IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - ZELTA TEĻŠ

Tur sēdēja arī metālisti no Ļeņingradas, ogļrači no Donbasa, mašīnists no Ukrainas un delegācijās vadītājs baltā krievu krekla ar lielu Bucharas zvaigzni, saņemtu par cīņu pret emiru. Kā brī­nītos diplomāts ar tenisista vidukli, ja uzzinātu, ka mazais,_laip­nais dzejdaris Gargantia astoņas reizes bijis gūsta pie dažadiem haidamaku atamaniem un vienreiz machnovieši viņu pat nošā­vuši, par ko viņš nemīlēja daudz runāt, jo bija sagjabajis visne­patīkamākās atmiņas, kā ar pāršautu plecu rāpies ārā no kopēja kapa.

Ļoti iespējams, ka arī kristīgās jaunatnes pārstāvi vai trieka ķertu, ja viņš uzzinātu, ka jautrais Palamidovs bijis armijas tri­bunālā priekšsēdētājs, bet Lavuazjans laikraksta informācijās in­teresēs pārģērbies par sievieti un iekļuvis baptistu sapulce, par ko arī uzrakstījis lielu antireliģisku korespondenci, ka neviens no klātesošajiem padomju pilsoņiem nav kristījis savus bērnus un ka starp šiem izdzimteņiem ir pat četri rakstnieki.

Dažādi ļaudis sēdēja restorānvagonā.

Otrā dienā piepildījās plīšdeguņa pareģa vārdi. Kad vilciens dārdēdams un pūzdams pārbrauca pār Volgu pa Sizraņas tiltu, specvilcienā pasažieri netīkamās pilsētnieku balsīs sāka vilkt dziesmu par Volgas spēkavīru. To darīdami, viņi centās neskatī­ties cits citam acīs. Blakus vagonā ārzemnieki, kas skaidri nezi­nāja, kur un kas jādzied, ar sajīismu izpildīja «Ei, pilna pilna tā kārbiņa» ar pavisam dīvainu piedziedājumu «Ei, uchņeml». Cil­vēkam ar plīša degunu atklātni neviens nerakstīja, jo bija kauns. Vienīgi Uhudšanskis turējās. Viņš nedziedāja reizē ar visiem. Kad dziesmu sērga pārņēma visu vilcienu, tikai viņš vienīgais klusēja, cieši sakodis zobus un izlikdamies, ka lasa «Mūsu tēv­zemes ģeografijas pilnīgo aprakstu». Viņš tika bargi piemeklēts. Muzikālā lēkme viņam uznāca naktī, tālu aiz Samaras. Pusnakts stundā, kad neparastais vilciens jau gulēja, no Uhudšanska ku­pejas atskanēja drebelīga balss: «Stāv pie Volgas tur klints, biezu sūnu tā klāta.»

Ceļojums prasīja savu.

Un vēl pēc kāda laiciņa, kad arī Uhudšanskis bija aizmidzis, priekštelpas durvis atvērās, uz brīdi atskanēja riteņu skaļā kla- boņa, un tukšajā, spodrajā gaitenī, skatīdamies apkārt, iegāia Ostaps Benders. Brītiņu viņš šaubījās, tad miegaini atmeta ar roku un atvēra pirmās kupejas durvis. Zilās naktslampiņas gais­mā gulēja Gargantia, Uhudšanskis un fotogrāfs Menšovs. Cetur­tais augšējais dīvaniņš bija tukšs. Lielais kombinators daudz ne­domāja. Juzdams nespēku kājās pēc smagajiem klejojumiem, ne­atgūstamiem zaudējumiem un divu stundu stāvēšanas uz vagona pakāpieniem, viņš uzrāpās augšā. No turienes viņam atklājās brī­nišķīgs skats uz galdiņu pie loga, saslējusi kājiņas kā ilksis uz augšu, tur gulēja baltmiesīga, vārīta vista.

— Es eju Paņikovska nepareizo ceļu, — nočukstēja Ostaps.

Ar šiem vārdiem viņš paņēma vistu un apēda bez maizes un sāls. Kauliņus viņš pabāza zem cietā linaudekla pārvalka. Ieel­podams dzelzceļa krāsu vienreizējo smaržu, starpsienu čīkstoņas iežūžots, viņš laimīgs iemiga.

Naktī Ostaps sapnī redzēja skumjo, kā miglas aizplīvuroto Zosjas seju, bet vēlāk Paņikovski. Konvencijas pārkāpējs bija or­maņa platmalē ar spalvu un, rokas lauzīdams, sauca: «Bender! Bender! Jūs nezināt, kas ir vista! Tas ir debešķīgs, trekns putns, vista!» Ostaps nesaprata un dusmojās: «Kas par vistu? Jūsu spe­cialitāte taču ir zoss!» Bet Paņikovskis palika pie sava: «Vista, vista, vista!»

