IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - ZELTA TEĻŠ

Lielo kombinatoru viņš sagaidīja ārkārtīgi sausi.

— Es esmu aizņemts, — viņš sacīja pāva balsī, — jums es varu veltīt tikai divas minūtes.

— Tas ir pilnīgi pietiekoši, — ieminējās Ostaps. — Mans sce­nārijs «Rumpis»…

— īsāk, — sacīja Suprugovs.

— Scenārijs «Rumpis»…

— Sakiet īsi un skaidri: ko jums vajag?

— «Rumpis»…

— īsāk. Cik jums pienākas?

— Man kāds kurlais …

— Biedri! Ja jūs tūlīt nesacīsiet, cik jums pienākas, es jūs pa­lūgšu atstāt šīs telpas. Man nav laika.

— Deviņsimt rubļu, — lielais kombinators nomurmināja.

— Trīssimt! — kategoriski noteica Suprugovs. — Saņemiet un ejiet! Un iegaumējiet: jūs man esat nozadzis liekas pusotras minūtes.

Suprugovs ar plašiem vilcieniem uzšņāpa zīmīti grāmatvedī­bai, iedeva to Ostapam un satvēra telefona klausuli.

Iziedams no grāmatvedības, Ostaps iebāza naudu kabatā un sacīja:

— Nebukadnecaram taisnība. Seit ir tikai viens lietpratīgs cilvēks — un tas pats Suprugovs.

Pa to laiku skraidīšana pa kāpnēm, riņķošana, spiegšana un zviegšana Cernomorskas pirmajā kinofabrikā bija sasniegusi aug­stāko pakāpi. Adjutantes vieza zobus. Režisora palīgi veda melnu āzi, jūsmodami par tā fotogenismu. Konsultanti, eksperti un ču­guna zīmoga glabātāji uzgrūdās cits citam virsū un aizsmakuši smējās. Aizjoņoja kurjere ar krāsns slotu. Lielajam kombinatoram pat šķita, ka viens no asistentiem aspirantiem zilganās biksēs izli­doja virs pūļa un, apmetis loku ap lustru, nosēdās uz karnizes.

Un tai pašā brīdī atskanēja vestibila pulksteņa zvans.

«Bamm!» — sita pulkstenis.

Stikla ateljē sadrebināja brēkšana un klaigas. Asistenti, kon­sultanti, eksperti un redaktori montētāji metās lejā pa kāpnēm. Pie izejas durvīm sākās drūzmēšanās.

«Bamm! Bamm!» — sita pulkstenis.

Klusums līda ārā no kaktiem. Pazuda lielā zīmoga glabātāji, teksta drillētāji, administratori un adjutantes. Pēdējo reizi pazi­bēja kurjeres krāsns slota.

«Bamm!» — sita pulkstenis ceturto reizi.

Ateljē vairs neviena nebija. Un tikai durvīs, aizķēries ar svārku kabatu aiz misiņa roktura, plosījās, žēli vaimanāja un ar kājām kārpīja marmora grīdu asistents aspirants debeszilās biksēs.

Darba diena bija beigusies.

No krasta, no zvejnieku ciemata puses atlidoja gaiļa dziesma.

Kad antilopieši! kase papildinājās ar kinonaudu, komandora autoritate, kas bija pēc Koreiko bēgšanas nedaudz kritusies, atkal cēlās. Paņikovskim izsniedza nelielu sumu kefiram un apsolīja zelta žokļus. Balaganovam Ostaps nopirka svārkus un piedevām ādas kabatas portfeli, kas čīkstēja kā segli. Lai gan kabatas port­felis bija tukšs, Šura to bieži izvilka un paraudzījās iekšā. Kozļē­vičs saņēma piecdesmit rubļu benzina iegādei.

Antilopieši dzīvoja skaidru, tikumisku, gandrīz vai laucinie- cisku dzīvi. Viņi palīdzēja iebraucamās vietas vadītājam uzturēt kārtību un pārzināja miežu un krējuma cenas. Paņikovskis reizēm izgāja pagalmā, norūpējies atvēra muti tuvākajam zirgam, skatī­jās zobos un murmināja: «Krietns ērzelis,» — kaut gan viņa priekšā stāvēja krietna ķēve.

Vienīgi komandors nozuda veselām dienām, un, kad atkal pa­rādījās iebraucamā vietā, viņš bija jautrs un izklaidīgs. Viņš at­sēdās pie draugiem, kuri dzēra tēju netīrā stikla verandā, pārmeta spēcīgo, sarkanā kurpē ieauto kāju pār celi un draudzīgi runāja:

— Vai patiešām dzīve ir jauka, Paņikovski, vai man tas tikai tā liekas?

— Kur tad jūs līksmojat? — greizsirdīgi jautāja konvencijas pārkāpējs.

— Vecīt! Tā meitene nav priekš jums, — Ostaps atbildēja.

