IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - ZELTA TEĻŠ

— Lūdzu viesus atvainot, — viņš galanti sacīja, — vēl piecas minutītes — un sāksim pusdienot! Personīgi man jums lūgums — neaiztieciet neko uz galda līdz pusdienām, lai viss būtu, kā pie­klājas.

Graciozi piedejodams, viņš uz brītiņu aizskrēja virtuvē, bet, kad atgriezās atpakaļ, nesdams uz paplātes kādu krāšņu zivi, viņš ieraudzīja baigu galda izlaupīšanas ainu. Tas tik ļoti atšķiras no Ivana Osipoviča izstrādātā ēdiena baudīšanas ceremoniālā, ka viņš sastinga uz vietas. Anglis ar tenisista vidukli bezrūpīgi eda maizi ar sviestu, bet Heinrichs, pārliecies pār galdu, ar pirkstiem vilka ārā olivi no siļķes mutes. Uz galda viss bija sajucis. Viesi, apmierinājuši pirmo izsalkumu, jautri apmainījās iespaidiem.

— Kas te notiek? — vājā balsī iestenējās večuks.

— Kur tad vira, tētiņ? — Heinrichs ar pilnu muti iesaucās.

Ivans Osipovičs neko neatbildēja. Viņš tikai atmeta ar salveti

un aizgāja prom. Tālākās rūpes viņš pameta saviem pakļautajiem.

Kad kombinatori bija aizspraukušies pie galda, resns vīrs ar nokārušos degunu kā bananu teica pirmo galdarunu. Sev par lielu brīnumu Ostaps pazina inženieri Talmudovski.

— Jā! Mēs esam varoņi! — Talmudovskis uzsauca, pastiep­dams uz priekšu glāzi ar narzanu. — Sveiciens mums, Maģistra­les celtniekiem! Bet, pilsoņi, kādi ir mūsu darba apstākļi! Teikšu, piemēram, par darba algu. Nenoliedzu, Maģistralē atalgojums la­bāks nekā citās vietās, bet kā ar kulturālajām prasībām! Teatra nav! Tuksnesis! Kanalizacijas nekādas! … Nē, es tā strādāt nevaru!

—- Kas tas tāds ir? — jautāja cits citam celtnieki. — Jūs nezināt?

Pa to laiku Talmudovskis jau bija izvilcis no galda apakšas čemodānus.

— Es uzspļauju līgumam! — viņš kliedza, dodamies uz izeju.

— Ko? Pārcelšanās naudu atdot? Tikai caur tiesu, tikai caur tiesu!

Un, ar čemodāniem pat grūstīdams pusdienotājus, viņš «par­don» vietā neganti kliedza: «Tikai caur tiesu!»

Vēlu naktī viņš jau motordrezinā devās prom, pievienojies ceļa meistariem, kas brauca darīšanās uz Maģistrales dienvidu gala punktu. Jāteniski uzsēdies čemodāniem, Talmudovskis skaidroja meistariem iemeslus, kāpēc godīgs speciālists nevarot strādāt šajā ala. Kopā ar viņiem brauca mājā galvenais oficiants Ivans Osi­povičs. Bēdās viņš nebija paguvis novilkt pat fraku. Viņš bija stipri piedzēries.

— Barbari! — viņš kliedza, izliecies asajā vējā un draudē­dams ar dūri uz Pērkonavotu pusi. — Visu servējumu izcūkoja, lopi tādi! … Antonu Pavloviču tiku ēdinājis, Virtembergas princi! . . . Aizbraukšu mājās un nomiršu! Tad atcerēsies Ivanu

Osipoviču. Servē, sacīs, banketa galdu astoņdesmit četrām perso­nām, piķis un zēvele! Un tad vairs nebūs, kas to darītu! Nebūs Ivana Osipoviča Trikartova! Šķīries no mums! Aizgājis uz labāku pasauli, kur nav nedz slimību, nedz skumju, nedz nopūtu, bet dzīve bezgalīga . . . Mu-ū-ūžīga pie-m-miņa!

Un, kamēr večuks apdziedāja pats savu dvēseli, viņa frakas astes plivinājās vējā kā vimpeļi.

Ostaps, neļāvis Koreiko izēst kompotu, piecēla viņu no galda un aizvilka norēķināties. Pa pieliekamām kāpnītēm kombinatori ierāpās preču vagonā, kur bija izvietojusies Ziemeļu sliežu licēja kanceleja un atradās tabeļveža saliekamā audekla gulta. Seit viņi ieslēdzās.

Pēc pusdienām, kad specialvilciena pasažieri atpūtās, uzkrā­dami spēkus vakara sarīkojumam, feļetonists Gargantia notvēra brāļus korespondentus neatļautā nodarbībā. Ļevs Rubaškins un Jans Skameikins nesa uz telegrāfu divas papīra lapiņas. Viena no tām īsi ziņoja: «Steidzīgi maskava stepes telegrāfs domzīm uzun-kulaks pēd garā auss kom aiznesa auliem ziņu sliežu licēji satikušies rubaškins.»

