Žils Verns - ZELTA VULKĀNS

— Jums tomēr tādas būs, — enerģiski sauca teksasietis, — un es nezinu, kas mani atturēs…

Viņš jau grasījās šķērsot robežlīniju un mesties virsū Benam Redlam. Bet Malone lika teksasietim apstāties. Ie­cirkņu strādnieki bija gatavi mesties cits citam virsū, un viņus izšķirt vairs nebūtu iespējams.

Vakarā Samijs Skims pārradās bezgala laimīgs, jo bija pieveicis lāci, un savu mednieka varoņdarbu izstāstīja visos sīkumos. Bens Redls negribēja pieminēt šīs dienas inciden­tu, un pēc vakariņām abi devās uz savu istabu, kur Samijs Skims tūdaļ ieslīga mednieka ciešajā miegā.

Vai bija pamats domāt, ka šim incidentam sekos turpinā­jums? Vai Hanters un Malone, aizvien vēl iekarsuši, meklēs ķildu ar Benu Redlu? Vai viņi kūdīs 127. iecirkņa vīrus pret 129. vīriem? Tas bija iespējams, jo nākamajā dienā kapļi un cērtes satiksies uz abu zemes gabalu robežas.

Par sarūgtinājumu savam brālēnam, Samijs Skims todien nedevās medībās. Laiks bija sutīgs. Dienvidaustrumu pusē gūzmējās lieli mākoņi. Diena nepaies bez vētras, un labāk bija neaizmaldīties pārāk tālu no mājas.

Viss rīta cēliens pagāja, skalojot jau darbojošās šahtas, un Lorika brigāde raka jaunas pie pašas robežlīnijas, gan­drīz pie staba, uz kura plāksnītes vienā pusē bija uzrakstīts numurs 127, bet otrā — 129.

Ari Hantera strādnieki darbojās gar robežu, tomēr priekš­pusdienā nekādi sarežģījumi neradās. Tiesa, daži visai pie­dauzīgi izteicieni no amerikāņu puses izraisīja vairāk vai mazāk trāpīgas atbildes kanādiešu pusē. Tomēr viss aprobe­žojās ar vārdiem un žestiem, un meistariem nebija jāiejaucas.

Par nelaimi, pēcpusdienā darbu atsākot, tik mierīgi vairs negāja. Tā kā pūles joprojām nenesa augļus, Hanters un Ma­lone nēsājās pa savām atradnēm šurpu turpu, un Samijs Skims savā pusē tāpat. Bens Redls viņam pievienojās, jautā­dams sev, vai abi teksasieši neturpinās vakardienas draudus.

— Skat, — Samijs sacīja brālēnam, — viņi ir atpakaļ, šie nelieši. Es viņus vēl nebiju redzējis. Un tu, Ben?

— Jā… vakar, — Bens izvairīgi attrauca, — bet dari kā es un neliecies par viņiem ne zinis.

— Tomēr, Ben, man nepatīk, kā viņi uz mums skatās.

— Samij, tu taču tam nepievērsīsi uzmanību.

Teksasieši bija mazliet pietuvojušies. Ja arī viņi uz brā­lēnu pusi meta nekaunīgus skatus, tiem nesekoja apvainojo­ši lamu vārdi, uz kuriem viņi bija meistari.

Samijs Skims tātad bija prātīgi nolēmis nelikties par vi­ņiem zinot.

Tikmēr abu iecirkņu strādnieki strādāja uz robežas, rokot zemi, savācot dubļus, lai nestu tos uz balansierēm un slūžām. Viņus šķīra tikai viena tuāze, un viņu cērtes gribot negribot kuru katru mirkli draudēja sadurties, un dažbrīd otrpus šķirtnes līnijai ripoja akmeņi.

Neviens tam nepievērsa īpašu uzmanību, kad ap pulksten pieciem viens no akmeņiem, ko bija izkustinājis kāds no Lorika vīriem, strauji atrāvies no zemes, nokrita pie ameri­kāņu meistara kājām.

Tas bija kvarca gabals, kas svēra četras līdz piecas mār­ciņas, un izskatījās pēc tāda, kas satur zelta daļiņas, iespē­jams, tajā slēpās kāds vērtīgs tīrradnis.

Tad nu Loriks pieprasīja to atpakaļ — likumīgi piepra­sīja, bet par atbildi saņēma rupji formulētu noraidījumu.

Līdz šim bija norisinājusies tikai vārdu apmaiņa. Bet Loriks, cieši apņēmies atgūt to, kas piederēja viņam, pār­kāpa robežu.

Tūdaļ trīs vai četri amerikāņi metās uz viņu, lai apturē­tu, un vairāki tautieši steidzās viņam palīgā.

Sākās cīniņš, skanēja kliedzieni, kas atbalsojās kaimiņu iecirkņos, un bija jābaidās, ka sāksies vispārējs kautiņš starp amerikāņiem un kanādiešiem.

Loriks, atbrīvojies no tiem, kas viņu aizturēja, tikmēr skrēja uz vietu, kur bija aizripojis kvarca gabals.

Tai mirklī viņš nonāca aci pret aci ar Hanteru, kurš to spēcīgi pagrūda un nogāza gar zemi.

Redzēdams šādu vardarbību, Samijs Skims steidzās palī­gā meistaram, kuru teksasietis turēja pie zemes.

Bens Redls sekoja viņam pa pēdām un apstādināja Ma­loni, kurš devās palīgā savam kompanjonam.

Tas nu bija pilns komplekts. Kapļi un cērtes kalpoja par ieročiem, briesmīgiem ieročiem šajās spēcīgajās rokās, un neiztiktu bez asinsizliešanas, ievainotajiem un, iespējams, arī mirušajiem, ja notikuma vietā neparādītos policija, kas tieši veica apgaitu šajā Četrdesmitjūdžu krika daļā.

Pateicoties šiem piecdesmit labi organizētajiem vīriem, nekārtības dažos mirkļos tika likvidētas.

Bens Redls, Samijs Skims un abi teksasieši nu bija no­stādīti aci pret aci. Bens Redls pirmais vērsās pie Hantera, kurš aiz niknuma nespēja parunāt.

— Ar kādām tiesībām, — viņš tam teica, — jūs gribējāt liegt mums atgūt mūsu īpašumu?

— Tavu īpašumu, — Hanters iesaucās, nepieklājīgi uz­runājot savu pretinieku uz «tu», — tavu īpašumu, kas atra­dās uz manas zemes, un kas man piederēja!

— Nožēlojamais! — iesaucās Samijs, gandrīz uzgriezda­mies Hanteram.

— He! — tas nošņāca, — sieviešu aizstāvis!

— Sieviešu, pret kurām jūs varmācīgi izturējāties, bū­dams nelietis, un salīdzinājumā ar īstiem vīriešiem — pē­dējais gļēvulis!

— Gļēvulis?! — atkārtoja Hanters.

Un viņš jau grasījās mesties Samijam virsū, kad Malone viņu atturēja.

— Jā… — atkārtoja Samijs Skims, kurš vairs nevaldīja pār s^vi, — pārāk gļēvs, lai atbildētu par apvainojumiem.

— Nu ko, to tu vēl redzēsi, — iesaucās Hanters, — un rīt es tevi dabūšu rokā..

— Rīt no rīta, — piebilda Samijs Skims.

— Rīt! — sacīja Hanters.

Tad zeltrači atgriezās katrs savās raktuvēs, un Loriks tā arī nedabūja atpakaļ savu kvarca gabalu. Viens no ameri­kāņiem to bija iemetis Četrdesmitjūdžu krika ūdeņos. Bens Redls un Samijs Skims atgriezās savā miteklī, un pirmais lika lietā visas pūles, lai pielauztu otro neturpināt šo lietu.

— Samij, — viņš atkārtoja, — tu nevari cīnīties ar šo nelieti.

— Tomēr es to darīšu, Ben!

— Nē, Samij, nē!

— Es to darīšu, kad es tev saku, un, ja man izdosies ielaist viņam lodi pierē, tās būs manas labākās medības, kurās būšu nomedījis tikai pretīgu zvēru!

Un, par spīti tam, ko Bens Redls brālēnam sacīja, viņš labi saprata, ka nespēs novērst šo dueli.

Tomēr pavisam negaidīta liksta darīs neiespējamu šīs lietas atrisinājumu vai vismaz novilcinās.

Laiks, dienai ritot, bija kļuvis arvien spiedīgāks. Ap pulk­sten pieciem vakarā debesīs parādījās zibeņi, un dienvidaus­trumos nogranda pērkons. Mākoņiem sabiezējot, iestājās dziļa krēsla, kaut gan saule joprojām bija pie apvāršņa.

Pēcpusdienā Četrdesmitjūdžu krika iecirkņos tika konsta­tētas savādas dabas pazīmes, kas izraisīja satraukumu.

Zemei cauri gāja neskaidra viļņošanās, ko pavadīja ilgstoša rīboņa. Krīka ūdeņi dažbrīd putoja, no šahtām izdalījās sēra gāzes. Acīmredzot sevi pieteica vulkāniskie spēki.

Samijs Skims, Bens Redls un meistars devās pie miera ap pusvienpadsmitiem, kad pēkšņi bija jūtami stipri grūdieni.

— Zemestrīce! — iesaucās Loriks.

Un tikko viņš bija paspējis izrunāt šos vārdus, kad māja sagāzās, it kā tai pēkšņi būtu zudis pamats.

Ar pūlēm abi brālēni un meistara palīgs izķepurojās no gruvešiem, par laimi netikdami ievainoti.

Bet kāda aina viņiem pavērās ārā, debesu uguņu gaismā! Viss zemes gabals pazuda zem strauja ūdens. Daļa krīka bija pārplūdusi un nesās cauri iegulām, izraujot sev jaunu gultni.