Žils Verns: ZELTA VULKĀNS

«Lielo Ziemeļu poēzija»

Šajā dēku romānā rakstnieks uzbur — kā vēlāk to darī­ja Džeks Londons un Džeimss Olivers Kērvuds — Kanā­das Lielo Ziemeļu poēziju, poēziju par šo skarbo un mežonīgo zemi, kurai cauri dodas divi brālēni no Monreā- las, lai tiktu pie iecirkņa, kas, domājams, satur zeltu. Mēs it kā skatāmies vesternu — karavāna šķērso pārejas, kuģo pa ezeriem un upēm, dodas medībās, piedzīvo lāču un bandītu grupas uzbrukumus. Tas viss veido romāna poētis­ko un ekoloģisko pasauli.

Skarbajā zemē, kur valda sals, sievietēm ar šādām bries­mām nav jāsastopas. Vienīgi divas mūķenes, uzticīgas aici­nājumam, ir uzņēmušās garo ceļojumu uz Dousonu, lai sniegtu mierinājumu un palīdzību auri sacra fames nelaimī­gajiem upuriem.**

Mišela Verna pārveidojumi

Mišels Verns pārraksta romānu un uzskata par nepiecie­šamu — aiz antiklerikālisma? — aizstāt žēlsirdīgās māsas ar divām burvīgām māsīcām, kas kļuvušas par zelta meklē­tājām un tinas ap abiem varoņiem līdz pat laimīgām dubult- laulībām! No skarba un vīrišķīga piedzīvojumu romāna ar simboliskiem meklējumiem tas kļūst par sentimentālu vode- viļu… Lai piešķirtu gleznieciskumu un komiskumu, Mišels Verns māsīcai Žannai blakus noliek grotesku personāžu Patriku Ričardsonu, cirkus stiprinieku, kas savu kundzi vienmēr sauc par «Žana kungu», nespēdams zeltrača biksēs iedomāties sievieti! Par kroni visam Neluto, cēlais indiānis, kas pavada karavānu uz noslēpumaino Zelta vulkānu, tiek padarīts smieklīgs kā normandiešu zemnieka karikatūra:

«Re!… Re!… Dūmi!» viņš sauca.

Bet tūdaļ nožēloja tik drosmīgu apgalvojumu.

«Vai arī mākonis.»

Un, brīdi padomājis, piebilda: «Vai arī putns!»

Ceļvedis padomāja vēl. Dūmi, mākonis, putns… Vai viņš jau bija izsmēlis savu hipotēžu krājumu?… /../

«Vai itin nekas!» indiānis nobeidza. [3]

Šī asredzīgā indiāņa necienīgā interpretāciju kaskāde aizstāj Verna kodolīgumu:

Migla izklīda un atskanēja Neluto sauciens:

«Lūk… lūk… dūmi!…»

Un tai pašā laikā kļuva redzams kalns, Zelta vulkāns, no kura krātera šāvās kvēpaini tvaiki. [4]

Tātad visi pievienojumi [5] un pārveidojumi romānu nevis uzlabo, bet padara bezgaumīgu un muļķīgu. Vēl ļaunāk, Mi­šela Verna nobeigums ar četrām papildnodaļām pārvērš sa­kāvi uzvarā. Šāds darbības pavērsiens rada izbrīnu, ja atceramies, ka Žils Verns zelta meklēšanu aprakstījis tikai tādēļ, lai parādītu dzeltenā metāla lāstu: nelaimīgus meklēju­mus, no kuriem cilvēks atgriežas — ja vispār atgriežas — na­bagāks, nekā ceļu uzsākot.

Atzīsim, savā pārveidošanas darbā Mišels Verns parāda neparastu veiklību, modificēdams romāna pēdējās frāzes tā, ka izdodas tiem pašiem vārdiem piešķirt pretēju jēgu; dusmu izvirdums tādējādi kļūst par vitalitātes pārbagātību. Zila Verna variantā Bens Redls nepieņem savu sakāvi:

Likās, ka tūdaļ viņam gāzīsies laukā lāsti par šo ne­veiksmi.

Un tad Samijs Skims sacīja:

«Jā… mans nabaga Bens allaž gatavs izvirdumam!… Galu galā, ja dzīvē bijusi darīšana ar vulkānu, jums vienmēr no tā kaut kas paliek!»

Savukārt Mišela Verna interpretācijā:

Šis laimīgais cilvēks nekad nav uz vietas, [..] viņš pa­rādās un pazūd kā zibens. [..] Samijs Skims [..] nepūlas apkraut Benu ar visdedzīgākajiem pārmetumiem. [..]

Samijs, kad brālēns atkal devies jaunā ceļojumā, starp citu, ir pirmais, kas viņu atvaino.

«Nav ko dusmoties uz manu nabaga Benu,» viņš mēdz sacīt Edītei, «ja viņš allaž gatavs izvirdumam. Galu galā, ja jums dzīvē ir bijis vulkāns, jums vienmēr no tā kaut kas paliek.»