Otra lapiņa bija aprakstīta no augšas līdz apakšai. Lūk, ko tā vēstīja:

ISIK-KULA EZERA LEĢENDA

Vecs karakalpaks Uchums Buchejevs man pastāstīja šo gad­simtu elpas apdvesto leģendu. Pirms divsimt tūkstoš četri simti astoņdesmit pieciem mēnešiem jaunā, straujā kā džeirāns (kalnu kaza) chana sieva skaistule Sumburuna kvēli iemīlējusi jaunu nu- keru Ai-Bulaku. Lielas bijušas vecā chana bēdas, kad viņš uzzi­nājis par karsti mīļotās sievas neuzticību. Vecis divpadsmit mē­nešus raidījis debesīm lūgšanas un tad ar asarām acīs iespundējis skaistuli mucā un piesējis tai septiņus džasasinus (18 kilogra­mus) smagu tīra zelta gabalu un iemetis dārgo nastu kalna ezerā. No tā laika ezeru iedēvējuši par Isik-Kulu, kas nozīmē «Meitenes sirsniņa kā vējiņš maiga»…

Jans Skameikins-Sarmatskis (Virzulis)

— Vai nav tiesa? — prasīja Gargantia, korespondentiem rā­dīdams brāļiem atņemtos papīrīšus. — Vai nav taisnība?

— Protams, nekrietni! — atbildēja Palamidovs. — Kā jūs uzdrošinājāties rakstīt leģendu pēc visa tā, kas tika norunāts?

Pēc jūsu domām, Isik-Kuls tulkojams «Meitenes sirsniņa kā vējiņš maiga»? Un ja nu tā nav! Vai tikai viltus karakalpaks Uchums Buchejevs nav samelojies? Vai tikai šis nosaukums neskan šādi: «Nemetiet ezerā jaunas skaistules, bet gan lētticīgus korespon­dentus, kas padevušies eksotikas pazudinošai ietekmei?»

Rakstnieks puiciskajos svārciņos piesarka. Viņa piezīmju grā­matiņā jau bija pierakstīts ir Uzun-Kulaks, ir divas krāšņas, ar austrumnieciskiem ornamentiem rotātas leģendas.

— Bet pēc manām domām, — viņš sacīja, — te nav nekā briesmīga. Reiz Uzun-Kulaks pastāv, kādam taču par to jāraksta?

— Bet par to jau tūkstoš reižu rakstīts! — Lavuazjans iesaucās.

— Uzun-Kulaks pastāv, — nopūtās rakstnieks, — un ar to jārēķinās.

Sakarsušajā un tumšajā preču vagonā gaiss bija blīvs un smacīgs kā vecā kurpē. Smirdēja pēc ādas un sasvīdušām kājām. Koreiko iededzināja konduktora lukturi un palīda zem gultas. Os­taps domīgi raudzījās viņā, sēdēdams uz tukšas makaronu kastes. Abi kombinatori bija cīņā noguruši un pret šo notikumu, no kura Koreiko ārkārtīgi baidījās, bet Benders bija gaidījis visu mūžu, izturējās ar dīvainu vienaldzību. Varēja pat likties, ka tas viss notiek kooperativa veikalā: pircējs lūdz cepuri, un pārdevējs slinki nomet uz letes pinkainu, pelēcīgu žokeni. Viņam vienalga, vai pircējs ņems žokeni vai neņems. Jā, un arī pats pircējs ne sevišķi uztraucies, viņš jautā tikai sirdsapziņas nomierināšanai:

«Varbūt ir vēl citas?» — kam parasti seko atbilde: «Ņemiet, ņemiet, citādi arī tādas pašas nebūs.» Un absolūtā vienaldzībā abi blenž viens otrā. Koreiko ņēmās pa pagulti, acīm redzot atvēr­dams čemodānā vāku un uz labu laimi tanī rakņādamies.

— Ei, jūs tur uz šonera! — Ostaps gurdeni uzsauca. — Kāda laime, ka jūs nesmēķējat! Lūgt papirosu tādam skopulim kā jūs būtu vienkārši mokas. Jūs nekad nepasniegtu etviju, baidīdamies, ka viena papirosa vietā varētu paņemt vairākus, bet ilgi rakņātos kabatā, ar pūlēm paverot kārbiņu un izvelkot nožēlojamu, saņur­cītu papirosu. Jūs neesat labs cilvēks. Nu, vai jums grūti izvilkt visu čemodānu!

— Ko vēl ne! — noburkšķēja Koreiko, smakdams zem gultas.

Salīdzinājums ar skopuli smēķētāju viņam nepatika. Tieši šai brīdī viņš vilka no čemodānā ārā prāvus sainīšus. Atslēgas niķe­lētā mēlīte skrāpēja līdz elkoņiem kailās rokas. Lai būtu ērtāk, viņš atgūlās uz muguras kā ogļracis šachtā un turpināja darbu. No gultas maisa miljonaram acīs bira pelavas un salmu smelkne, tāds kā pulveris un labības akoti.