To dzirdot, Balaganovs līdzjūtīgi smējās un aplūkoja jauno

kabatas portfeli, bet Kozļēvičs smīnēja savās konduktora ūsās. Viņš ne vienreiz vien jau bija vizinājis komandoru un Zosju pa Piejūras šoseju.

Jaukais laiciņš kvēlināja mīlestību. Pikē vestes apgalvoja, ka tāds augusts neesot bijis kopš portofranco laikiem. Nakts rādija tīru, teleskopisku debesi, bet diena vēla pilsētai pie kājām spirdzi­nošu jūras vilni. Sētnieki pie māju vārtiem tirgojās ar strīpainiem, cietumnieciskiem arbūziem, un pilsoņi nopūlējās, spiezdami arbu- zus no abiem poliem un likdami pie auss, lai saklausītu vēlamos sprakšķus. Vakaros no sporta laukumiem atgriezās sasvīduši, lai­mīgi futbolisti. Aiz viņiem, saceldami putekļus, skrēja puikas. Viņi ar pirkstiem rādīja uz slaveno vārtsargu, bet reizēm pat pacēla to uz pleciem un cienīgi nesa.

Kādu vakaru komandors brīdināja «Antilopes» ekipāžu, ka rītā esot paredzēts liels izpriecas brauciens ārpus pilsētas un apdāvi­nāšana.

— Ņemot vērā apstākli, ka mūsu bērnu rītu apmeklēs kāda meitene, — nozīmīgi sacīja Ostaps, — es palūgtu brīvprātīgo kun­gus nomazgāt ģīmjus, sakārtoties un galvenais — brauciena laikā nelietot rupjus vārdus.

Paņikovskis ļoti uztraucās, izlūdzies no komandora trīs rubļus, aizskrēja uz pirti un pēc tam vēl visu nakti tīrījās un skrāpējās kā zaldāts pirms parādes. Viņš piecēlās par visiem agrāk un ļoti steidzināja Kozļēviču. Antilopieši ar izbrīnu raudzījās uz Paņi­kovski. Viņš bija gludi skuvies, nopūderēts un līdzinājās atvaļi­nātam konferansjē. Ik mirkli viņš saraustīja uz leju žaketi un ar grūtībām grozīja kaklu Oskara Vailda parauga apkaklītē.

Brauciena laikā Paņikovskis turējās visai cienīgi. Kad viņu iepazīstināja ar Zosju, viņš galanti salieca augumu un pie tam tā samulsa, ka piesarka pat pūderis uz viņa vaigiem. Sēžot automo­bilī, viņš pievilka kreiso kāju, slēpdams saplīsušo kurpi, no kuras līda ārā lielais pirksts. Zosja bija baltā kleitā ar sarkanām apšu- vēm. Antilopieši viņai ļoti iepatikās. Viņu smīdināja rupjais Sura Balaganovs, kas visu ceļu pieglauda matus ar «Sobinova» suku. Reizēm viņš ar pirkstiem nošņauca degunu, pēc tam noteikti iz­ņēma kabatas lakatiņu un sapņaini ar to apvēdinājās. Ādams Ka­zimirovičs mācīja Zosju vadīt «Antilopi», ar ko arī iekaroja^viņas simpātijās. Viņu mazliet mulsināja Paņikovskis. Viņa domāja, ka tas nerunā aiz lepnības. Bet visbiežāk viņas skatiens apstājās pie komandora kā marmorā izcirstās sejas.

Saulei rietot, Ostaps izdalīja apsolītās dāvanas. Kozļēvičs sa­ņēma kompasveidīgu breloku, kas ļoti piederējās viņa biezajam sudraba pulkstenim. Balaganovam pasniedza «Daiļlasītāja prieku» dermatina iesējumā, bet Paņikovskim — rožainu kaklasaiti ar ziliem ziediem.

— Bet tagad, mani draugi, — Benders sacīja, kad «Antilope» atgriezās pilsēta, — mēs ar Zosju Viktorovnu mazliet pastaigāsi­mies, bet jums laiks atgriezties iebraucamā vielā un doties uz čučumuižu.

Iebraucamā vieta jau bija iemigusi, Balaganovs un Kozļēvičs ar deguniem atskaņoja arpedžo, bet Paņikovskis ar jauno kakla­saiti ap kaklu klīda starp ratiem, mēmās ilgās lauzīdams rokas.

— Kāda femina! — viņš čukstēja. — Es viņu mīlu kā meitu!

Ostaps ar Zosju sēdēja uz aizvēsturisko lietu muzeja kāpnēm.

Pa bruģēto laukumu smiedamies un ķircinādamies pastaigājās jauni cilvēki. Aiz platanu rindas spīdēja starptautiskā jūrnieku kluba logi. Ārzemju jūrnieki mīkstās cepurēs soļoja pa diviem, pa trim kopā un apmainījās ar īsām, nesaprotamām piezīmēm.

— Kāpēc jūs mani iemīlējāt? — jautāja Zosja, pieskardamās Ostapa rokai.

— Jūs esat maiga un brīnišķīga, — atbildēja komandors, — jūs esat par visām labākā visā pasaulē.