Žils Verns - ZELTA VULKĀNS

Augusta pirmā puse jau gāja uz galu. Otrā vēl nebūs beigusies, kad būs pienākusi ziema, tik agrīna šajos aug­stajos platuma grādos, un nebūs vairs iespējams šķērsot ezeru apgabalus un tikt pāri Čilkutai. Pati Jukona kļūs nekuģojama, un pēdējie tvaikoņi būs aizbraukuši, lai gai­dītu, kad tā atvērsies no jauna.

Izredzes septiņus vai astoņus mēnešus palikt ieputinā- tiem Klondaikas sniegos piecdesmit, sešdesmit grādu salā bija gauži nepatīkama lieta. Tad nu, nevilcinoties ne dienu, vajadzēja atgriezties Dousonā, uzticēt Benu Redlu doktora Pilkoksa gādībai, nodot viņu māsas Martas un māsas Madlēnas rokās, iedvešot, ka ir jāizveseļojas, cik ātri vien iespējams.

Un vispirmām kārtām vajadzēja gādāt par transportu. Par laimi, Neluto atrada savus divričus neskartus, jo viņš tos bija novietojis uz paaugstinājuma, kur ūdens ne­sniedzās. Zirgs, kas ganījās savā vaļā, izbīlī bija atkal no­kāpis pa gravas nogāzēm un tika atvests saimniekam.

— Brauksim, tūdaļ brauksim, — atkārtoja Samijs Skims.

— Jā, — atbildēja Bens Redls, — man ļoti žēl, ka esmu tevi iepinis šajā bēdīgajā lietā…

— Runa nav par mani, bet par tevi, — atteica Samijs Skims. — Mēs tev ievīstīsim kāju, cik labi vien iespējams, mēs tevi noguldīsim divričos labās siena cisās. Es tur apsē­dīšos kopā ar Neluto, un Loriks mums pievienosies Douso­nā, līdzko varēs. Mēs brauksim tik ātri, nē… es gribēju teikt, tik lēni, cik nepieciešams, lai tevi nekratītu. Kad tiksi slimnīcā, tev ne par ko vairs nebūs jāraizējas. Doktors Pil­kokss tevi dabūs uz pekām, un, lai Dievs dod, ka mēs tie­kam projām, pirms iestājies nelāgais gadalaiks…

— Mīļo Samij, — sacīja Bens Redls, — iespējams, ka mana veseļošanās ilgs vairākus mēnešus, un es saprotu, cik ļoti tu steidz atgriezties Monreālā… Kādēļ tev nebraukt?

— Nekad, — atbildēja Samijs Skims. — Es drīzāk lauz­tu sev kāju, un doktoram Pilkoksam viena vietā nāktos sa­lāpīt divus!

Tai pašā dienā, braukdami pa ceļiem, pārpilniem ļaužu, kuri devās meklēt darbu citos zelta smilšu apvidos, divriči, kas veda Benu Redlu, nogriezās Fortkjūdahas virzienā. Tie brauca pa Četrdesmitjūdžu krīka labo krastu, lejup no vietas, kur tā veidojums stiepās pret dienvidiem. Visapkārt darbojās iecirkņi, ko nebija skāruši plūdi. Tomēr daži, ja arī tos nebi­ja applūdinājis ūdens, šai bridi nebija izmantojami.

Zemestrīce, kas bija notikusi piecus, sešus kilometrus no robežas, tos bija savandījusi, tie izskatījās nožēlojami: ierī­ces salauztas, akas pārplūdušas, stabi izgāzti, namiņi iz­postīti. Taču tas tomēr vēl nebija pilnīgs posts, un darbus varēja atsākt bez ilgstoša pārtraukuma.

Divriči nebrauca ātri, jo slikto ceļu bedres ievainotajam radīja gaužas sāpes. Starp citu, nebija grūti iegādāties pro­viantu, gan dārgi par to maksājot — Klondaikas sabiedrī­bas nesen bija apgādājušas iegulas ar pārtiku.

Trešajā dienā rati apstājās Fortkjūdahā.

Protams, Samijs Skims netaupīja pūļu, lai palīdzētu cietušajam, taču viņš nebūtu varējis salikt tā lauzto kāju. Turklāt Bens Redls skaudrās sāpes panesa nežēlodamies. Par nelaimi, Fortkjūdahā nebija neviena ārsta, tāpat arī Forthopā, kur divriči ieradās četrdesmit astoņas stundas vēlāk.

Samijs Skims raizējās ne bez pamata, baidīdamies, ka viņa brālēna stāvoklis bez ārsta palīdzības ar laiku varētu pasliktināties. Viņš labi redzēja, ka Bens, lai velti viņu ne­satrauktu, turējās; taču reizēm tam izlauzās daži sāpju kliedzieni, Samijs bija pilnīgi drošs, ka to sagrābušas spē­jas drudža lēkmes.

Tad nu vajadzēja doties ceļā augšup pa Jukonas labo krastu, kas vistaisnāk veda uz Klondaikas galvaspilsētu. Tikai tur, Dousonas slimnīcā, Benu Redlu varētu pienācīgi aprūpēt. Pēc vēl divām ceļā pavadītām dienām viņš tur beidzot tika uzņemts 16. augusta pēcpusdienā.

