IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - ZELTA TEĻŠ

Kozļēvičs noskumis izbrauca mašīnu uz lauku ceļa, kur tā tūlīt sāka mest cilpas, sasvērās uz sāniem un augstu gaisā pasvieda pasažierus. Antilopieši ķērās cits pie cita, paklusu lamājās un dauzīja ceļgalus pret cietajām kannām.

— Man gribas ēst! — Paņikovskis stenēja. — Es gribu zosi! Kāpēc mēs aizbraucām no Cernomorskas?

Mašīna smilkstēja, rāpdamās ārā no dziļas ceļa grambas un atkal tajā iegāzdamās.

— Turieties, Ādam! — Benders uzsauca. — Lai tur vai kas, bet turieties! Lai tikai «Antilope» mūs aizved līdz Austrumu Ma­ģistrālei, un mēs to apbalvosim ar šķēpiem un lentām rotātām zelta riepām!

Kozļēvičs neklausījās. No negantās kratīšanās stūre paspruka no rokām vaļā. Paņikovskis joprojām mocījās ar izsalkumu.

— Bender, — viņš pēkšņi iesēcās, — jūs zināt, kā es jūs cienu, bet jūs nekā nesaprotat! Jūs nezināt, kas ir zoss. Ah, kā es mīlu šo putnu! Tas ir debešķīgs, trekns putns, goda vīra vārds. Zoss! Bender! Spārniņš! Kakliņš! Kājiņa! Vai zināt, Bender, kā es ķeru zosi? Es to nogalinu kā toreadors — ar vienu sitienu. Tā ir opera, kad dodos uz zosīm! «Karmena»! .. .

— Zinām, — komandors norūca, — Arbatovā redzējām. Otr­reiz vairs neieteicu.

Paņikovskis apklusa, bet pēc brītiņa, kad jauns mašīnas grū­diens uzmeta viņu Benderam virsū, atkal atskanēja drudžaini čuksti:

— Bender! Viņa staigā pa ceļu. Zoss! Šis brīnišķīgais putns staigā pa ceļu, bet es stāvu un izliekos, ka tas uz mani neattiecas. Viņa nāk tuvāk. Tūlīt tā sāks uz mani šņākt. Sie putni domā, ka viņi stiprāki par visiem, un tā ir viņu vājā .puse. Bender! Tā ir viņu vājā puse! .. .

Tagad konvencijas pārkāpējs gandrīz vai dziedāja:

— Viņa nāk man virsū un šņāc kā gramofons. Bet es, Bender, neesmu no bailīgajiem. Cits manā vietā būtu aizbēdzis, bet es stāvu un gaidu. Rau, viņa pienāk klāt un pastiepj kaklu, baltu koss kaklu ar dzeltenu knābi. Viņa grasās man knābt. Iegaumē-, jiet, Bender, moralais pārsvars manā pusē. Nevis es viņai uz­bruku, bet viņa man. Un tad es viņu aizsargādamies ķeru . ..

Taču Paņikovskis nepaguva pabeigt savu runu. Atskanēja' šausmīgs, šķebinošs brīkšķis, un antilopieši acumirklī pajuka uz ceļa visdažādākās pozās. Balaganova kājas rēgojās ārā no grāvja. Uz lielā kombinatora vēdera atradās benzinkanna. Atsperes viegli piespiests, stenēja Paņikovskis. Kozļēvičs piecēlās kājās un grī­ļodamies paspēra dažus soļus.

«Antilopes» nebija. Uz ceļa mētājās juceklīga lūžņu kaudze: virzuļi, spilveni, atsperes. Vara zarniņas spīdēja mēnesgaismā. Salūzusī karoserija bija ievēlusies grāvī un gulēja līdzās tikko sajēgu atguvušajam Balaganovam. Ķēde kā čūska ieslīdēja ceļa grambā. Klusumu pārtrauca sīka šķindoņa, un no kāda uzkalniņa atripoja ritenis, acīm redzot trieciens to bija aizmetis tālu prom. Ritenis apvilka loku un mīksti nogulās pie Kozļēviča kājām.

Un tikai tad šoferis saprata, ka viss pagalam. «Antilope» gā­jusi bojā. Ādams Kazimirovičs apsēdās zemē un ar rokām saķēra galvu. Pēc kāda brītiņa komandors papurināja viņu pie pleca un svešādā balsī sacīja:

— Ādam, mums jāiet.

Kozļēvičs piecēlās, taču tūlīt atslīga agrākajā vietā.

— Jāiet, — atkārtoja Ostaps. — «Antilope» bija uzticama ma- feīna, bet pasaulē ir vēl daudz mašīnu. Drīz jūs varēsiet izvēlēties jebkuru. Iesim, mums jāsteidzas. Kaut kur vajag pārnakšņot, pa­ēst, sagādāt naudu biļetēm. Būs tālu jābrauc. Iesim, iesim, Koz- Jēvič! Neskatoties uz visiem trūkumiem, dzīve tomēr ir skaista. Kur Paņikovskis? Kur ir tas zosu zaglis? Sura! Vediet Ādamu!

