Žils Verns - ZELTA VULKĀNS

— Vai šis ezers nav kuģojams?… — vaicāja Bens Redls.

— Lieliski kuģojamas visas tā trīspadsmit jūdzes, — at­bildēja Bils Stells. — Bet nebūtu ieteicams tur atrasties ledus iešanas laikā. Tas būtu īsts brīnums, ja laiva netiktu saspiesta starp ledus gabaliem, kas dreifē uz Lūisas upi. Labāk to darīt, kamēr pieturas aukstums, un ezers vēl ir aizsalis…

— Tas ir krietni vien ilgāk, — Samijs Skims piezīmēja.

— Tas ir krietni vien drošāk, — Izlūks precizēja. — Es to esmu pieredzējis, ne reizi vien esmu tur atradies ledus ie­šanas laikā, neticēdams, ka kāds spēs no tā izkļūt dzīvs.

— Gan jau tikuši līdz Lebārža ezeram, redzēsim kā jārī­kojas tālāk, — paziņoja Bens Redls.

— O, es nedomāju, ka mēs tiksim aizkavēti, — atbildēja Bils Stells. — Vasara šogad neliekas priekšlaicīga…

— Un pēc kā jūs to spriežat? — Samijs Skims jautāja.

— Pec savanas irbju, meža irbju, kā ari citu spalvu me­dījumu trūkuma…

— To gan var tikai nožēlot, — atbildēja Samijs Skims, — man ies secen izdevība pāris reizes izšaut no bises.

— Visam savs laiks, — attrauca Izlūks. — Vispirms pa­domāsim, kā tikt laukā no ši ezeru loka! Kad tas būs pār­varēts, kad mūsu laiva nonāks starp Lūisas un Jukonas krastiem, ja medījums liks sevi manīt, Skima kungs, jūs va­rēsiet to šaut, cik tik labpatīk…

— Un tas nāks par labu mūsu pārtikas krājumiem, Bil.

— Vai, izņemot dažus pārnesienus, līdz Dousonai mūs nogādās laiva?… — Bens Redls turpināja izjautāt Izlūku.

— Taisnā ceļā, Redla kungs, un kopumā ņemot, pa ūdeni ceļojums ir visvieglākais.

— Kāds ir attālums pa Lūisas un Jukonas upi, kas šķir Lebārža ezeru no Klondaikas?… — jautāja Bens Radis.

— Apmēram piecdesmit jūdzes, rēķinot līkumus.

— Es redzu, ka mēs vēl ne tuvu neesam galā… — pazi­ņoja Samijs Skims.

— Nepavisam ne, — Izlūks atbildēja. — Sasnieguši Lū­isas upi ezera ziemeļu galā, mēs, kā to rāda ši karte, vēl nebūsim pat pusceļā.

— Bet man ir pamats domāt, ka mēs vairs nesaskarsi- mies ar tik lielām grūtībām kā Čilkutas pārejā… — iestar­pināja Bens Redls.

— To varu droši apgalvot, — Bils Stells paziņoja. — Pēc piecām vai sešām nedēļām, kad ūdens straumes būs brīvas, ceļojums noritēs bez pūlēm. Bet maija sākumā, kad sezona vēl nav sākusies, tas var ievilkties…

— Vai jūs varat noteikt tā ilgumu ari tad, ja apstākļi ir labvēlīgi? — Samijs Skims jautāja.

— Nē, — atbildēja Bils Stells. — Esmu sastapis ceļotā­jus, kuri no Skagvejas līdz Dousonai tikuši trijās nedēļās, un tādus, kuriem tas prasījis ne mazāk kā divus mēnešus. Vēlreiz atkārtoju, visu nosaka laiks, kurā jādodas ceļā.

— Es ceru, ka mēs Klondaikā ieradīsimies jūnija pirma­jā nedēļā!… — iesaucās Bens Redls.

— Es ari ceru, — atbildēja Bils Stells, — bet negribu apsolīt.

— Nu ko, — Samijs Skims viņus pārtrauca, — ņemot vērā, ka mums priekšā stāv šis grūtais ceļojums, uzkrāsim spēkus, un, tā kā mums ir iespēja pārlaist nakti Lindemana ezera apmetnē, dosimies pie miera!

Tā bija viena no brīnišķīgākajām naktīm, kādu abi brā­lēni bija piedzīvojuši kopš aizbraukšanas no Vankūveras. Degdamas ar lielu liesmu, krāsniņas labi aizsargātajā un noslēgtajā mājelē uzturēja siltumu.

Nākamajā dienā, 8. maijā, dzīvojamā telpā pirmās parā­dījās māsa Marta un māsa Madlēna.

Viņas ņēmās uzvārīt kafiju, un, kad tur ieradās Bens Redls un Samijs Skims, viņi uz galda atrada divas kūpošas tases.

Tā bija visa maltīte pirms došanās ceļā pāri Lindemana ezeram.

Aizbraukšanai nevajadzēja notikt ātrāk par pulksten deviņiem.

Pēc Bila Stella domām, ar pus dienu pietika, lai sa­sniegtu ezera galu un Beneta ezera apmetni, kur daudzmaz līdzīgos apstākļos tiks pavadīta nākamā nakts.

