Žils Verns - ZELTA VULKĀNS

Ja aiz klintīm, cik vien tālu varēja manīt, savas sniego­tās virsotnes cauri miglai slēja kalni, no Karalienes Šarlo­tes salas puses skatienam pavērās tikai plaši līdzenumi vai biezi meži, kurus sarma darīja pavisam baltus. Šur tur šauru līču krastos, kur zvejas laivas gaidīja labu ceļa vēju, parādījās arī apdzīvotas vietas.

Sasniedzis Karalienes Šarlotes salas ziemeļu galu, Foot- Ball atkal izgāja atklātā jūrā, lai šķērsotu Diksonentransas šaurumu, ko ziemeļos noslēdza Velsas Prinča sala. Pār­brauciens ilga divdesmit četras stundas, bet vējš pūta no ziemeļaustrumiem, no sauszemes, un kuģa zvalstīšanās nebija tik spēcīga. Turklāt no Velsas Prinča salas līdz pat Skagvejas ostai tvaikonis nemitīgi atradās nelielu saliņu rindas un Sitkas pussalas aizsegā. Tā sacīt, jūras kuģošana pārtapa par upju kuģošanu.

Šis Velsas Prinča nosaukums tika attiecināts uz veselu, visai sarežģītu arhipelāgu, kura galējie ziemeļu punkti nozūd saliņu haosā. Galvenās salas galvaspilsēta bija Šaka- nas osta, kas atradās tās rietumu krastā, kur kuģi var pa­tverties no atklātās jūras vētrām…

Otrpus stiepjas Baranova sala, uz kuras krievi bija uzcē­luši Novoarhangeļskas fortu, un kuras galvenā pilsēta Sitka bija visas Aļaskas provinces galvaspilsēta. Un, kad Maska­vas impērija Aļasku pārdeva Savienotajām Valstīm, Sitka nepalika ne Kanādai, ne Britu Kolumbijai un pēc 1867. gada vienošanās tā nonāca amerikāņu īpašumā.

Pirmā kanādiešu osta, kurā garāmbraucot piestāja Foot- Ball, bija Portsimpsona, Diksonentransas šauruma pašā galā, Kolumbijas piekrastē.

Četrdesmit devītā paralēle veidoja abu valdījumu robežu mazliet zem Vankūveras, jo robežai, kurai jāatdala Aļaska no domīnijas, jābūt skaidri iezīmētai cauri šīm ziemeļu zelta zemēm. Un kas zina, vai tuvākā vai tālākā nākotnē neradī­sies iemesls ķildai starp Lielbritānijas un Amerikas Savie­noto Valstu karogiem?…

24. aprīļa rītā Foot-Ball iegāja Vrangelas ostā, Stikinas ietekā. Pilsētā bija tikai kādas četrdesmit mājas un dažas kokzāģētavas, viesnīca, kazino un spēļu nami, kas sezonas laikā nestāvēja dīkā. Kalnrači, kuri, lai nokļūtu Klondaikā, izvēlas Telegrāfkrīka, nevis ezeru ceļu otrpus Skagvejai, kāpa krastā Vrangelā. Kaut arī tur jārēķina ne mazāk kā četri simti trīsdesmit kilometru, kas jāveic vissmagākajos apstākļos, šis ceļš izmaksāja lētāk. Tā arī no šī kuģa pasa­žieriem piecdesmit emigranti atstāja klāju, izlēmuši izturēt briesmas un nogurdinošo ceļu caur Ziemeļkolumbijas ne­beidzamajiem līdzenumiem.

Sākot no Vrangelas, kanāli kļuva arvien šaurāki, pagrie­zieni straujāki; tvaikonis slīdēja cauri īstam saliņu labirin­tam. Holandietis būtu varējis iedomāties, ka atrodas Zēlandes labirintu viducī, tomēr ātri vien nojaustu baigo patiesību, sajuzdams ap sevi polārā apvidus ledainos vējus, redzot šo arhipelāgu vēl aizvien biezas sniega segas klātu, dzirdot dārdam lavīnas, kas fjordos veļas no piekrastes klinšu augstumiem. Krievam būtu mazāk iemesla ilūzijām, jo Sanktpēterburga atrodas gandrīz uz tās pašas paralēles.

Mērijas salas līkumā, Fortsimpsonas tuvumā, Foot-Ball atstāja pēdējo amerikāņu muitas punktu. Vrangelā tvaikonis atkal peldēja Kanādas ūdeņos. Daudzi no kuģa pasažie­riem, uzzinājuši, ka viņus sagaida neizbraucams kamanu ceļš, būtu kāpuši krastā.

Pa arvien šaurākiem kanāliem, gar kontinenta piekrasti, kura kontūras iezīmējās tālumā, tvaikonis tuvojās Skagvejai. Un aiz Takriveras ietekas tas uz dažām stundām izmeta en­kuru Džūno. Šis ciemats vēl tikai tapa par miestu, vēlāk par pilsētu. Līdzās Džūno, tā dibinātājam ap 1882. gadu, jāpie­min arī Rihards Hariss, jo divus gadus pirms tam viņi abi at­klāja Sudraba kausa baseina atradnes, no kurām pēc dažiem mēnešiem pārveda sešdesmit tūkstošus franku zeltā.

