dienā atgriezies, teica savam brālēnam:

— Zini, Ben, es labprātāk pavadītu vasaras sezonu Fortmakfērsonā nekā Dousonā… Vismaz nav jāpinas ar šiem pretīgajiem zelta meklētājiem…

— Kas esam arī mēs, Samij.

— Kas esam mēs, ja gribi. Bet šeit, īstos laukos, kur tu nedzirdi ne akmens šņirkstēšanu, ne cērtes klaudzienus, un kur es jūtos tuvāk Grinvelejai… ko mēs, cerams, vēl šova­sar atkal ieraudzīsim.

Un tiešām, kaut arī bija nācies jau piedzīvot dažu labu vilšanos, Samijs Skims nešaubījās, ka četru mēnešu laikā atgriezīsies atpakaļ Monreālā.

Kamēr vien karavāna uzturējās Fortmakfērsonā, nekādi starpgadījumi neradās, un, kad pienāca aizbraukšanas laiks, visi, labi atpūtušies, bija gatavi atkal ceļu turpināt.

Tā nu 12. jūnija rītā nelielais pulciņš Izlūka vadībā sāka posties. Tas atvadījās no pārvaldnieka un viņa biedriem ar tikpat sirsnīgiem, cik pelnītiem pateicības vārdiem un cerību viņus atkal redzēt atceļā. Tad vārti atvērās, aizvērās, un karavāna ātrā gaitā devās lejup gar Pīlas labo krastu.

Bens Redls un Samijs Skims bija ieņēmuši vietu Ne­luto vadītajos divričos, un pārējie pajūgi Izlūka vadībā viņiem sekoja. Viņš, kā zināms, teritoriju, kas pletās uz ziemeļiem no forta, nepazina, jo nekad nebija gājis tālāk par šo punktu. Faktiski tagad nācās sekot inženiera no­rādījumiem. Viņa karte diezgan precīzi uzrādīja Zelta kalna atrašanās vietu, ņemot vērā francūža Zaķa Lorjē atklājumus.

Šim kalnam bija jāatrodas sešdesmit astotajā ziemeļu platuma un simt trīsdesmit sestajā rietumu garuma grādā. Tādējādi ceļam no Fortmakfērsonas būtu mazliet jāno­griežas uz ziemeļrietumiem pa kreisi no Pīlas, kas apmē­ram sešdesmit jūdzes no turienes izzustu Makenzi estuāra daudzajās ietekās.

Pusdienas laikā apstāšanās notika pie kādas upes egļu meža malā. Lopiņi tika palaisti ganībās tuvējās pļavās. No ziemeļaustrumiem pūta svaigs vējš, un debesis redzēja dažus mākoņus.

Visapkārt pletās līdzenums, un skatiens apstājās tikai austrumos, kur sākās Klinšu kalnu pirmie ieapaļie apvei­di. Pēc kartes attālums līdz Zelta kalnam varēja būt tikai ap septiņdesmit piecas līdz astoņdesmit jūdzes, un to va­rētu veikt kādās astoņās dienās, ja ceļā negadītos aizka­vēšanās.

Apmešanās laikā tērzēdams, Bils Stells teica:

— Galu galā, Skima kungs, lai notiktu kas notikdams, mēs savu ceļojumu būsim beiguši, un mums nekas cits neat­liks, kā domāt par atgriešanos…

— Mīļais draugs, — atbildēja Samijs Skims, — ceļo­jums patiesi ir beidzies tikai tad, kad cilvēks ir atgriezies mājās, un tam, ka šis ceļojums beidzot ir galā, es ticēšu tikai dienā, kad aiz mums aizvērsies mūsu nama durvis Zaķa Kartjē ielā!

Un kurš gan būtu varējis viņam pārmest šos prātīgos, nosvērtos vārdus?

Lai sasniegtu Pīlas un Makenzi sateku, karavānai va­jadzēja četras dienas. Viņi tur nonāca 16. jūnija pēcpus­dienā.

Šajos garajos ceļa posmos, kas pa līdzenumu gar upes malu tika veikti bez īpašām pūlēm, nekas neatgadījās. Zeme bija neapdzīvota, un tikai retumis nācās sastapt in­diāņu grupiņas, kuri pārtiek no zvejas lielās upes deltā. Ar bandu, par kuru bija stāstījis Fortmakfērsonas pār­valdnieks, negadījās sastapties, un, jāteic, ka Izlūks, labi pazīdams salašņas, centās izvairīties no jebkuras saskar­smes ar to.

— Nonāksim vieni paši pie Zelta kalna, — viņš atkār­toja, — atgriezīsimies vieni paši, un viss būs vislabākajā kārtībā!

— Bet aizstāvēties taču vajadzēs, — atbildēja meistars Loriks.

— Labāk ir, ka nav jāaizstāvas, — Bils Stells noteica.

— Un ka neviens mums neseko! — piebilda Bens Redls.

Tomēr ceļa posmos Izlūks izmantoja visus piesardzības līdzekļus. Divi no viņa vīriem pastāvīgi izlūkoja apvidu karavānai pa priekšu un gar sāniem. Bez tam, lai izsar­gātos no jebkura veida pārsteigumiem, apstāšanās laikā apmetne no visām pusēm tika rūpīgi uzraudzīta.

īsi sakot, līdz šim nekādi ekscesi nebija notikuši. Ne­tika pat manītas nekādas aizdomīgās bandas pēdas, un, domājams, banda virzījās pa teritorijas kalnaino daļu, kas plešas uz austrumiem no Makenzi.

Šīs lielās upes grīva veido nozīmīgu hidrogrāfisku tiklu, kam varbūt nav līdzīga nevienā Jaunās un Vecās pasaules reģionā. Tās atzari plešas kā vēdeklis. Tos savā starpā saista milzums sīkāku atteku, kaprīzu kanālu, ko ziemas lielie sali pārvērš par milzīgu ledus klajumu. Šajā gadalaikā pēdējās ledus atliekas jau bija izkusušas, un Pīlas ūdeņos nepeldēja neviens ledusgabals.

Vērojot sarežģīto Makenzi estuāra izvietojumu, jājautā, vai tās rietumu atzarus neveido pati Pīla, kas pievienojusies Makenzi ar atteku tīklu, kas plešas starp abām upēm.

Svarīgi bija tas, ka karavāna atkal varēja pāriet uz rie­tumu atzara kreiso krastu, jo Zelta kalns atradās tuvu šim krastam, pie paša Ziemeļu Ledus okeāna.

16. jūnijā viņi apstājās pie upes. Pāreja norisinājās ar grūtībām. Par laimi, ūdens līmenis nebija cēlies, un pēc rū­pīgas meklēšanas Izlūks atrada braslu, kuram cilvēki un lopi varēja pārbrist pāri pat ar visiem ratiem, piesardzības labad tos iepriekš izkraujot.