IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - ZELTA TEĻŠ

Ceļojuma ceturtajā dienā vilciens pagriezās pret austrumiem. Gar sniegotām kalnu virsotnēm — Himalaju atzarojumiem — specvilciens dārdēdams drāzās pāri sarežģītām būvēm (tiltiņiem, caurtekām pavasara ūdeņu novadīšanai un citām ierīcēm) un, me­tot drebošu ēnu uz kalnu strautiņiem, aizjoņoja garām papelēs slīgstošai pilsētiņai, un ilgi locījās gar liela, sniegota kalna sā­niem. Nespēdams uzreiz pārvarēt kalna pārkāpi, specvilciens pie­skrēja pie kalna te no labās, te kreisās puses, pagriezās atpakaļ, elsoja, atgriezās atkal, trinās ar saviem putekļaini zaļajiem sā­niem gar kalnu, visādi mānījās — un pēdīgi izlauzās brīvībā. Pamatīgi pastrādājis ar riteņiem, vilciens braši apstājās pēdējā stacijā, aiz kuras sākās Austrumu Maģistrale.

Brīnišķīgajos saules gaismas virpuļos spoži balto kalnu fona stāvēja zaļa lokomotive kā svaigi sazēlusi zāle. Tā bija stacijas darbinieku dāvana jaunajai dzelzceļa līnijai.

Visai ilgu laiku ar dāvanām svinīgos gadījumos un jubilejās pie mums gāja diezgan greizi. Parasti dāvināja vai nu ļoti mazu, kaķa lielumā lokomotives modeli, vai arī pretēji, — cirtni, kura izmēri pārsniedza telegrāfā staba lielumu. Tāda moku pilna mazu priekšmetu pārvēršana lielos un otrādi prasīja daudz laika un naudas. Nevienam nevajadzīgās lokomotivītes pārklājās ar putek­ļiem uz kanceleju skapjiem, bet titāniskie cirtņi, kurus pārvadāja divos furgonos, bez jēgas mežonīgi rūsēja jubilejas iestāžu pa­galmos.

Bet triecientempā kapitali izremontētā lokomotive OV bija gluži normālā lieluma, un pēc visa bija redzams, ka cirtnis, ko, bez šaubām, izmantoja, to remontējot, arī bijis parasta lieluma. Skaisto dāvanu nekavējoties piejūdza vilcienam, un «aitiņa», ka

* Krieviski — Ovečka.

5:ir.

dzelzceļa atsavinātajā joslā pieņemts saukāt OV sērijas loko­motives, nesdama sev priekšā plakatu «Ātrāk savienojieties!», devās uz Maģistrales dienvidu sākuma punktu — Kalnienas staciju.

Tieši pirms diviem gadiem šeit lika zemē pirmo melni zilo sliedi, ko bija izlaidusi Uralu rūpnīca. Kopš tā laika no rūpnī­cas velmēšanas mašīnām nepārtraukti nāca ārā ugunīgas sliežu strēles. Maģistrale tās pieprasīja aizvien vairāk un vairāk. Sliežu licējas pilsētiņas, kas gāja viena otrai pretī, darbu noslēgumā sarīkoja sacensību un uzņēma tādu tempu, ka nevienam mate- rialu piegādātājam vairs nebija vieglas dienas.

Svinīgais vakars Kalnienas stacijā, kuru apgaismoja rozā un zaļas raķetes, bija tik lielisks, ka vecie iedzīvotāji, protams, ja tādi šeit būtu, teiktu, ka tādu vakaru viņi neatceras piedzīvojuši. Par laimi Kalnienā ilggadēju iedzīvotāju nebija. Vēl 1928. gadā šeit nebija ne ilggadēju iedzīvotāju, ne ari māju, stacijas telpu, sliežu ceļa un koka triumfa arkas ar plīvojošajiem lozungiem un karogiem, kuras tuvumā apstājās specvilciens.

Un, kamēr zem petrolejas kvēles lukturiem notika mītiņš un visi iedzīvotāji drūzmējās pie tribines, fotoreportieris Menšovs ar diviem aparatiem, stativu un magnija lampu grozījās ap arku. Arka fotografam likās piemērota, attēlā tā iznāktu lieliski. Bet vilciens, kas stāvēja no tās apmēram soļu divdesmit, būtu pārāk maziņš. Bet, ja uzņemtu no vilciena puses, tad arka būtu maziņa. Tādos gadījumos Muchameds parasti gāja pie kalna, ļoti labi sa­prazdams, ka kalns pie viņa neies. Bet Menšovs izdarīja to, kas viņam likās visvienkāršāk. Viņš palūdza pabraukt vilcienu zem arkas tik viegli, it kā tramvajā palūgtu kādu mazliet pavirzīties uz priekšu. Bez tam viņš pieprasīja, lai no lokomotives skursteņa veltos biezi, balti garaiņi. Vēl viņš pieprasīja, lai mašīnists pa lodziņu drosmīgi raudzītos tālumā, turēdams delnu virs acīm kā cepures nagu. Dzelzceļnieki apjuka un, domādami, ka tieši tā arī vajag, lūgumu izpildīja. Vilciens žvadzēdams pietuvojās arkai, no skursteņa vēlās pieprasītais tvaiks, un mašīnists, izliecies pa lodziņu, sataisīja zvērīgu seju. Tad Menšovs izdarīja tādu mag­nija uzliesmojumu, ka zeme notrīcēja un simt kilometru apkārtnē ierējās suņi. Izdarījis uzņēmumu, fotogrāfs sausi pateicās dzelz­ceļnieku personālām un steidzīgi nozuda savā kupejā.

