IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - ZELTA TEĻŠ

Dzirdot vārdu «revolūcija», Heinricha kungs oficiāli pasmai­dīja un sacīja:

•— Ģenerālis bija uzticīgs zvērestam.

— Bet kāpēc jūs nenošāvāties, Heinrich? — jautāja no aug­šējā plaukta. — Kā jūs tur tikāt galā ar zvērestu?

— Kā tad paliek, vai klausīsieties bībeles stāstu? — ērcīgi jautāja brīvdomājošās avīzes pārstāvis.

Tomēr Heinrichu vēl labu laiku mocīja ar jautājumiem par zvērestu, un tikai tad, kad viņš bija jau pavisam apvainojies un grasījas iet prom, viņi bija ar mieru noklausīties stāstu.

HEINRICHA KUNGA STĀSTS PAR ĀDAMU UN IEVU

— Kungi, Maskavā reiz dzīvoja kāds jauns cilvēks komjau­nietis, vārdā Ādams. Un tajā pašā pilsētā dzīvoja jauna meitene komjauniete Ieva. Un, lūk, šie jaunie cilvēki reiz devās pastaigā­ties Maskavas paradizē — Kultūras un atpūtas parkā. Nezinu, par ko viņi tur runāja. Pie mums jauni cilvēki parasti runā par mīlestību. Bet jūsu Ādams un Ieva bija marksisti un, iespējams, runāja par pasaules revoluciju. Katrā ziņā iznāca tā, ka, pastai­gādamies pa bijušo Jautro parku, viņi apsēdās zālē zem koka. Nezinu, kas tas bija par koku. Varbūt tas bija ļauna un laba at­zīšanas koks. Bet marksistiem, kā jums zināms, nepatīk mistika. Viņiem droši vien likās, ka tas ir vienkāršs pīlādzis. Žirgti tēr­zēdama, Ieva nolauza no koka zariņu un uzdāvināja Ādamam. Bet pēkšņi parādījās cilvēks, kuru jaunie marksisti, kam trūka fantazijas, noturēja par dārza sargu. Bet patiesībā tas acīm re­dzot bija eņģelis ar ugunīgu zobenu. Bārdamies un murkšķēdams eņģelis aizveda Ādamu un Ievu uz kantori, lai sastādītu proto­kolu par dārza saimniecībai nodarīto postījumu. Sis niecīgais sa­dzīves starpgadījums novērsa jauno cilvēku domas no augstās politikas, un Ādams ieraudzīja, ka viņa priekšā stāv maigā Ieva, bet Ieva pamanīja, ka viņas priekšā stāv vīrišķīgais Ādams. Un jaunie cilvēki iemīlēja viens otru. Pēc trim gadiem viņiem jau bija divi dēli.

Nonācis līdz šai vietai, Heinricha kungs pēkšņi apklusa, bāz­dams piedurknēs mīkstās, strīpainās manšetes.

— Nu, un kāda tam jēga? — jautāja Lavuazjans.

— Lūk, kāda, — lepni sacīja Heinrichs, — ka vienu dēlu sauc par Kainu, bet otru par Ābelu un ka pēc zināma laika Kains no­galinās Ābelu, Ābrams radīs Izaku, Izaks radīs Jēkabu, un vispār visa bībeles vēsture sāksies no jauna un nekāds marksisms to ne­spēs novērst. Viss atkārtojas. Būs arī grēku plūdi, būs arī Noass ar trim dēliem, un Kams apsmies Noasu. Būs arī Bābeles tornis, kuru nekad neuzcels, kungi. Un tā tālāk. Nekas jauns pasaulē ne­notiks. Tā kā jūs par velti uztraucaties par jauno dzīvi.

Un Heinrichs apmierināts atgāzās atpakaļ, piespiezdams ar šauro siļķes muguru resno, labsirdīgo rakstnieku.

— Tas viss būtu lieliski, — sacīja Palamidovs, — ja vien to apstiprinātu pierādījumi. Bet pierādīt jūs nekā nevarat. Jūs vien­kārši vēlaties, lai tā būtu. Aizliegt jums ticēt brīnumiem nav ne­kādas vajadzības. Ticiet, skaitiet lūgšanas.

— Bet vai jums ir pierādījumi, ka būs citādi? — iesaucās brīvdomājošās avīzes pārstāvis.

— Ir, — atbildēja Palamidovs, — vienu no tiem jūs ieraudzī­siet parīt, kad savienos Austrumu Maģistrali.

— Nū-ū, tagad nebūs gala! — Heinrichs ieņurdējās. — Celt­niecība! Rūpnīcas! Piecgade! Ko jūs man bāžat acīs savu dzelzi? Svarīgs ir gars! Viss atkārtosies! Būs gan trīsdesmit gadu karš, gan simtgadu karš, un atkal uz sārta dedzinās cilvēkus, kuri iedrošināsies sacīt, ka zeme ir apaļa. Un atkal piekrāps nabaga Jēkabu, piespiežot strādāt septiņus gadus bez algas un iesmērē­jot viņam nesmuko, tuvredzīgo sievu Leu pilnkrūtīgās Raeles vietā. Viss, itin viss atkārtosies. Un Mūžīgais Zīds tāpat kā agrāk klīdis pa pasauli…

— Mūžīgais Zīds nekad vairs neklaiņos pa pasauli! — pēkšņi sacīja lielais kombinators, pārlaizdams klātesošajiem jautru skatienu.

