Žils Verns - ZELTA VULKĀNS

Un vaigu vaigā ar Samiju Skimu:

— Jā, Bil, — tas viņam pavēstīja, — lūk, kur nu mēs esam! Ne tikai nevarējām pārdot 129., bet 129. vispār vairs nav!… Un ne tikai vairs nav 129., bet nav iespējams atstāt šo mežonīgo Klondaiku, lai atgrieztos kādā apdzīvo­jamā zemē!…

Tad nu Izlūks uzzināja, jo viņš nezināja, par katas­trofu, kuras norises vieta bija bijis šis Četrdesmitjūdžu krika reģions, un kā šajā sakarā Bens Redls ticis smagi ievainots.

— Un tas ir pats bēdīgākais, — sacīja Samijs Skims, — jo galu galā mēs būtu pasērojuši par 129., un es jau nebiju pieķēries šim 129., un man nebija svarīgi, ko domājis tē­vocis Žozija, nopirkdams šo 129. un nomirdams, lai mums atstātu šo 129. iecirkni!…

Vajadzēja tik paklausīties, kā Samijs Skims izrunāja šo skaitli, šo «viens», kam sekoja «divi» un «deviņi», kas viņam iedvesa šausmas!

— Ak! Bil, — viņš iesaucās, — ja šis nabaga Bens ne­būtu tās upuris, kā patiesībā es būtu svētījis šo zemestrī­ci!… Tā būtu mūs atbrīvojusi no apgrūtinoša mantojuma!… Nebūtu vairs zemes gabala, nebūtu, ko apsaimniekot, un mans brālēns būtu spiests atteikties kļūt par zemes slāņu izlūkotāju… un pat vest sarunas ar kaut kādu sindikātu!…

— Tātad, — teica Izlūks, — jūs taisāties pavadīt visu ziemu Dousonā?…

— Tikpat labi es varētu sacīt — ziemeļpolā, — attrauca Samijs Skims.

— Tāpat kā es, — noteica Bils Stells, — kas esmu at­nācis ar saviem ļaudīm jums pakaļ…

— Jums nav mūs jāsavāc, Bil, jūs brauksit viens…

— Vismaz ar Neluto?…

— Nē, jo šis krietnais indiānis man apsolīja palikt kopā ar mums…

— Lai tā būtu, — teica Izlūks, — bet, ja gribu nokļūt Skagvejā, es nevaru gaidīt ilgāk kā līdz 1. septembrim, lai dotos ceļā…

— Tad nu brauciet, mīļo Bil!… — teica Samijs Skims rezignētā tonī, kurā jautās izmisums. Tas notika tai dienā, kad Izlūks atvadījās no abiem kanādiešiem, solīdamies pa­vasari atbraukt tiem pakaļ…

— Jā… pēc astoņiem mēnešiem! — nepatikā bija norū­cis Samijs Skims.

Pa to laiku Bena Redla ārstēšana ritēja savu gaitu. Nekā­das komplikācijas nebija radušās. Doktors Pilkokss pavēstīja, ka esot apmierināts. Viņa klienta kāja būšot tikai vēl stiprā­ka, tā viena pati būšot tikpat vērts kā divas, viņš atkārtoja.

Galu galā Bens Redls, abu mūķeņu labi aprūpēts, šo stāvokli panesa pacietīgi. Kamēr viņa brālēns ar uzticīgo Neluto gāja medībās, tiklīdz laiks to atļāva, viņš ievāca ziņas par Dousonas tirgiem un jauniem atklājumiem zelta atradņu reģionos. Un kā gan lai viņš nebūtu smalki infor­mēts, pateicoties tādām avīzēm kā Le Soleil du Yukon, Le Soleil de Minuit, La Pēpite du Klondike! Vai no tā, ka 129. iecirknis vairs neeksistēja, izrietēja, ka nekas vairs nav darāms šai zemē? Vai nebija nopērkams kāds cits iz­mantojams iecirknis? Inženierim bija iepatikusies darbi Četrdesmitjūdžu krikā… Tomēr viņš sargājās par to runāt ar Samiju Skimu, kurš šoreiz nespētu valdīt savu patiesi pamatoto sašutumu. Kā redzams, ja arī ievainojuma izraisī­tais drudzis bija izzudis, tad zelta drudzis — šis endēmis- kais drudzis, kas prasīja tik daudz uporu — nebija atstājies no Bena Redla, un it nemaz nelikās, ka viņš no tā izvese­ļotos. Viņam ne tik daudz nozīmēja dārgā metāla ieguvums, kā vēlme izlūkot šos bagātīgos zelta smiltājus.

