Žils Verns - ZELTA VULKĀNS

— Kādēļ lai ar mums neatgadītos tas pats, kas 1897. gada oktobrī atgadījās pulkvedim Ērvejam Griplkrīkā? — piemetināja meistars.

— Un kas tad viņam atgadījās, tam jūsu pulkvedim Ēr­vejam? — Samijs Skims vaicāja visai nievīgā tonī.

— Savā iecirknī tikai septiņu pēdu dziļumā atrast zelta stieni septiņtūkstoš dolāru vērtībā.

— Phe! — iesaucās Samijs Skims, — nelaimīgie piec­simt tūkstoši franku…

— Paņem bisi, Samij, un ej pamedī līdz vakaram un cīksties ar lāčiem, — uzstāja Bens Redls.

Nekas cits viņam neatlika, to Samijs saprata. Abi ar Ne­luto viņi devās augšup pa gravu, un pēc ceturtdaļstundas jau bija dzirdami pirmie šāvieni.

Bens Redls savukārt ķērās pie darbiem, neaizmirsdams piekodināt strādniekiem, lai nekādā gadījumā neatbild uz provokācijām, ko varētu sagaidīt no 127. iecirkņa apsaim­niekotāju puses.

Citādi todien neradās nekādi starpgadījumi, kas varētu sanaidot abu iecirkņu ļaudis.

Samija Skima prombūtnes laikā Benam Redlam bija iespēja pavērot Hanteru un Maloni. Mājiņa, ko ieņēma abi teksasieši, atradās pretējās nogāzes pakājē. Robežlīnija, gaidot, kad tā tiks vai netiks pārvietota, gāja tieši gar gravas eju, virzienā augšup uz ziemeļiem. No savas istabas Bens Redls varēja no­vērot Hanteru un viņa kompanjonu, kad tie bija ieradušies 127. iecirknī, kur strādnieki strādāja amerikāņu meistara va­dībā. Abi divi slīpi šķērsoja zemes gabalu, dodamies lejup pa taciņu, kas bija ierīkota starp šahtām. Tobrīd darbojās gan ba­lansieres, gan slūžas, un svaru kāršu klabēšana un mutuļojo­šais ūdens, kas plūda krikā, radīja apdullinošu troksni.

Bens Redls negribēja pievērst ne mazāko uzmanību tam, kas norisinājās 127. iecirknī, tomēr, pat nemēģinā­dams paslēpties, palika atspiedies pret loga rāmi mājiņas pirmajā stāvā.

Tikuši līdz robežstabam, Hanters un Malone apstājās. Viņi par kaut ko dedzīgi sarunājās. Likās, ka savus ļaudis viņi nesaudzēja, jo ne reizi vien tiem rupji uzbļāva, un ari meistars šad tad dabūja pa ādu. Pievērsuši skatienu krīkam un novērojuši iecirkņus labajā krastā, kam bija pāra numuri, viņi paspēra dažus soļus uz gravas pusi. Par to, ka abi bija vissliktākajā garastāvokli, nebija nekādu šaubu, un cēlonis bija tāds, ka kopš kampaņas uzsākšanas 127. iecirknī visai viduvējie ienākumi gandrīz nesedza izdevumus. Un kā gan lai tas viņus nesaniknotu, ja nelieši labi zināja, ka pēdējo nedē­ļu laikā Lakostas zemes gabals ienesis -diezgan labu peļņu.

Hanters un Malone turpināja virzīties augšup pa gravu un apstājās aptuveni Lorika mājokļa augstumā. No turienes viņi pamanīja Benu Redlu, kurš bija atspiedies pret logu un nelikās pievēršam viņiem uzmanību. Tomēr Bens labi redzēja, ka nelieši norādīja uz to ar roku, un viņu asie žesti, niknās balsis centās to izprovocēt.

Būdams prātīgs, Bens Redls par to nelikās ne zinis, un, kad abi teksasieši bija aizgājuši, viņš kopā ar Loriku atsā­ka balansieru darbināšanu.

— Jūs viņus redzējāt, Redla kungs? — Loriks ierunājās.

— Jā, Lorik, — atbildēja Bens, — bet viņu izaicinošā uzvedība neizvedīs mani no pacietības.

— Tomēr Skima kungs nešķita esam tik savaldīgs.

— Būtu labi, ja viņš nomierinātos, — paziņoja Bens Redls, — mums pat nevajag izrādīt, ka pazīstam šos ļaudis.

Nākamās dienas pagāja bez konfliktiem. Samijs Skims — viņa brālēns viņu uz to mudināja — no paša rīta kopā ar indiāni devās medībās un atgriezās tikai vēlā pēcpusdie­nā. Ar Hanteru ticies viņš tātad nebija. Tomēr arvien grū­tāk bija novērst amerikāņu un kanādiešu strādnieku sadursmes.