— Un vai ari par to varat divu dienu laikā iesniegt pierādī­jumus? — ievaimanājās Heinrichs.

— Kaut vai tūlīt, — Ostaps laipni atbildēja. — Ja sabiedrība atļaus, es pastāstīšu, kas notika ar tā saucamo Mūžīgo Zīdu.

Sabiedrība labprāt atļāva. Visi sagatavojās klausīties jaunā pasažiera stāstu, bet Uhudšanskis pat piebilda:

— Stāstīsiet? Nu, nu.

Un lielais kombinators iesāka.

OSTAPA BENDERA STĀSTS PAR MūžīGO žĪDU

— Neatgādināšu jums garo un garlaicīgo stāstu par Mūžīgo žīdu. Sacīšu tikai, ka apmēram divus tūkstošus gadu šis banalais vecis mētājās pa visu pasauli, nepierakstīdamies viesnīcās un apnikdams pilsoņiem ar savām sūdzībām par augstiem dzelz­ceļu tarifiem, kuru dēļ viņš bija spiests staigāt kājām. Viņu re­dzēja daudzkārt. Viņš piedalījās vēsturiskajā sēdē, kur Kolumbam tā arī neizdevās norēķināties par avansa sumām, kuras bija saņēmis Amerikas atklāšanai. Būdams pavisam jauns cilvēks, viņš redzēja Romas degšanu. Apmēram pusotra simta gadu viņš nodzīvoja Indijā, ārkārtīgi pārsteigdams jogus ar savu sīkstumu un kašķīgo raksturu. Vardu sakot, večuks varētu pastāstīt daudz interesanta, ja katra gadsimta beigās būtu rakstījis memuārus. Bet Mūžīgais žīds bija analfabēts un pie tam ar cauru atmiņu.

Visai nesen večuks dzīvoja brīnišķīgā pilsētā Riodežaneiro, dzēra atspirdzinošus dzērienus, skatījās uz okeana kuģiem un baltas biksēs pastaigājās zem palmām. Šīs bikses viņš gadījuma pēc nopirka pirms astoņsimt, gadiem Palestinā no kāda bruņi­nieka, kas bija atkarojis tā kunga kapu, un tās vēl bija tikpat kā jaunas. Un pēkšņi večuks kļuva nemierīgs. Viņam sagribējās no­kļūt Krievija pie Dņepras. Viņš visur bija bijis: pie Reinas, pie Gangas, pie Misisipi, pie Janczi, pie Nigeras, pie Volgas. Un ti­kai pie Dņepras nebija bijis. Viņam sagribējās, redziel, uzmest skatienu arī šai plašajai upei.

Tieši 1919. gadā Mūžīgais žīds savās bruņinieka biksēs nele­gāli pārgāja Rumanijas robežu. Diez vai ir vērts pieminēt, ka vi­ņam uz vēdera glabājās astoņi pāri zīda zeķu un flakons Parizes smaržu, ko kāda Kišiņevas dāma bija lūgusi nodot saviem Kije­vas radiniekiem. Tanī vētrainajā laikā kontrabandas nešanu uz vēdera sauca «nēsāt kompresi». Šādam pasākumam večuku bija Kišiņevā veikli apmācījuši. Kad Mūžīgais Zīds, izpildījis uzde­vumu, stāvēja Dņepras krastā, nokāris savu nekopto, zaļo bārdu, pie viņa piegāja cilvēks ar dzeltenziliem lampasiem un petļuriešu uzplečiem un bargi noprasīja:

— žīds?

— žīds gan, — atbildēja večuks.

— Nu iesim, — aicināja cilvēks ar lampasiem.

Un aizveda viņu pie kureņa atamana.

— žīdu notvērām, — viņš ziņoja, pagrūzdams večuku ar celi.

— žīds? — jautrā izbrīnā vaicāja atamans.

— žīds gan, — atbildēja klaiņotājs.

— Tad nostādiet viņu pie sienas, — maigi sacīja kureņa vīrs.

— Bet es taču esmu Mūžīgais! — večuks iekliedzās.

Divtūkstoš gadu viņš nepacietīgi bija gaidījis nāvi, bet tagad

viņam pēkšņi ļoti sagribējās dzīvot.

— Turi muti, žīda purns! — līksmi iesaucās biezlūpis atamans. — Cērtiet viņu, brašie puiši!

Un Mūžīgā klaiņotāja vairs nebija.

— Un tas ir viss, — nobeidza Ostaps.

— Domāju, ka jums, Heinricha kungs, kā bijušajam austriešu armijas leitnantam ir zināmas jūsu draugu petļuriešu ierašas? — Palamidovs sacīja.

Heinrichs neko neatbildēja un tūlīt aizgāja prom. Sākumā visi domāja, ka viņš apvainojies, bet jau otrā dienā noskaidrojās, ka brīvdomājošās avīzes korespondents no padomju vagona de­vies tieši pie mistera Hirama Burmana, kuram par četrdesmit do­lāriem pārdevis stāstu par Mūžīgo Zīdu. Bet Hirams jau no pir­mās stacijas pa telegrāfu noraidīja Ostapa Bendera stāstu savai avīzei;