Benders pamodās. Virs galvas viņš ieraudzīja griestus, izliek­tus kā vecmāmiņas lādes vāks. Lielajam kombinatoram pie paša deguna kuļājās bagažas tīkliņš. Kupejā bija ļoti gaišs. Pa pus- nolaisto logu ieplūda Orenburgas stepes karstais gaiss.

— Vista! — atskanēja no apakšas. — Kur palikusi mana vista? Bez mums kupejā vairāk neviena nav! Vai nav tiesa? At­vainojiet, bet kam tās kājas?

Ostaps ar roku aizsedza acis un tūlīt ar nepatiku atcerējās, ka tā darīja arī Paņikovskis, kad viņam draudēja briesmas. Atņēmis roku, lielais kombinators ieraudzīja galvas, kas rēgojās vienā lī­menī ar viņa plauktu.

— Guļat? Nu, nu, — sacīja pirmā galva.

— Sakiet, dārgais, — labsirdīgi bilda otrā, — vai jūs apēdāt manu vistu? Ir taču taisnība? Ir tak pareizi?

Fotoreportieris Menšovs sēdēja apakšā, līdz elkoņiem iebāzis abas rokas melnā fotogrāfā maisā. Viņš pārlādēja kasetes.

— Jā, — atturīgi sacīja Ostaps, — es to apēdu.

— Sirsnīgs paldies! — pēkšņi iesaucās Gargantia. — Es vairs nezināju, ko ar to iesākt. Ir taču karsts, vista varēja samaitāties. Pareizi? Izmest žēl! Vai nav tiesa?

— Saprotams, — Ostaps piesardzīgi piekrita, — es esmu ļoti priecīgs, ka varēju jums izdarīt šo mazo pakalpojumu.

— No kādas avīzes jūs esat? — jautāja fotoreportieris,Jopro­jām čamdīdamies pa maisu un sapņaini smaidīdams. — Jūs taču Maskavā neiekāpāt?

— Jūs, es redzu, esat fotogrāfs, — Ostaps sacīja, izvairīda­mies no tiešas atbildes, — es pazinu kādu provinces fotogrāfu, kurš pat konservus atgrieza tikai pie sarkanas gaismas, baidījās, ka citādi tie sabojāsies.

Menšovs iesmējās. Jaunā pasažiera joks viņam bija pa prā­tam. Un šajā rītā vairs neviens lielajam kombinatoram neuzstā­dīja slidenus jautājumus.

Viņš nolēca no dīvana un, noglaudījis savus vaigus, uz kuriem pa trijām dienām bija atauguši īsti bandita sari, jautājoši pa­skatījās uz labsirdīgo Gargantiu. Feļetonists — dzejdaris atsai- ņoja čemodānu, izņēma no turienes bārdas skujamos piederumus un, sniegdams Ostapam, ilgi kaut ko skaidroja, knābādams nere­dzamo barību un ik brīdi prasīdams, lai apstiprinātu viņa vardu patiesīgumu.

Kamēr Ostaps skuvās, mazgājās un tīrījās, Menšovs, apjozies ar fotogrāfiskām siksnām, pa vagonu izplatīja valodas, ka viņu kupeja braucot jauns provinces korespondents, kas naktī ar aer'o- planu panācis vilcienu un apēdis Gargantia vistu. Stāsts par vistu radīja lielu rosību. Gandrīz visi korespondenti bija paņēmuši līdzi mājas ēdamo: raušus, kapātas gaļas kotletes, klaipiņus un cieti novārītās olas. Šo ēdamo neviens nepatērēja. Korespondenti deva priekšroku restoranam.

Un Benders vēl nebija beidzis savu tualeti, kad kupejā ienāca korpulents rakstnieks mīkstos svārciņos. Viņš nolika Ostapam priekšāuz galda divpadsmit olas un sacīja:

— Ēdiet! Tās ir olas. Reiz olas pastāv, tad kādam tās ari jāēd!

Rakstnieks paskatījas ara pa logu un, nolūkojies uz karpaino stepi, sarūgtināts piebilda:

— Tuksnesis — kāda neapdāvinātība! Bet tas pastāv. Un ar to jārēķinās.

Viņš bija filozofs. Noklausījies Ostapa pateicības vārdus, rakstnieks papurināja galvu un aizgāja pabeigt savu stāstu. Bū­dams ļoti akurats cilvēks, viņš bija stingri apņēmies katru dienu noteikti uzrakstīt pa stāstam. Šo apņemšanos viņš pildīja ar pirmā skolnieka čaklumu. Acīm redzot viņu iedvesmoja doma — ja reiz papīrs pastāv, tad kādam taču uz tā jāraksta.

Filozofa piemēram sekoja citi pasažieri. Novrockis atnesa bun­džu pildītu piparu, Lavuazjans — kotletes ar avīžraksta nospie­dumiem, Sapegins — siļķi un raušus, bet Dņestrovs — glāzi ābolu marmelades. Ieradās arī citi, bet Ostaps vairāk nepieņēma.

— Nevaru, mani draugi, nevaru, — viņš vairījās, — tā tas ir, izpalīdzi tik vienam, tā visi gāžas virsū.