Pretī beigu eksplozijai

Šodien beidzot Žila Verna darbs var iznākt tāds, kādu to autors iecerējis, attīrits no sārņiem, kas to pārveidoja. «Zelta vulkāna» lasījums oriģinālvariantā atdod romānam tā spēku, skaistumu un svaigumu.

Vernu vienmēr valdzinājusi vulkānu simbolika — to at­brīvojošā eksplozija, grandiozie izvirdumi. «Neparastajos ceļojumos» saukti par «ugunsvēmējiem», tie, mežonīgas kveldes pārņemti, spļauj nevaldāmu uguni. Vai «Zelta vul­kānā» viņš neparaksta Zelta kalnam vemjamās zāles, lai palīdzētu izsviest no pārpilnā kuņģa tīrradņus? Jau romānā «Ačgārni» «vulkāni izmanto izdevību [..], lai vemtu kā pa­sažieris, kuram uznākusi jūras slimība, un izvemtu tās vie­las, kas to iekšās nav savā vietā»*.

Ar brīnumainām ugunīm piepildīdams zemi un debesis, vulkāns apmirdz visus Verna darbus. Romānā «Piecas ne­dēļas gaisa balonā», pirmajā romānā, kas izdots Hecela apgādā, misionārs mirst, vērodams šo brīnumu:

/../ uguns krāteri, no kura grandēdami verda tūksto­šiem apžilbinošu kūļu.

«Cik tas ir skaisti,» viņš sacīja. «Dieva varenība ir bezgalīga pat savās visdrausmīgākajās izpausmēs…» [6]

Verns nepazīst robežu un ar iztēli iekaro gaisu, zemi, ūdeni un uguni. Vulkāns — varenības, kaislību un dzīvības simbols — atbrīvo savus iekšējos spēkus varenā izvirdumā! Bet vulkāns dažkārt snauž; sargāsimies no tā atmodas.

Olivjē Dimā, Žila Verna biedrības prezidents

1897. gada 18. martā pastnieks, kas apkalpoja Žaka Kartjē ielu Monreālā, divdesmit devītā numura pastkastītē iemeta Samijam Skima kungam adresētu vēstuli. Šajā vēstu­lē bija rakstīts:

«Advokāts Snibēns sūta sveicienus Samijam Skima kun­gam un lūdz viņu nekavējoties ierasties savā birojā sakarā ar kādu viņu interesējošu lietu.»

Kādēļ gan notārs vēlējās satikt Samiju Skima kungu? Skims, kā jau visi ļaudis Monreālā, viņu labi pazina. Tas bija lielisks vīrs, uzticams un piesardzīgs padomdevējs. Dzimis kanādietis, viņš vadīja labāko advokātu biroju pil­sētā, to pašu, kas pirms sešdesmit gadiem bija slavenā ad­vokāta Nika — īstajā vārdā Nikolā Sagamora — pārziņā. Viņš bija iejaukts briesmīgajā Morgaza lietā, kura sabiedrī­bas uzmanību piesaistīja ap 1837. gadu.

Saņemdams šo Snibēna kunga vēstuli, Samijs Skima kungs izrādījās visai pārsteigts, jo advokāta birojā tam ne­kādas lietas nebija kārtojamas. Tomēr viņš ielūgumu pieņē­ma. Pusstundu vēlāk viņš ieradās Bonsekūra tirgus laukumā un tika pieteikts kabinetā, kur viņu jau gaidīja Snibēns.

— Labdien, Skima kungs, — notārs pieceldamies sveici­nāja, — pieņemiet manus cieņas apliecinājumus…

— Un jūs manējos, — apsēzdamies pie galda, atbildēja Samijs Skims.

— Jūs esat ieradies pirmais, Skima kungs…

— Pirmais, advokāt Snibēn?… Vai tas nozīmē, ka uz jūsu biroju mēs esam uzaicināti vairāki?…

— Divi, — atbildēja notārs, — jūsu brālēnam Benam Redla kungam arī vajadzēja saņemt vēstuli ar lūgumu ieras­ties…

— Tādā gadījumā pareizāk būtu teikt — vajadzēs sa­ņemt, — paziņoja Samijs Skims. — Bens Redls šobrīd nav Monreālā.

— Vai viņam drīz jāatgriežas?… — vaicāja Snibēns.

— Pēc trim vai četrām dienām.

— Ļoti žēl.

— Vēsts, kas jums mums jāpaziņo, tātad ir steidzīga?…

— Zināmā mērā jā, — atbildēja notārs. — Bet galu galā jūs būsiet lietas kursā, un, līdzko Bens Redla kungs atgriezīsies, darīsiet viņam zināmu to, ko esmu pilnvarots jums pavēstīt.

Notārs uzlika acenes un pārlapoja dažus papīrus, kas bija izsvaidīti uz galda; paņēmis kādu vēstuli, izvilka to no aploksnes un, neizlasījis saturu, teica: