Žils Verns: ZELTA VULKĀNS

— Redla kungs un jūs, Skima kungs, esat Žozijas La- kosta māsas dēli…

— Jā, mana māte un Bena Redla māte bija viņa māsas. Bet pēc viņu nāves pirms septiņiem vai astoņiem gadiem mēs ar tēvoci pazaudējām sakarus. Viņš pameta Kanādu, lai dotos uz Eiropu… Dažādās intereses mūsos radīja ne­vienprātību. Kopš tā laika viņš ne reizes nav devis ziņu par sevi, un mums nav ne jausmas, kas ar viņu noticis…

— Nu ko, — Snibēna kungs nopūtās, — nupat kā sa­ņēmu 25. februāri izsūtīto ziņu par viņa nāvi.

Lai arī visas saiknes starp Žoziju Lakostu un viņa ģime­ni bija pārtrūkušas, šī ziņa Samiju Skimu neatstāja vienal­dzīgu. Viņa brālēnam Benam Redlam un viņam pašam nebija vairs ne tēva, ne mātes. Abiem diviem, vienīgajiem dēliem ģimenē, bija palikusi tikai ši asinsradniecība, ko stiprināja draudzība. Nodurtu galvu un asarām acīs Samijs Skims pārdomāja faktu, ka no visas ģimenes nu palikuši tikai divi — Bens Redls un viņš. Saprotams, ne vienu reizi vien abi bija centušies uzzināt, kas noticis ar tēvoci, izjuz- dami patiesu nožēlu, ka viņš ar tiem sarāvis visas saites. Varbūt viņi pat cerēja, ka nākotnē satiksies, bet nu nāve šīs cerības bija izdzēsusi.

Žozija Lakosts pēc savas dabas vienmēr bijis noslēgts cil­vēks, bet tai pašā laikā viņam piemita piedzīvojumu meklētāja gars. Kopš došanās uz Kanādu laimes meklējumos nu jau bija pagājuši kādi divdesmit gadi. Lakosts visu mūžu bija bijis vecpuisis un viņam piederēja pieticīgs īpašums, kuru tas cerē­ja vairot, mezdamies spekulācijās. Vai šī cerība bija attaisno- jusies? Vai viņa labi zināmais temperaments, kas vienmēr lika spēlēt uz visu banku, drīzāk nebija to izputinājis? Vai māsas- dēliem, viņa vienīgajiem mantiniekiem, atliks kādas druskas no viņa mantojuma?… Jāteic, ka Samijs Skims un Bens Redls nekad nebija par to domājuši, un nu pēc viņa nāves, liekas, vairs nebija vērts par to domāt, ņemot vērā sāpes, ko abiem sagādāja pēdējā radinieka zaudējums.

Advokāts Snibēns ļāva savam klientam iegrimt pārdomās, gaidīdams, kad tas beidzot uzdos jautājumus, uz kuriem viņš bija gatavs atbildēt. Par šīs Monreālā visnotaļ godājamās ģi­menes stāvokli viņam bija zināms viss, ari tas, ka pēc Žozijas Lakosta nāves Samijs Skims un Bens Redls bija tās pēdējie pārstāvji. Un, tā kā Klondaikas gubernators bija viņu pilnva­rojis paziņot, ka miris zelta meklētājs, Četrdesmitjūdžu krika 129. zemes gabala īpašnieks, viņš bija uzaicinājis abus brālē­nus uz savu biroju, lai iepazīstinātu tos ar tiesībām, ko abi pārmantoja no nelaiķa.

— Advokāt Snibēn, — Samijs Skims vaicāja, — vai mūsu tēvoča nāve reģistrēta 17. februārī?

. — 17. februārī, Skima kungs.

— Tātad pagājušas jau divdesmit deviņas dienas?…

— Kopumā divdesmit deviņas, bet, kamēr ši ziņa nonā­ca pie manis, arī pagāja ilgāks laiks.

— Mūsu tēvocis, jādomā, uzturējās Eiropā… Eiropas viņā galā… Kādā tālā nostūrī?… — atsāka Samijs Skims, būdams pilnā pārliecībā, ka Žozija Lakosts kopš aizbrauk­šanas ne reizi nav spēris kāju Amerikā.

— Gluži pretēji, — atbildēja notārs.

Un viņš pasniedza vēstuli ar Kanādas markām.

— Tātad viņš uzturējies Kanādā, mums to nezinot? — turpināja Samijs Skims.

— Jā, Kanādā… domīnijas vistālākajā daļā, gandrīz pie pašas robežas, kas šķir mūsu zemi no amerikāņu Aļaskas, un ar kuru uzturēt sakarus ir tikpat grūti, cik ilgi.

— Jādomā, Klondaikā, advokāt Snibēn?…

— Jā, Klondaikā. Jūsu tēvocis tur apmetās uz dzīvi ap­mēram pirms desmit mēnešiem.

— Pirms desmit mēnešiem, — atkārtoja Samijs Skims, — un, šķērsojot Ameriku, viņam pat neienāca prātā doma atbraukt līdz Monreālai, lai paspiestu roku saviem māsasdē­liem… pēdējo reizi, kad mēs viņu varējām skatit vaigu vaigā!

Šis jaunums dziļi aizskāra Samiju Skimu.

— Ko gan jūs gaidījāt, — atbildēja notārs. — Žozija Lakosta kungs, bez šaubām, nevilcinājās ierasties Klondai­kā, gluži kā visi šie tūkstoši viņam līdzīgo, es teiktu ar zelta drudža sērgu sasirgušo, ar šo zelta sērgu, kas jau prasījusi un vēl prasīs milzum daudz upuru. Jaunajās zemēs tā ir īsta invāzija no visām pasaules malām! Austrālijai se­koja Kalifornija, Kalifornijai — Transvāla, Transvālai — Klondaika un Klondaikai citas zelta atradnes, un tā tas turpināsies līdz Pastarajai tiesai… es gribēju teikt — līdz pēdējai zelta āderei.

Tad advokāts Snibēns iepazīstināja ar gubernatora vēs­tules saturu. Dousonā, Klondaikas galvaspilsētā, Žozija La­kosts ieradās 1897. gada sākumā ar visu zelta meklētājam nepieciešamo aprīkojumu. Pēc tam, kad 1896. gada jūlijā zelts tika atrasts Hanteras attekā Goldbotomā, šis Klondai- kas rajons nonāca uzmanības centrā. Nākamajā gadā arī Žozija Lakosts ieradās raktuvēs, uz kurām straumēm vien plūda zelta meklētāji. To mazumiņu naudas, kas viņam vēl bija atlicis, viņš gribēja ziedot zemes gabala iegādei, ne­šaubīdamies, ka tas nesīs peļņu. Pēc advokāta rīcībā esošās informācijas, viņa īpašumā nonāca 129. iecirknis, kas atra­dās pie Cetrdesmitjūdžu krika, kurš savukārt bija Jukonas atzars — liela Kanādas-Aļaskas ādere.

Tad advokāts Snibēns piebilda:

— Starp citu, šis zemes gabals vēl nav nesis visus tos labumus, ko gaidīja Žozija Lakosta kungs. Katrā gadījumā tas neliekas izsmelts, un var gadīties, ka jūsu tēvocis būtu guvis cerēto peļņu. Bet kādām gan briesmām sevi nepa­kļauj nelaimīgie emigranti šajā tālajā reģionā: stindzinošs sals ziemā, ļaunas slimības, nelaimes, kas noved tos kapā, un cik daudzi no turienes atgriežas vēl nabagāki, nekā turp devušies!

— Vai arī mūsu tēvoci nogalinājusi kāda no šīm nelai­mēm? — vaicāja Samijs Skims.

— Nē, — atbildēja notārs, — vēstulē par to nekas nav teikts. Viņš miris no tīfa, kas bieži sastopams šajā klimatā un prasa daudz upuru. Pēc pirmajām slimības pazīmēm La­kosta kungs atstāja iecirkni un atgriezās Dousonā, kur arī nomira. Tā kā bija zināma viņa Monreālas izcelsme, man tika paziņots par viņa nāvi, lai es savukārt darītu to zinā­mu viņa ģimenei.

Samijs Skims iegrima pārdomās. Viņš mēģināja iztēlotie^, kādos apstākļos atradās viņa radinieks šī iecirkņa eksplua­tācijas laikā, un diez vai tā bija auglīga. Vai, nopirkdams šo zemes gabalu par milzu cenu, kā to darīja tik daudzi no nepiesardzīgajiem zelta meklētājiem, viņš nebija atdevis savus pēdējos ietaupījumus?… Varbūt viņš miris nabadzībā, palikdams parādā strādniekiem, kurus nolidzis?… To visu pārdomājis, Samijs Skims notāram teica:

— Advokāt Snibēn, iespējams, ka mūsu tēvocis atstājis daudz parādu… Un tādā gadījumā… es ne mirkli nešau­bos, ka mans brālēns Bens Redls būs ar mani vienis­prātis. Mēs neļausim aptraipīt Lakosta vārdu, vārdu, kādā saukušās mūsu mātes, un, ja nepieciešami upuri, mēs tos nesīsim nevilcinādamies… Tādēļ pēc iespējas ātrāk nepie­ciešams noskaidrot…

— Atļaujiet jūs pārtraukt, mans dārgais kungs, — ie­runājās notārs. — Pazīstot jūs, šāds lēmums mani it nemaz nepārsteidz, bet nedomāju, ka upuri, par kuriem runājat, būs nepieciešami. Iespējams, jūsu tēvocis miris nabadzībā. Bet neaizmirsīsim, ka viņš bija šī Cetrdesmit­jūdžu krika zemes gabala īpašnieks, un šim īpašumam ir vērtība, kas, iespējams, ļaus segt visus izdevumus. Šis īpašums ir pārgājis jūsu un jūsu brālēna Bena Redla rī­cībā, jo jūs esat vienīgie Žozijas Lakosta kunga radinieki ar mantošanas tiesībām.