IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - ZELTA TEĻŠ

— Cenšaties? Nu, nu!

Pēkšņi padomju žurnālistu ložā parādījās Maskavā atpalikušie žurnālisti Ļevs Rubaškins un Jans Skameikins. Viņus bija paņē­musi līdzi lidmašīna, kas atlidoja sliežu licēju tikšanās vietā agri no rīta. Lidmašīna nolaidās desmit kilometrus no Pērkonavotiem, aiz tāla uzkalna dabiskā aerodromā, un brāļi korespondenti tikai tagad kājām bija ieradušies no turienes. Tik tikko sasveicināju­šies, Ļevs Rubaškins un Jans Skameikins izķēra no kabatām blok­notus un ņēmās iedzīt nokavēto.

Ārzemnieku fotoaparati nepārtraukti knipsēja. Rīkles bija izžuvušas no runām un saules. Sapulcējušies aizvien biežāk raudzījās- lejā uz dzestro upīti, uz ēdnīcu, kur nojumes strīpainās ēnas krita uz garajiem banketa galdiem, uz kuriem stāvēja zaļas narzana pudeles. Līdzās bija novietojušies kioski, kur laiku pa laikam skrēja nodzerties mītiņa dalībnieki. Koreiko mocīja slāpes, bet viņš turējās kā vīrs zem savas puiciskās trīsstūrenes. Lielais kom­binators viņu no tālienes kaitināja, paceldams virs galvas limo­nādes pudeli un dzelteno mapi ar kurpju saitītēm.

Uz galda līdzās karafei un mikrofonam uzcēla meitenīti pionieri.

— Nu. meitenīt, — jautri sacīja celtniecības priekšnieks,. — saki mums: ko tu domā par Austrumu Maģistrali?

Nebūtu nekāds brīnums, ja meitenīte pēkšņi piecirstu kājiņu, un sāktu: «Biedri! Atļaujiet man izdarīt secinājumus par tiem sa­sniegumiem, kuri…» — un tā tālāk, jo mums gadās priekšzīmīgi bērni, kuri ar skumju centību norunā divi stundas garu runu. Taču Pērkonavotu pioniere ar savām vājajām rociņām tūlīt sa­tvēra vērsi aiz ragiem un smalkā, smieklīgā balsī iesaucās:

— Lai dzīvo piecgade!

Palamidovs piegāja pie ārzemju profesora ekonomista, vēlēda­mies dabūt no viņa interviju.

— Es esmu sajūsmā, — sacīja profesors, — visa celtniecība, ko es esmu redzējis PSRS, ir grandioza. Es nešaubos par to, ka piecgade tiks izpildīta. Es par to rakstīšu.

Un patiešām pēc pusgada viņš izlaida grāmatu, kurā divsimt lappusēs pierādīja, ka piecgade tiks izpildīta paredzētajos termi­ņos un ka PSRS kļūs par vienu no visvarenākajām industriāla­jām valstīm. Bet divsimt pirmajā lappusē profesors pavēstīja, ka tieši šā iemesla dēļ Padomju valsti nepieciešams iznīcināt, cik ātri vien iespējams, citādi tā varot novest pie kapitālistiskās sa­biedrības dabiskas bojā ejas. Profesors izrādījās daudz darbīgāks cilvēks nekā pļāpīgais Heinrichs.

Aiz uzkalna pacēlās balta lidmašīna. Kazachi metās bēgt uz visām pusēm. Liela lidmašīnas ēna krita uz tribines un izliekda­mās aizskrēja tuksnesī. Kazachi, kliegdami un pātagas vicinā­dami, dzinās pakaļ ēnai. Kinooperatori satraukti grieza savus- aparatus. Kņada kļuva vēl lielāka, putekļu sacēlās vēl vairāk. Mītiņš beidzās.

— Ziniet ko, biedri, — sacīja Palamidovs, kopā ar spalvas, brāļiem steigdamies uz ēdnīcu, — norunāsim tā — banalas lietas, nerakstīt.

— Banalitate ir riebīga! — Lavuazjans atbalstīja. — Tā ir šausmīga!

Un ceļā uz ēdnīcu korespondenti vienprātīgi nolēma nerakstīt par Uzun-Kulaku, kas nozīmē Garā Auss, kas atkal savukārt no­zīme — stepes telegrāfs. Par to rakstījuši visi, kas tikai bijuši Austrumos, un to vairs nav iespējams lasīt. Nerakstīt tēlojumus ar nosaukumiem «Isik-Kuia ezera leģenda». Diezgan banaiitašu austrumu gaumē!

Tukšajā tribinē starp papirosu galiem, saplēstām zīmītēm un no tuksneša sanestām smiltīm sēdēja vienīgi Koreiko. Viņš nekādi nevarēja saņemties, lai kāptu lejā.

— Nāciet lejā, Aleksandr Ivanovič! — sauca Ostaps. — Ap­žēlojieties par sevi! Auksts narzana malks! Ko? Negribat? Nu, kaut mani pažēlojiet! Man gribas ēst! Es vienalga neiešu prom! Varbūt jūs vēlaties, lai es jums nodziedu Suberta serenādi «Sirdī kvēlo mīlas liesma, mīļā, šurpu steidz»? Es varu!