Uz Izlūka lēmumiem varēja paļauties, jo viņam bija pie­redze visā, kas attiecās uz šo ceļojumu, un abi brālēni ļāva viņam pilnīgu rīcības brīvību.

Ja mājā temperatūra bija septiņi grādi virs nulles, laukā termometrs rādija mīnus piecpadsmit. Šī starpība lika rīko­ties ar zināmu piesardzību.

Brokastu laikā, visā dalīdamies ar abām mūķenēm, Sa­mijs Skims ieteica viņām saģērbties ļoti silti, pirms doties uz laivu, kuru suņu pajūgam būs jāvelk pāri ezeram

— Segu mums netrūkst, — viņš teica, — un aukstums Mizērikordas māsas nesaudzē vairāk kā citus ceļotājus. Vai nu jūsu ordeņa noteikumi to atļauj, vai ne, jūs no galvas līdz papēžiem cieši ievīstīsieties kažokādās.

— Tas nebūt nav aizliegts, — smaidīdama atbildēja māsa Madlēna.

— Lai tā būtu, — Samijs Skims sacīja, — bet aizliegts ir bezjēdzīgi pakļaut sevi briesmām, un mēs ceram, manas māsas, ka Dousonā jūs ievērosiet zināmu piesardzību, ko prasa šis nejaukais klimats, kurā mēdz būt piecdesmit grādu liels sals.

— Ziema… — piebilda Bens Redls.

— Jā… ziema, — Samijs Skims attrauca. — Un tagad, manas māsas, saģērbieties silti jo silti un dodamies ceļā.

Pulkstenis bija deviņi, kad tika dots aizbraukšanas sig­nāls. Vīriem, kuri bija pavadījuši Izlūku no Skagvejas, va­jadzēja viņam sekot līdz Klondaikai. Viņu pakalpojumi būs ļoti noderīgi, vadot laivu, kas bija pārtaisīta par kamanām, līdz brīdim, kad tā varēs kuģot pa ezeriem un doties lejup pa Lūisas vai Jukonas straumi.

Kas attiecās uz suņiem, tie piederēja sugai, kura šai ap­vidū bija neparasti labi aklimatizējusies. Šie dzīvnieki, bez spalvām uz ķepām, varēja skriet pa sniegu, neriskējot sapī­ties. Tomēr, kaut arī pieradināti, viņi bija pa pusei mežo­nīgi, kā vilki vai lapsas. Tikai ar glāstiem un saldumiem dzinējiem izdevās tos savaldīt.

Starp Bila Stella vīriem bija kāds locis, kuram tika uzti­cēta laivas vadība.

Tas bija kāds Klondaikas indiānis, saukts Neluto. Viņš joti labi pārzināja savu amatu un visas tās grūtības, kas rodas, šķērsojot ezerus, krāces un upes. Jau deviņus gadus viņš pie Izlūka strādāja šo loča darbu un uz viņa prasmi varēja paļauties.

Apmēram četrdesmit gadu vecs, spēcīgs, veiklām rokām, nenogurdināms staigātājs, Neluto nelīdzinājās šo teritoriju indiāņiem, kā to bija novērojis Samijs Skims.

Parasti Kolumbijas, tāpat kā Aļaskas indiāņi ir neglīti, slikti veidoti, šauriem pleciem, vārgiem augumiem — rase, kas sliecas izmirt. Viņi nav eskimosi, kaut gan viņiem ir šo cilšu ļoti tumšā ādas krāsa, un jo sevišķu līdzību ar tiem rada viņu taukainie, garie un plīvojošie mati, kas brīvi krīt pār pleciem.

Pirms iesaistīšanas Izlūka personālā indiānis bija kalpo­jis Hudzona līča kompānijas dienestā par gidu zvērādu medniekiem šajās plašajās teritorijās. Viņš lieliski pazina zemi, pat daļu reģiona otrpus Dousonas, lejup pa Jukonas straumi līdz polārā loka robežai. Pārsvarā būdams mazru­nīgs, Neluto tomēr prata angliski pietiekami labi, lai sa­prastu un tiktu saprasts. Citādi ārpus darba lietām viņš tikpat kā nerunāja, un, kā saka, vārdus viņam vajadzēja vilkt laukā ar knīpstangām. Neko daudz par zelta reģiona iecirkņu apgūšanu Bens Redls un Samijs Skims no viņa neuzzināja.

Tomēr šis vīrs, pieradis pie Klondaikas gaisa, varēja daudz par to pastāstīt. Uzsākot sarunu, Bens Redls vispirms viņam jautāja, ko viņš domājot par laiku, un vai, pēc viņa domām, ledus iešanai ezeros vajadzēja sākties drīz.

Tā kā indiānis neatbildēja, bez šaubām, tādēļ, ka jautā­jumu uzdeva svešinieks, Bils Stells iejaucās un atkārtoja jautājumu. Tad Neluto atbildēja, ka, viņaprāt, lielo salu beigas pienākšot piecpadsmit dienu laikā, un, ka pirms tam neesot pamata paredzēt ne atkusni, ne ledus iešanu.