Nav vērts attēlot sarūgtinājumu, ko izjuta māsa Marija un māsa Madlēna, ieraugot savu tautieti šādā stāvoklī. Viņas tik tikko to pazina, jo akūtais drudzis to bija novedis līdz mur­giem. Pāris vārdos Samijs Skims priekšniecei un viņām pa­vēstīja, kas noticis. Slimnieks tika novietots nelielā blakusistabā, un steidzīgi tika ziņots doktoram Pilkoksam.

Un Samijs Skims steidzās atgādināt abām mūķenēm:

— Redzat nu, mīļās māsas, ka man, jūs aizvedot uz Dousonu, bija pamats sacīt, ka mums tur būs intereses… personīgas intereses!

— Skima kungs, — atbildēja māsa Marta, — jūsu brā­lēns tiks aprūpēts kā mums visdārgākais slimnieks… un iz­veseļosies… kad Dievam labpatiks…

— Labi, mīļā māsa, kaut Dievam labpatiktos, ka tas no­tiktu, cik vien ātri iespējams, pirms ziema aizkavēs mūsu aizbraukšanu!

Doktors Pilkokss, tūdaļ izsaukts uz slimnīcu, ieradās stundu pēc Bena Redla ierašanās. Ziņa par Četrdesmitjū­džu krīka reģiona zemestrīci bija pirms dažām dienām nonākusi Dousonā, un bija zināms, ka tā prasījusi apmēram trīsdesmit upuru. Bet doktors Pilkokss nevarēja iedomāties, ka viens no tiem būs inženieris.

— Ko, — viņš iesaucās savā parastajā straujumā, — tas esat jūs, Redla kungs, ar lauztu kāju!…

— Jā, doktor, — atbildēja Samijs Skims, — un mans nabaga Bens drausmīgi cieš…

— Labi… labi… tas būs nieks, — doktors atteica, — kāju viņam sadakterēs!… Viņam vairāk vajadzīgs ķirurgs nekā ārsts… Esiet bez raizēm, mēs viņam to sastiķēsim! Pēc visiem likumiem!

Doktors izmeklēja Benu Redlu. Atgūlies gultā, viņš bija pie pilnas samaņas, taču ļoti cieta. Tika konstatēts vienkāršs lūzums virs ceļa — lūzums, ko doktors salika ļoti veikli; tad loceklis tika novietots ietaisē, kas nodrošināja tā pilnīgu nekustīgumu, un doktors varēja sacīt:

— Manu dārgo klient, jūs būsiet vēl veselāks nekā iepriekš, un jums būs brieža kājas vai pat paša kājas… vismaz viena…

— Bet kad?… — jautāja Samijs Skims.

— Pēc mēneša vai sešām nedēļām… Saprotiet, Skima kungs, kauli, tie nesakūst kā divi dzelzsgabali, izkausēti sarkanbaltā ugunī!… Nē… tur vajadzīgs savs laiciņš, tāpat kā visam citam.

— Laiciņš… laiciņš! — norūca Samijs Skims.

— Ko jūs gribat, — atteica doktors Pilkokss, — tā ir daba, kas darbojas, un, kā jūs zināt, daba nemīl steigties! Un tieši tādēļ tā ir izgudrojusi pacietību…

— Un samierināšanos, — piebilda māsa Madlēna. Sa­mierināties, lūk, labākais, ko Samijs Skims varēja darīt! Un viņš labi redzēja, ka nelāgais gadalaiks pienāks, pirms Bens Redls būs uzdabūts uz kājām! Un vai tad kādam ir priekšstats par zemi, kur ziema sākas ar pirmajām septem­bra nedēļām, un vēl kāda ziema ar saviem sniegiem un le­diem, kas apvidu padara neizbrienamu! Un kā Bens Redls, pat ja būs pilnīgi izveseļojies, spētu' panest šāda ceļojuma grūtības Klondaikas zemajās temperatūrās, pāriet Čilkutas pārejas, lai Skagvejā sēstos Vankūveras tvaikonī?… No tiem, kas brauc lejup pa Jukonu līdz Sentmišelai, pēdējais būs aizbraucis pēc dienām piecpadsmit, atstādams aiz sevis viļņu gredzenus!… Izlūks pēc dažādiem izvadājumiem, ko viņš bija veicis šai kampaņā, Dousonā atgriezās tieši šā mēneša 20. datumā. Bila Stella pirmās rūpes bija uzzināt, vai Bens Redla kungs un Samijs Skima kungs beiguši savu darbu sakarā ar 129. iecirkni, vai viņi bija pārdevuši savu īpašumu un vai gatavojās doties atpakaļ uz Monreālu.

Vislabākais bija griezties pie abām mūķenēm, un viņš devās uz slimnīcu. Kāds bija viņa pārsteigums, uzzinot, ka Bens Redls tur ārstējas un varēja izveseļoties ne ātrāk kā pēc sešām nedēļām.