IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - ZELTA TEĻŠ

— Tur kaut kas lēcies, — pēc brītiņa ieteicās Kozļēvičs, rau­dzīdamies uz kalna virsotni, kur Balaganovs māja ar rokām.

Šoferis un komandors kāpa augšā.

Konvencijas pārkāpējs gulēja ceļa vidū nekustīgs kā lelle. Ro­žainā kaklasaite slīpi šķērsoja viņa krūtis. Viena roka bija zem muguras. Acis izaicinoši raudzījās debesīs. Paņikovskis bija miris,

— Sirdstrieka, — Ostaps ieminējās, lai kaut ko sacītu.

— Varu to noteikt arī bez stetoskopa. Nabaga večuks!

Viņš novērsās. Balaganovs nevarēja novērst acis no miroņa. Pēkšņi viņš saviebās un ar pūlēm izdvesa:

— Un es vēl viņu piekāvu par bumbām. Un ari agrāk tiku ar viņu kāvies.

Kozļēvičs atcerējās bojā gājušo «Antilopi», ar šausmām pa­skatījās uz Paņikovski un sāka pusbalsī vilkt lūgšanu latiņu, valodā.

— Liecieties mierā, Adam! — sacīja lielais kombinators. — Es visu zinu, ko jūs gribat darīt. Pēc pātariem jūs sacīsiet: «Dievs devis, dievs arī ņēmis», pēc tam: «Viss dieva ziņā», bet vēlāk sa­cīsiet vēl kaut ko, kam nav nekādas jēgas, apmēram: «Viņam tagad tomēr labāk nekā mums.» Tas viss nav vajadzīgs, Adam Kazimirovič. Mums jāveic pavisam vienkāršs uzdevums: miesa jānodod zemei!

Bija jau pavisam tumšs, kad konvencijas pārkāpējam radās pēdējā mājvieta. Tas bija dabisks kaps, lietus ūdeņu izskalots pie stāvas akmens plāksnes. Sen senis šī plāksne bija stāvējusi pie ceļa. Varbūt kādreiz uz tās lepojās uzraksts: «Muižneeka, atwa(i- nahta majora Georgija Atanasjewischa Wolk-Ļisickowa ihpa- schumi», bet varbūt ta bija vienkārša kupica no Potjomkina lai- kiem : starp citu, tas nebūt nebija svarīgi. Paņikovski ielika bedrē, ar nujam saraka zemi un aizbēra. To veikuši, antilopieši ar ple­ciem piespieda laika zoba izkustināto akmens plāksni un nogāza lejā. Tagad kaps bija gatavs. Sērkociņu gaismā lielais kombina­tors ar ķieģeļa gabaliņu uzrakstīja uz plāksnes epitāfiju:

Šeit atdusas HIICHAILS SAMUILEVICS

Paņikovskis

cilvēks bez pases

Ostaps noņēma savu kapteiņa cepuri un sacīja:

— Es bieži biju netaisns pret nelaiķi. Bet vai nelaiķis bija tikumisks cilvēks? Nē, viņš nebija tikumisks cilvēks. Viņš bija izbijis aklais, viltvārdis un zosu zaglis. Viņš veltīja visus savus spēkus tam, lai dzīvotu uz sabiedrības rēķina. Taču sabiedrība nevēlējās, ka viņš dzīvo uz tās rēķina. Bet Michails Samuilevičs nevarēja izturēt šo uzskatu pretrunu, jo viņam bija straujš rak­sturs. Un tāpēc viņš nomira. Viss!

Kozļēvičs un Balaganovs palika neapmierināti ar Ostapa bēru runu. Viņi uzskatīja, ka daudz piemērotāk būtu, ja lielais kombi­nators izvērstu savu runu par nelaiķa sabiedrisko labdarību, par viņa palīdzību nabadzīgajiem, par nelaiķa atsaucīgo dvēseli, par viņa mīlestību pret bērniem un tāpat par visu to, ko piedēvē kat­ram nelaiķim. Balaganovs pat piegāja pie kapa, lai to visu pa­teiktu pats, bet komandors jau lika cepuri galvā un ašiem soļiem devās prom.

Kad antilopiešu armijas paliekas bija šķērsojušas ieleju un pārgājušas pāri jaunam uzkalnam, tūlīt aiz tā viņi pamanīja mazu dzelzceļa staciju.

— Beidzot ari civilizācijā, — Ostaps noteica, — varbūt bus pat bufete un ēdiens. Nosnaudīsimies uz soliem. No rīta dosimies uz austrumiem. Kā jūs domājat?

Šoferis un bortmechaniķis klusēja.

— Ko jūs klusējat kā līgavaiņi?

— Ziniet, Bender, — pēdīgi sacīja Balaganovs, — es nekur nebraukšu! Jūs neņemiet ļaunā, bet es neticu. Es nezinu, kur jā­brauc. Mēs tur visi aiziesim bojā. Es palikšu tepat.

