Žils Verns - ZELTA VULKĀNS

— Vai esat kanādietes, dārgās māsas? — vaicāja Sa­mijs.

— Kanādas francūzietes, — atbildēja māsa Marta, — bet mēs esam palikušas bez ģimenes, vai drīzāk mums ir tikai lielā nelaimīgo cietēju ģimene…

— Mēs esam dzirdējuši par Mizērikordas māsām, — paziņoja Redls, — un mums zināms, kāds ir to devums pasaulei.

— Mūsu tautietes var uz mums pajauties, — piemetināja Samijs Skims, — būsim laimīgi viņām pakalpot.

— Mēs jums pateicamies, kungi, — atbildēja māsa Mad- lēna, — bet es ceru, ka varēsim pievienoties karavānai, kas dodas uz Klondaiku…

— Vai arī jūs esat cejā uz Dousonu, kungi? — jautāja māsa Marta.

— Patiesību sakot, vai gan mēs būtu ieradušies Skagve­jā, ja negribētu doties tālāk uz Dousonu? — atvaicāja Sa­mijs Skims.

— Vai esat nodomājuši tur pavadīt visu sezonu? — tur­pināja māsa Madlēna.

— Ak, nē! — Samijs Skims iesaucās. — Tikai laiku, kas nepieciešams, lai nokārtotu kādu darījumu, kas mūs turp sauc, un tas izdarāms pāris dienās. Bet, tā kā arī mēs dodamies uz Klondaiku, manas māsas, gadījumā, ja jums neizdodas pievienoties šai karavānai, esam jūsu rīcībā…

— Mēs jums pateicamies, kungi, — atbildēja māsa Marta. — Lai kas ari notiktu, mēs tiksimies Dousonā. Mūsu priekšniece priecāsies, tautiešus redzot.

Ieradies Skagvejā, Bens Redls tūdaļ sāka meklēt trans­portu, kas viņus varētu nogādāt līdz Klondaikas galvaspil­sētai. Sekodams padomam, kas viņam tika dots Monreālā, Bens centās uzmeklēt kādu Bilu Stellu, ar kuru cerēja veik­smīgi sadarboties.

Bils Stells tieši tobrīd atradās Skagvejā. Dzimis kanādie­tis, viņš bija izbijis prēriju vēstnesis. Pāris gadus Bils Stells pēc paša ierosmes bija dienējis par izlūku domīnijas karaspēka daļās un piedalījies smagās cīņās pret indiāņiem.

Viņš tika uzskatīts par visnotaļ drosmigu, aukstasinīgu un enerģisku viru.

Patlaban Bils Stells, saukts Izlūks, strādāja par pavadoni ieceļotājiem, kurus vasaras sezonas atgriešanās sauca atpa­kaļ uz Klondaiku. Viņš nebija vienkārši gids, bet vienlai­kus viņam piederēja ari aprīkojums, ko prasīja šis grūtais pārgājiens, cilvēki, kuri apkalpoja laivas, šķērsojot ezerus, suņi kamanu vilkšanai pār apledojušajiem līdzenumiem, kas aizstiepjas otrpus Čilkutas pārejām. Tai pašā laikā viņš no­drošināja karavānas arī ar uzturu.

Ja Bens Redls, atstādams Monreālu, nebija apkrāvies ar traucējošu bagāžu, tad tikai tādēļ, ka cerēja izmantot Stella pakalpojumus. Viņš cerēja, ka Izlūks viņu apgādās ar visu nepieciešamo, lai sasniegtu Klondaiku, un nešaubījās, ka viņi varēs vienoties par pieņemamu cenu gan turp, gan at­pakaļceļam.

Kad nākamajā dienā pēc savas ierašanās Skagvejā Bens Redls iegriezās Bila Stella mājā, viņam atbildēja, ka Izlūka pašreiz nav uz vietas. Viņš bija pavadījis kādu karavānu pāri Baltajai pārejai līdz Beneta ezera galam, bet kopš viņa aizbraukšanas bija pagājušas jau kādas desmit dienas un viņam drīz vajadzēja atgriezties. Ja Izlūku ceļā nekas nebija aizkavējis, vai arī, ja viņa palīdzība nebija nepiecie­šama citiem ceļotājiem otrpus pārejai, Skagvejā viņam bija jāierodas nākamajā dienā.

Tā arī notika, un nākamajā dienā atgriezies Bila Stella mājā, Redls varēja ar viņu runāt.

Izlūks bija vīrs ap gadiem piecdesmit, vidēja auguma, ciets kā dzelzs, ar sirmojošu vaigubārdu, asiem, bieziem matiem un stingru, caururbjošu skatienu. Viņa simpātiska­jā sejā bija lasāma patiesa godprātība. Veikdams izlūka darbu kanādiešu armijā, viņš bija mantojis vērtīgās pie­sardzības, modrības un apdomības īpašības, tādēļ nebija tik viegli viņu izsist no līdzsvara. Tai pašā laikā viņš bija sava veida filozofs, kurš uz dzīvi raudzījās pozitīvi, un vai nav tiesa, ka tai vienmēr ir ari savas labās puses. Būdams ļoti apmierināts ar savu darbu, viņš nekad nebija vēlējies līdzināties tiem, kurus veda uz zelta teritorijām, un vai gan viņš nezināja, ka vairums tika pakļauts sma­giem pārbaudījumiem un daudzi atgriezās vēl nabagāki, nekā turp devušies?…

Bens Redls viņu iepazīstināja ar saviem plāniem nonākt Dousonā pēc iespējas ātrāk. Un, ja griezās pie viņa, tad tikai tādēļ, ka Monreālā tika sacīts — labāku gidu Skagve­jā neatrast.