Vēlu naktī vilciens jau brauca pa Austrumu Maģistrali. Kad vilciena iemītnieki bija nolikušies gulēt, vagona gaitenī iznāca fotogrāfs Menšovs un, nevienu neuzrunādams, bēdīgi sacīja:

— Dīvains gadījums! Izrādās, to nolādēto arku es esmu uz­ņēmis ar tukšu kaseti! Un tā nekas nav iznācis.

— Maza bēda, — līdzjūtīgi viņam atbildēja Lavuazjans, — sīkums. Palūdziet mašīnistu, un viņš žigli dos atpakaļgājienu. Pēc kādām nieka trim stundām jūs atkal būsiet Kalnienā un at­kārtosiet savu uzņēmumu. Bet sliežu savienošanu varēs uz dienu atlikt.

— Piķi uz puļķa tagad uzņemsi! — skumīgi iebilda fotore­portieris. — Man viss magnijs izgājis, citādi, protams, vajadzētu atgriezties.

Ceļojums pa Austrumu Maģistrali lielajam kombinatoram sa­gādāja daudz prieka. Katra stunda viņu tuvināja sliežu licēju Zie­meļu pilsētiņai, kur atradās Koreiko. Ostapam patika arī spec­vilcienā pasažieri. Tie bija jauni, dzīvespriecīgi ļaudis bez biro­krātiskiem niķiem, kas tik ļoti izcēla viņa paziņas — herkulesie- šus. Lai laime būtu pilnīga, trūka tikai naudas. Dāvināto pārtiku viņš bija apēdis, bet restorānvagonā vajadzēja skaidru naudu. Sākumā Ostaps, kad jaunie draugi viņu vilka pusdienot, atrunā­jās, ka neesot apetites, bet drīz saprata, ka tā dzīvot nevar. Kādu laiku viņš vēroja Uhudšanski, kas visu dienu pavadīja gaitenī pie loga, raudzīdamies uz telegrāfā stabiem un putniņiem, kas aiz­spurdz no stieplēm. Pie tam viegls, satirisks smaids skāra Uhud- šanska lūpas. Viņš atmeta galvu un čukstēja putniem: «Lidinā­ties? Nu, nu.» Ostapa ziņkāre sniedzās tik tālu, ka viņš iepazinās pat ar Uhudšanska rakstu «Uzlabot bodniecības komisiju darbu». Pēc tam Benders vēlreiz aplūkoja dīvaino žurnālistu no galvas līdz kājām, nelabi pasmīnēja un, juzdams strēlnieka un mednieka pazīstamo satraukumu, ieslēdzās kupejā.

No turienes viņš iznāca tikai pēc trim stundām, turēdams rokā lielu, ailēs sadalītu papīra lapu kā sarakstu.

— Rakstāt? — gurdi jautāja Uhudšanskis.

— Speciāli jums, — atbildēja lielais kombinators. — Jūs, kā es vēroju, visu laiku plosāt savu sirdi daiļrades mokās. Rakstīt, protams, ir ļoti grūti. Es, būdams vecs pirmrindnieks un jūsu spalvas brālis, varu to apliecināt. Bet es esmu izgudrojis tādu lietiņu, kas atbrīvo no nepieciešamības gaidīt, kamēr jūs pār­ņems iedvesmas sviedru vilnis. Lūk. Esiet tik laipns, paska­tieties!

Un Ostaps pasniedza Uhudšanskim lapu, uz kuras bija uz­rakstīts:

SVINĪGAIS KOMPLEKTS

NEATVIETOJAMS PALĪGLĪDZEKLIS JUBILEJAS RAKSTU, TABEĻFEĻETONU UN TĀPAT SVĒTKU DZEJOĻU, ODU ' UN TROPARU [6] SACERĒSANAI

I leda|a. VĀRDNĪCA.

1)

Saucieni

2)

Darbaļaudis

3)

Ausma

4)

Dzīve

5)

Bāka

6)

Kļūdas

7)

Karogs (flaga)

8)

Baals

9)

Molochs

10)

Algotnis

11)

Stunda

12)

Naidnieks

13)

Soļi

14)

Vilnis

15)

Putekļi

16)

Trauksme

17)

Auļi

18)

Zirgs

19)

Sirds

20)

Pagātne

lietvārdi

6) Tērauda

7) Dzelzs

darbības vārdi

1) Traukties

2) Pacelties

3) Atklāt (atmaskot)