— Es jums to pašu gribēju sacīt, — Kozļēvičs atbalstīja Ba­laganovu.

— Kā vēlaties, — negaidīti sausi piezīmeja Ostaps.

Stacijā bufetes nebija. Dega petrolejas gāzlampa. Pasažieru; zālē uz maisiem snauda divas sievas. Viss dzelzceļa personāls- klaiņāja pa dēļu peronu un satraukti raudzījās pirmsausmas tumsā uz semaforu.

— Kāds vilciens nāks? — jautāja Ostaps.

— Specvilciens, — nervozi atbildēja stacijas priekšnieks,, iegrozīdams galvā sarkano cepuri ar sudraba pīnīti. — Ar se­višķu uzdevumu. Aizkavējies par divām minūtēm. Izmaiņas punkts nedod caurlaidi.

Atskanēja dunoņa, nodrebēja siieple, no dunoņas izšķīlās vilka ačeles, un stacijā pilnā sparā iejoņoja īss, mirdzošs vilciens. Iemirdzējās mīksto vagonu platie stikli, gar antilopiešu deguniem aizšāvās restorānvagona ziedu pušķi un vīna pudeles, vēl vilcie­nam ejot, no tā izlēca pavadoņi ar lukturiem, un perons uzreia piepildījās ar jautrām krievu čalām un ārzemnieku valodu. Vago­nus rotāja skuju vītnes un lozungi: «Sveiciens varoņiem — Aus­trumu Maģistrales celtniekiem!»

Specvilciens ar viesiem devās uz ceļa atklāšanas svinībām.

Lielais kombinators nozuda. Pēc mirkļa viņš atkal parādījās un čukstēja:

— Es braucu! Kā braukšu — nezinu, nekā nezinu, bet braucu! Vai vēlaties braukt kopā ar mani? Pēdējo reizi jautāju.

—- Nē, — Balaganovs atteicās.

— Nebraukšu vis, — sacīja Kozļēvičs, — vairāk nevaru.

Ko tad jūs iesāksiet?

— Un kas tad man jāiesāk? — atbildēja Sura. — Atgriezīšos leitnanta Smidta bērnu pulkā — un viss.

— Domāju «Antilopi» samontēt, —- žēlabaini sacīja Ādams Kazimirovičs, —- iešu pie viņas un paskatīšos, mēģināšu sa­remontēt.

Ostaps gribēja ko sacīt, bet stiepts svilpiens aizbāza muti. Viņš piekļāva pie krūtīm Balaganovu, paglāstīja viņa muguru, sabučojās ar Kozļēviču, pamāja ar roku un skrēja pie vilciena, kura vagoni jau sadrebējās no lokomotives pirmā grūdiena. Bet pusceļā viņš atgriezās atpakaļ, iebāza Kozļēvičam saujā piec­padsmit rubļus, kurus bija saņēmis par pārdoto izrādi, un uzlēca uz ejošā vilciena kāpnēm.

Atskatījies viņš ceriņkrāsas dūmakā saskatīja divus sīkus stā­vus, kas rāpās augšā pa uzbērumu. Balaganovs atgriezās nemie­rīgajā leitnanta Smidta bērnu nometnē. Kozļēvičs čāpoja pie «An­tilopes» mirstīgajām atliekām.

Maskavā, Rjazaņas stacijā pie asfaltēta perona, stāvēja īss specvilciens. Tam bija tikai seši vagoni: bagažas vagons, kur pre­tēji paradumam atradās nevis bagaža, bet uz ledus glabājās pār­tikas rezerves, restorānvagons, pa kura durvīm lūkojās ārā balts pavārs, un valdības salons. Pārējie trīs bija pasažieru vagoni, un uz to dīvāniem, ko sedza rupji, strīpaini apvalki, vajadzēja novie­toties strādnieku trieciennieku delegācijām, kā arī ārzemju un padomju korespondentiem.

Vilciens gatavojās doties uz turieni, kur savienos Austrumu Maģistrales sliedes.

Bija gaidāms ilgstošs ceļojums. Trieciennieki stūma iekšā va­gonā ceļa grozus ar melnām priekškaramām atslēdziņām, kas kūļājās dzelzs stienītī. Padomju prese skraidelēja pa peronu, vici­nādama lakotus finiera koferus.

Ārzemnieki sekoja nesējiem, kas stiepa viņu biezos ādas čemo­dānus, koferus un kartona kārbas, nolīmētas ar turistu biroju un kuģniecības sabiedrību krāsainajiem papīrīšiem.

Pasažieri bija paguvuši iegādāties grāmatiņu «Austrumu Ma- ģistrale», uz kuras vāka kuprains kamielis ostīja dzelzceļa sliedi. Grāmatiņu pārdeva turpat uz perona no bagažas rateļiem. Grā­matas autors žurnālists Palamidovs jau vairākas reizes pagāja garām rateļiem, greizsirdīgi šķielēdams uz pircējiem. Viņš skaitī­jās Maģistrales lietpratējs un brauca turp jau trešo reizi.