Bet Koreiko negaidīja. Viņam ari bez serenādes bija skaidrs, ka nauda būs jādod. Salīcis, pie katra pakāpiena apstādamies, viņš kāpa lejā.

— Jums galvā trīsstūraina cepure? — Ostaps draiskuļoja. — Bet kur tad pelēkie ceļotāja svārki? Jūs neticēsiet, kā es pēc jums skumu. Nu, sveicināti, sveicināti! Varbūt sabučosimies? Vai varbūt iesim tieši uz apcirkni, uz Leichtveisa alu, kur jūs glabājat savus tugrikus!

— Vispirms pusdienot, — sacīja Koreiko, kam mēle slāpēs bija izkaltusi un skrāpēja kā rašvīle.

— Var arī ieturēt pusdienas. Tikai šoreiz bez izlocīšanās. .Starp citu — jums nekādu izredžu nav. Aiz uzkalniem noslēpu­šies mani zeļļi, — Ostaps drošības pēc sameloja.

Un, atcerējies zeļļus, viņš sadrūma.

Pusdienas celtniekiem un viesiem pasniedza eiropiešu un aus­trumnieku gaumē. Kazachi novietojās uz paklājiem, kājas sakrus­tojuši, kā to Austrumos dara visi, bet Rietumos tikai drēbnieki: Kazachi ēda plovu no baltām bļodiņām un piedzēra limonādi. Eiropieši sasēdās pie galdiem.

Maģistrales celtnieki divos darba gados bija pārdzīvojuši daudz pūļu, rūpju un satraukuma. Taču ne mazumu nemiera vi­ņiem sagādāja svinīgu pusdienu organizēšana tuksneša centrā. Ilgi apsprieda austrumnieku un eiropiešu_ ēdienu karti. Ilgstošu diskusiju radīja alkoholisko dzērienu jautajums. Vairakas dienas celtniecības pārvalde atgādināja Savienotās Valstis pirms prezi­

denta vēlēšanām. Sausuma un slapjuma problēmas piekritēji cīnī­jās kā divkaujā. Pēdīgi šūniņa izteicās pret alkoholu. Tad pacēlās jauna problēma — ārzemnieki, diplomāti, maskavieši! Kā viņus lepnāk pabarot? Kā nekā viņi tur tais savās Londonas un Ņujor- kās pieraduši pie dažādiem kulinārijās ekscesiem. Un tālab no Taškentas ataicināja vecu speciālistu Ivanu Osipoviču. Savā laikā viņš Maskavā pie populārā Martjaniča bijis par galveno oficiantu un tagad vadīja savas pēdējās mūža dienas par ēdnīcas vadītāju pie Vistu tirgus.

— Tātad turieties, Ivan Osipovič, — pārvaldē viņam sacīja, — nepieviliet! Būs ārzemnieki. Vajag visu tā lepnāk noorganizēt, ar šiku.

— Ticiet maniem vārdiem, — ar asaram acis murminaja ve­čuks, — kādus tik ļaudis neesmu ēdinājis! Virtembergas princi ēdināju! Man ir naudu nevajag maksāt! Kā es sava mūža pēdējās dienās varētu ļaudis nepaēdināt? Paēdināšu un nomiršu!

Ivans Osipovičs šausmīgi uztraucās. Uzzinājis par galīgu at­sacīšanos no alkoholiskiem dzērieniem, viņš tik tikko nesaslima, bet pamest Eiropu bez pusdienām neuzdrošinājās. Viņa sastādīto tāmi krietni apcirpa, un večuks, čukstēdams sev zem deguna: «Pa­ēdināšu un nomiršu!» ■— pielika vēl sešdesmit rubļus no saviem ietaupijumiem. Mielasta dienā Ivans Osipovičs ieradās ar nafta- linu piekaisītā frakā. Kamēr turpinājās mītiņš, viņš nervozeja, ik brīdi skatījās uz sauli un bārās ar jātniekiem, kuri aiz vienkāršās ziņkāres dzīrās iejāt ēdnīcā. Večuks pret viņiem atvēzējās ar sal­veti un šķendējās:

— Atkāpies, Mamaj, vai neredzi, kas te notiek! Ak kungs! Pi- kantmērce pārstāvēsies, un konsomē ar pašotu vēl nav gatava!

Uz galda jau stāvēja uzkožamie. Viss bija servēts ārkārtīgi skaisti un ar lielu prasmi. Izslējušās stāvēja stērķelētas salvetes, stikla šķīvīšos ledū stinga sviests, izvīts kā ziedu pumpuri, siļķes turēja mutē no sīpoliem vai olivēm izgatavotus serso, bija arī ziedi, un pat parastā pelēkā maize izskatījās visai prezentabli.

Pēdīgi viesi ieradās pie galdiem. Visi bija noputējuši, sarkani no tveices un ļoti izsalkuši. Neviens nelīdzinājās Virtembergas princim. Ivans Osipovičs pēkšņi juta nelaimes tuvošanos.