— Labi, kungs, — sacīja Izlūks, — jūs vēlaties, lai pa­līdzu jums aizkļūt līdz Dousonai. Pavadīt ceļotājus ir mans darbs, un man ir šim ceļojumam nepieciešamie ļaudis un līdzekļi.

— Es zinu, — teica Bens Redls, — un zinu arī to, ka ar jums var vienoties…

— Vai Dousonā esat paredzējuši palikt tikai dažas ne­dēļas? — jautāja Bils Stells.

— Tas ir iespējams.

— Tātad runa nav par steidzamu zemes gabala eks­pluatāciju?…

— Zemes gabals man un manam brālēnam pienākas kā mantojums. Mums tika izteikts pirkšanas piedāvājums, bet, pirms tam piekrist, gribējām noskaidrot tā vērtību.

— Tas ir prātīgi darīts, Redla kungs, — jo nav tādu blēdību, kas šāda veida darījumos netiktu izmantotas, lai piekrāptu ļaudis. Ne visiem var uzticēties…

— Tas arī mums lika doties šajā ceļojumā uz Klon­daiku.

— Un, kad būsiet pārdevuši savu iecirkni, jūs atgriezī- sieties Monreālā?…

— Tā mēs domājam, un, kad būsiet mūs turp aizveduši, mēs lūgsim jūsu palīdzību arī atpakaļceļā.

— Par to varēsim vienoties, — atbildēja Bils Stells. — Un, tā kā nav manā dabā prasīt pārāk lielu cenu, lūk, uz kādiem sadarbības noteikumiem esmu ar mieru, Redla kungs.

Runa bija par trīsdesmit līdz trīsdesmit piecu dienu ilgu ceļojumu. Bija jāsagādā zirgi vai mūļi, suņu pajūgi, kamanas, laivas un teltis nakšņošanai. Samijs Skims un Bens Redls ne mazākajā mērā nebija apgādājušies ar rī­kiem, kas zelta meklētājiem jāiegādājas iecirkņu izmanto­šanai. Bils Stells aprēķināja pārgājiena izdevumus, un viņam varēja uzticēties, jo viņš labāk nekā jebkurš cits pārzināja visas šī garā ceļa vajadzības, it īpaši ziemas sezonā.

Visu aprēķinot, ceļojuma cena no Skagvejas līdz Douso- nai tika noteikta tūkstoš trīssimt franku apmērā, un tik pat daudz atpakaļceļam uz Skagveju.

Bens Redls zināja, ar ko viņam darīšana, un būtu bijis nepiedienīgi kaulēties ar tik apzinīgu un godīgu vīru, kāds bija Izlūks.

Turklāt šai laikā, ņemot vērā abu ceļu grūtības, trans­porta izdevumi, kaut vai, lai pārvarētu pārejas līdz ezeriem, bija diezgan sakāpināti. No tā izriet, ka Bila Stella prasī­bas bija visai pieņemamas.

— Norunāts, — Bens Redls teica, — un neaizmirstiet, ka mēs vēlamies doties ceļā pēc iespējas ātrāk…

— Četrdesmit astoņas stundas, viss, kas man vajadzīgs, — atbildēja Izlūks.

— Vai uz Daiju mums jādodas ar laivu? — jautāja Bens Redls.

— Tas nav nepieciešams, jo jūs nevedāt sev Ildzi lielu bagāžu. Es iesaku palikt Skagvejā līdz aizbraukšanas brīdim un izvairīties no šī piecu līdz sešu jūdžu ceļa.

Tagad bija jāizlemj, kādu ceļu karavāna izvēlēsies cauri šai kalnainajai daļai līdz ezeriem, kur jāsaskaras ar pašām lielākajām grūtībām.

Uz jautājumiem, ko Bens Redls viņam šajā sakarā uzde­va, Bils Stells atbildēja:

— Ir divi ceļi vai drīzāk divi maršruti — Balta un Čil- kutas pāreja. Kad tās pārvarētas, karavānām jānokļūst līdz Beneta vai Lindemana ezeram.

— Un kuru no abām domājat izvēlēties?

— Čilkutas pāreju, kas iziet tieši uz Lindemana ezeru, apstājoties Šīpkempā, kur iespējams apgādāties ar nepiecie­šamo un rast pajumti. Turklāt pie Lindemana ezera atrodas mans aprīkojums, līdz ar to atkrīt nepieciešamība to pārvest uz Skagveju un šķērsot kalnu pāreju.