Darbi pie dzīslas ar katru dienu tos tuvināja robežsta­biem. Acīmredzami tuvojās mirklis, kad viņi, meistara vār­diem runājot, būs «kapli pret kapli, cērti pret cērti». Mazākās domstarpības varēja radīt diskusijas, diskusijas — konfliktu, konflikts — ķildu, kas drīz vien pārvērstos kau­tiņā. Līdzko šie vīri būtu metušies viens otram virsū, kas spētu viņus apturēt? Vai Hanters un Malone necentās iz­provocēt sacelšanos visos savu tautiešu īpašumos pret do­mīnijas iecirkņiem līdzās robežai? No tādiem tipiem visu varēja sagaidīt. Fortkjūdahas un Dousonas policija būtu bezspēcīga nodibināt kārtību.

Četrdesmit astoņas stundas abi teksasieši nerādījās, un, iespējams, tobrīd apstaigāja Četrdesmitjūdžu krika iecir­kņus, kas atradās Aļaskas teritorijā.

Viņu prombūtnes laikā strādnieku starpā izcēlās strīdi. Radās pat domstarpības, kā rezultātā Loriks saķildojās ar 127. iecirkņa meistaru. Zeltrači bija jau gandrīz gatavi iestāties par saviem saimniekiem, tomēr tik tālu netika.

Tā kā laiks bija diezgan nenoteikts un pūta spēcīgs ziemeļu vējš, Samijs Skims nebija devies medībās. Tomēr Bens Redls bija aizkavējis viņa iesaistīšanos konfliktā, kas Benam, bez šaubām, nebūtu izdevies, ja Hanters un Malone paši būtu bijuši klāt.

Vēl trīs dienas viņam bija liegts nodoties savai iemīļota­jai nodarbei. Lietus dažkārt gāza kā ar spaiņiem, un va­jadzēja patverties mājiņā. Šādos apstākļos grants skalošana kļuva ļoti grūta; šahtas piepildījās līdz pat atverei, un to saturs tecēja uz iecirkņa zemes, pārvērzdams to biezos dubļos, kur ļaudis iegrima līdz pat ceļiem.

Darbus pārtrauca abās pusēs, un atsākt tos varēja tikai 3. augusta pēcpusdienā. No rīta laiks bija apmācies, bet tad dienvidaustrumu vēja ietekmē debesis noskaidrojās. Taču varēja notikt, ka tas atnes vētras, kas šajā gada laikā bieži vien ir briesmīgas un dažkārt nodara lielu postu. Ie­priekšējā vakarā abi teksasieši bija atgriezušies 127. iecir­knī un tikai nākamajā dienā atstāja meistara māju.

Bet Samijs Skims, laikam noskaidrojoties, atkal bija de­vies medībās. Tika ziņots, ka Četrdesmitjūdžu krika lejtecē manīti grizli lāči, un viņa karstākā vēlēšanās bija sastapties ar kādu no šiem briesmīgajiem ķepaiņiem. Turklāt viņam tas nebūtu pirmais mēģinājums, ne viens vien jau bija kritis no viņa lodes Grīnvelejas mežos.

«Es viņu labāk redzu cīkstamies ar lāci, nekā ar Hante­ru!» pie sevis nosprieda Bens Redls.

4. augustā Lorikam bija gadījies laimīgs ķēriens. Izrokot bedri gandriz pašā dzīslas galā pie iecirkņa robežas, viņš atrada tīrradni, kura vērtība nevarēja būt mazāka par četr­simt dolāriem jebšu diviem tūkstošiem franku.

Meistars nespēja apslāpēt prieku, un cik jaudas kliedza:

— Nāciet paskatīties… nāciet paskatīties!

Viņu ielenca strādnieki, un tūdaļ klāt bija arī Bens Redls.

Tīrradnis rieksta lielumā bija gluži kā iedarināts kvarca ietvarā.

127. iecirknī bez grūtībām tika noprasts, kādi bijuši kliedzienu iemesli. Tam sekoja skaudīga niknuma eksplozi­ja, ko zināmā mērā varēja saprast, jo jau kādu laiku strād­nieki nevarēja uztrāpīt dzīslai, un ekspluatācija kļuva arvien smagāka.

Tad atskanēja kāda balss — tā bija Hantera balss, kas atkārtoja:

— Tie tiek tikai šitādiem prēriju suņiem no tālajiem rietumiem!

Tā viņš savā vulgārajā valodā apzīmēja kanādiešus.

Bens Redls, dzirdējis apvainojumu, kļuva bāls. Tad asi­nis viņam sakāpa galvā, un viņš metās uz priekšu.

Loriks viņu saķēra aiz rokas, un Bens, nicīgi paraustī­dams plecus, pagrieza tiem muguru.

— Ei, — tad iesaucās Hanters, — es to saku jums, kungs no Monreālas.

— Jūs esat bezkauņa, — atcirta Bens Redls, — un es negribu nekādas attiecības ar tādu nelieti kā jūs.