Un kā gan viņa iztēli nebūtu rosinājušas ziņas, ko katru dienu sniedza avīzes par Bonanzas, Eldorado un Mazā Skukuma kalnu zemes gabaliem! Te viens strādnieks vienā stundā izskaloja līdz simt dolāriem! Tur no divdesmit četru pēdu garas un četrpadsmit pēdu platas bedres ieguva asto­ņus tūkstošus dolāru! Kāds Londonas sindikāts nupat bija nopircis divus zemes gabalus uz Bēras un domīnijā par tūkstoš septiņsimt piecdesmit frankiem! 26. iecirknis Eldo­rado bija dabūjams par diviem miljoniem, un strādnieki tur katru dienu nopelnīja līdz sešdesmit tūkstošiem franku! Vai ļoti kompetentais Ožilvi kungs neapgalvoja, ka šķirtnē starp Klondaikas un Indiāņu upi varētu iegūt simtu piec­desmit miljonus franku?…

Un tomēr, par spīti šai mirāžai, vai drīkstēja aizmirst, ko Dousonas kirē atkārtoja kādam francūzim, Arni Semirē kungam, vienam no ceļotājiem, kas vislabāk izpētījuši šos zelta reģionus:

— Ja arī jūs savas ekskursijas laikā saslimsit ar zelta drudzi, man jānodrošina jums vieta hospitālī. Jūs pārpūlēsi­ties, it īpaši, ja atradīsit kādu zelta kripatu, un tādas ir visur tai zemē. Pavisam droši, ka jūs saķersiet skorbutu. Par divsimt piecdesmit frankiem gadā es pārdodu abone­mentus, kas jums dod tiesības uz gultu un bezmaksas medi­cīnisku aprūpi. Tos no manis pērk visi. Lūk, jūsu karte!

Kas attiecas uz aprūpi, Bens Redls to izbaudīja slimnīcā. Bet vai viņa neatvairāmā kaislība viņu neaizvilinās tālu no Dousonas, jaunajos reģionos, kur atklāja iegulas? Vai viņu nepiemeklēs to daudzo ļaužu posts, kuri aizgāja bojā, ne­spēdami atgriezties? Jā, avīzes skandināja: Klondaika 1896. gadā ienesusi septiņus miljonus piecsimt tūkstošus franku, 1897. gadā divpadsmit miljonus piecsimt tūkstošus franku un 1898. gadā šī summa nebūs mazāka par trīsdesmit mil­joniem! Starplaikā Samijs Skims no gubernatora bija ievā­cis ziņas, vai teksasieši Hanters un Malone ir redzēti pēc Četrdesmitjūdžu krīka katastrofas.

Droši, ka ne viens, ne otrs nebija atgriezies Dousonā, ci­tādi par viņu klātbūtni, kā parasts, signalizētu simtiem eksce­su. Viņi būtu sastapti kazino, spēļu namos, visās izpriecu vietās, kur turējās pirmajā rangā. Vai šis nebija gadalaiks, kad tie, kuri pēc bagātības iegūšanas palika Klondaikas gal­vaspilsētā, nevis atgriezās savā zemē, uzskatīja par labāku tur sagaidīt nākamo kampaņu? Un tur septiņu, astoņu mēnešu laikā visāda veida pārmērīgos tēriņos, milzīgos zaudējumos dažādās spēlēs viņi atstāja lielāko daļu sapelnītā! Tā Hanters jau bija darījis, tā viņš darītu atkal, ja būtu šeit. Taču nekādu ziņu! Neviens nezināja, kas noticis ar viņu un viņa kompan­jonu. Iespējams, ka viņi aizgājuši bojā šai Četrdesmitjūdžu krīka zemestrīcē, aizrauti jaunās upes virpuļos. Tomēr, tā kā neviens no amerikāņiem, kas strādāja 127. iecirknī, nebija atrasts, tā kā nebija domājams, ka visi būtu kļuvuši par nelai­mes upuriem, iespējams, ka Hanters un Malone ar saviem ļaudīm aizbraukuši uz Sērklsitijas un Bērzu krīka iegulām, kur viņi savu kampaņu bija sākuši.

Oktobra vidū Bens Redls varēja atstāt gultu, un doktors Pilkokss neslēpa savu lepnumu par viņa izveseļošanos. Pro­tams, to bija veicinājuši viņa pūliņi, taču ne mazāk ari māsas Martas un māsas Madlēnas aprūpe. Un tomēr šis padevīgās mūķenes bija nemitīgi šķērdējušas savus spēkus arī citiem slimniekiem, kuri piepildīja slimnīcu un no kuriem lielākā daļa to atstāja, vienīgi lai dotos uz kapsētu ar suņiem aizjūg­tos līķratos. Tomēr jāsaka, lai arī Bens Redls bija uz kājām, viņam vēl vajadzēja apmeklēt dažādas procedūras un viņš neuzdrošinātos doties ceļojumā no Dousonas uz Skagveju. Starp citu, bija jau par vēlu. Dāsni sniga ziemas sniegi, ūdensceļi sāka aizsalt, kuģošana nebūtu vairs iespējama ne pa Jukonu, ne pa ezeriem. Samijs Skims labi zināja, ka ir notiesāts pavadīt Klondaikā visu šo septiņu, astoņu, mēnešu ziemas periodu. No šī brīža vidējā temperatūra sasniedza piecpadsmit grādu zem nulles, bija gaidāms, ka tā nokritīsies līdz piecdesmit vai sešdesmit. Abi brālēni bija izraudzījušies istabu kādā Frontstrītas viesnīcā un ieturēja maltītes French Royal restorānā par pārmērīgām cenām, tomēr neatļaudamies pasūtīt cāļus, kas maksāja simtu piecdesmit frankus.