Kozļēviču vilka līdzi, saņēmuši zem rokām. Viņš jutās kā ka- valerists, kuram paša neuzmanības dēļ gājis bojā zirgs. Viņam likās, ka tagad par viņu smiesies visi kājāmgājēji.

Pēc «Antilopes» bojā ejas dzīve tūlīt kļuva grūtāka. Pārnak­šņot vajadzēja klajā laukā.

Ostaps tūlīt sirdīgi iemiga, iemiga arī Balaganovs ar Kozļe- riču, bet Paņikovskis visu nakti sēdēja pie ugunskura un drebēja.

Antilopieši piecēlās rītausmā, bet līdz tuvakai sādžai nokļuva tikai pulksten četros dienā. Paņikovskis visu ceļu vilkās tālu aizmugurē. Viņš mazliet kliboja. Aiz bada viņa acis spīdēja kā ka­ķim, un viņš nepārtraukti sūdzējās par likteni un komandoru.

Sādžā Ostaps ekipažai pavēlēja gaidīt viņu Trešajā ielā un nekur neaizklīst, bet pats pa Pirmo ielu aizgāja uz ciema padomi. No turienes viņš atgriezās diezgan ātri.

— Viss kārtībā, — viņš runāja jau mundrākā balsī, — tūlīt mums ierādīs dzīvokli un pacienās ar pusdienām. Pēc pusdienām mēs varēsim palaiskoties sienā. Vai atceraties — piens un siens? Bet vakarā sniegsim izrādi. Es jau pārdevu biļetes par piecpadsmit rubļiem. Nauda saņemta. Sura! Jums vajadzēs kaut ko nodeklamēt no «Daiļlasītāja prieka», es parādīšu ar kārtīm antireliģiskus fokusus, bet Paņikovskis … Kur ir Paņikovskis? Kur viņš ielīdis?

— Viņš nupat bija šeit, — Kozļēvičs sacīja.

Pēkšņi aiz zedeņu žoga, pie kura stāvēja antilopieši, atskanēja zosu gāgināšana un sieviešu spiegšana, paputēja baltas spalvas un uz ielas izskrēja Paņikovskis. Acīm redzot roka toreadoru bija pievīlusi un viņš pašaizsardzības nolūkā devis putnam nepareizu triecienu. Viņam pakaļ dzinās saimniece, vicinādama pagali.

— Nožēlojama, niecīga sieviete! — Paņikovskis kliedza, joz.- dams prom no sādžas.

— Ir gan mūlāps! — Ostaps izsaucās, neslēpdams īgnumu. — Sis nelietis izjauca mūsu izrādi. Bēgsim, kamēr vēl nav atņē­muši tos piecpadsmit rubļus!

Saniknotā saimniece panāca Paņikovski, pamanījās un iegāza ar pagali pa muguru. Konvencijas pārkāpējs nokrita zemē, bet tū­līt atkal pielēca kājās un pārdabiskā ātrumā aizdrāzās prom. Iz­pildījusi šo atriebības aktu, saimniece līksmi pagriezās atpakaļ. Skriedama garām antilopiešiem, viņa tiem padraudēja ar pagali.

— Tagad mūsu mākslinieku karjera beigusies, — Ostaps sa­cīja un ātriem soļiem devās ārā no sādžas. — Pusdienas, atpūta — viss vējā.

Paņikovski viņi panāca tikai pēc kādiem trim kilometriem. Viņš gulēja ceļa grāvī un skaļi sūdzējās. Aiz noguruma, bailēm un sāpēm viņš bija kļuvis bāls, un daudzie vecišķie sarkanie plan­kumi bija nozuduši no viņa sejas. Viņš izskatījās tik nožēlojams, ka komandors atteicās no domas par izrēķināšanos.

— Uzdeva gan Aļošam Popovičam pa diženo mugurtiņu! — iedams garām, Ostaps noteica.

Visi ar riebumu skatījās uz Paņikovski. Un atkal viņš vilkās kolonas galā, stenēdams un šļupstēdams:

— Pagaidiet mani, nesteidzieties. Es esmu vecs, es esmu slims, es slikti jūtos! … Zoss! Kājiņa! Kakliņš! Femina! … Nožēlojami, niecīgi cilvēki!

Bet antilopieši bija tā pieraduši pie večuka žēlabām, ka ne­pievērsa tam nekādu uzmanību. Bads tos dzina uz priekšu. Nekad vēl pasaulē viņi nebija jutušies tik šauri un neērti. Ceļš vilkās bezgalīgi, un Paņikovskis atpalika aizvien vairāk un vairāk. Draugi jau devās lejup mazā, dzeltenā ielejā, bet konvencijas pār­kāpējs vēl aizvien rēgojās kalna galā kā melns siluets pret zaļ­ganajām, krēslainajām debesīm.

— Vecais kļuvis neciešams, — sacīja izsalkušais Benders.

— Vajadzēs ar viņu izrēķināties. Ejiet, Sura, un atvelciet šurp to simulantu!

Balaganovs īdzīgi devās izpildīt rīkojumu. Kamēr viņš uz­skrēja kalnā, Paņikovska stāvs bija nozudis.