Ap šo laiku tiek datēta pirmā zeltraču invāzija, kurus vi­lināja šī atklājuma atbalsis. Telegrāfkrīka ziemeļos zelta raktuvju izmantošana bija soli priekšā Klondaikas bumam. No tās dienas Trīdvilas raktuves, kurās divi simti četrde­smit blietes divdesmit četru stundu laikā sasmalcināja līdz tūkstoš piecsimt tonnām kvarca, deva divus miljonus piec­simt tūkstošus franku lielu peļņu, raktuves, kas pēc simt ekspluatācijas gadiem vēl aizvien nebija iztukšotas.

Bens Redls iepazīstināja Samiju Skimu ar šīs teritorijas sasniegumiem.

— Nu ko, — viņš noteica — atliek vien nožēlot, ka tē­voča Žozijas zemes gabals atrodas nevis pie Takriveras, bet pie Četrdesmitjūdžu krika..

— Un kādēļ?…

— Tad mums nebūtu jādodas līdz Skagvejai!

Vai gan jāpiebilst — ja runa būtu tikai par to, kā sagaidīt Skagveju, nebūtu iemesla žēloties. Foot-Ball tur bija jaierodas nākamajā dienā. Bet tikai tur, kad nāksies pārvarēt Čilkutas pāreju un pa ezeru ceļu sasniegt Jukonas kreiso krastu, sāk­sies īstās grūtības un, ļoti iespējams, lieli sarežģījumi.

Par spīti tam, visi šie pasažieri dega nepacietība atstāt Foot-Ball, lai izmēģinātu laimi vietā, ko apūdeņoja bagātā Aļaskas ādere. Un, sapņodami par nākotni, viņi tajā re­dzēja nevis nogurumu, pārbaudījumus, briesmas, vilšanos, bet gan zelta mirāžu.

Pēc Džūno tvaikonis pa Linnas kanālu devās augšup līdz Skagvejai, kur noteiktas tonnāžas kuģiem ceļš iz­beidzās, bet liellaivas varēja braukt vēl divas jūdzes līdz Daijas miestam.

Ziemeļrietumos spīguļoja divsimt pēdu augstais Muiras ledājs, no kura Klusajā okeānā nemitīgi krita lavīnas.

Šai pēdējā vakarā, kas pasažieriem bija jāpavada uz kuģa, spēļu zālē noritēja neaizmirstama kāršu partija. Daudziem, kuri šo zāli ne reizi vien bija apmeklējuši brau­ciena laikā, tajā nācās zaudēt gandrīz pēdējo dolāru. Nav brīnums, ka abi teksasieši Hanters un Malone bija tie spē­cīgākie un centīgākie. Pārējie, vienalga kādas tautības, daudz neatpalika. Viņi bija no tās pašas avantūristu sugas, kas parasti pulcējās Vankūveras, Vrangelas, Skagvejas un Dousonas spēļu namos.

Nevarētu teikt, ka līdz šim fortūna abiem teksasiešiem bijusi nelabvēlīga. Kopš Akapulko ostā tie bija sēdušies uz Foot-Ball klāja, pateicoties veiksmei kāršu spēlē, viņu ka­batās bija pārgājuši vairāki tūkstoši piastru un dolāru. Un viņi nešaubīgi cerēja, ka tā paliks viņiem uzticīga līdz pat pēdējam brīdim, ko nāksies pavadīt uz klāja.

Spriežot pēc trokšņa, kas atskanēja no zāles, nebija šaubu, ka tur norisinājās visai skumja izrāde. Atbalsojās kliedzieni, dzirdami rupji lamu vārdi un, iespējams, lai nodi­binātu kārtību, Foot-Ball kapteinis būtu bijis spiests iejauk­ties. Taču, būdams piesardzīgs cilvēks un zinādams, kā apieties ar šiem ļaudīm, viņš to darītu tikai galējas nepiecie­šamības gadījumā. Ierodoties Skagvejā viņš brīdinātu polici­ju, un tā tad zinātu, ko tālāk iesākt ar šiem trokšņa cēlājiem.

Pulksten deviņos Samijs Skims un Bens Redls nolēma atgriezties savā kajītē. Turp dodoties, viņiem nācās iet garām spēļu zālei kuģa pakaļgalā.

Pēkšņi zāles durvis ar troksni atsprāga, un uz klāja izbi­ra ducis pasažieru.

Starp tiem bija arī Hanters, bezgala saniknots, izvirz- dams lāstu straumi, viņš izskaidrojās ar vienu no spēlma­ņiem. Šo nejauko ķildu, kas draudēja izvērsties kautiņā, bija izraisījis strīds par kādu spēles stiķi.

Turklāt vairākums, kā likās, nebija Hantera pusē, jo viņš tika apbērts ar draudiem, uz kuriem atbildēja ar vis­briesmīgākajām lamām. Iespējams, šim niknajām klaigām drīz vien piebalsotu revolveru šāvieni.