IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - ZELTA TEĻŠ

Ilgi un klusēdami viņi sēdēja muzeja kolonu melnajā ēnā, do­mādami par savu mazo laimi. Bija silti un tumšs kā starp divām plaukstām.

— Vai atceraties, es jums tiku stāstījusi par Koreiko? — pēk­šņi Zosja sacīja. — Par to, kas lūdza manu roku.

— Jā, — Ostaps izklaidīgi atsaucās.

— Viņš ir ļoti jocīgs cilvēks, — Zosja turpināja. — Vai atce­raties, es jums tiku stāstījusi, cik negaidīti viņš aizbrauca?

— Jā, — jau daudz uzmanīgāk sacīja Ostaps, — viņš ir ļoti jocīgs.

— Iedomājieties tikai, šodien es no viņa saņēmu vēstuli, ļoti amizantu …

— Ko? — pieceldamies iesaucās mīlētājs.

— Jūs esat greizsirdīgs? — Zosja šķelmīgi vaicāja.

— Mhm, mazliet. Ko tad raksta tas plencis?

— Viņš nav nekāds plencis. Viņš vienkārši ir ļoti nelaimīgs un nabadzīgs cilvēks. Sēdieties, Ostap! Kāpēc jūs piecēlāties? No­pietni, es viņu nemaz nemīlu. Viņš lūdz, lai es aizbraucot pie viņa.

— Kur, kur lai aizbraucot? — iesaucās Ostaps. — Kur viņš ir?

— Nē, to es jums neteikšu. Jūs esat greizsirdīgs. Jūs viņu vēl nogalināsiet.

— Kas jums nāk prātā, Zosja! — piesardzīgi ieteicās koman­dors. — Vienkārši interesanti zināt, kur ļaudis iekārtojas.

— O, viņš ir ļoti tālu! Raksta, ka atradis ļoti izdevīgu darbu, šeit viņam maz maksāja. Viņš tagad ir Austrumu Maģistrales celtniecībā.

— Kādā vietā?

— Goda vārds, jūs esat pārāk ziņkārīgs! Tā nevajag, Otello!

— Jānudien, Zosja, jūs mani smīdināt. Vai tiešām es esmu līdzīgs vecajam, glupajam morim? Vienkārši gribētos zināt, kādā Austrumu Maģistrales posmā ļaudis iekārtojas.

— Es pateikšu, ja jūs tā vēlaties. Viņš strādā par tabeļvedi Ziemeļu sliežu likšanas pilsētiņā, — rāmi sacīja meitene, — tas tikai tāds nosaukums — pilsētiņa. Bet patiesībā tas ir vilciens. Aleksandrs Ivanovičs ļoti interesanti aprakstījis. Sis vilciens liek sliedes. Vai saprotat? Un pa tām pašām virzās uz priekšu. No dienvidiem tam pretī nāk otra tāda pati pilsētiņa. Tās drīz satik­sies. Tad notiks svinīga sliežu savienošana. Tas viss notiek tuks­nesī, viņš raksta, kamieļi . . . Tiešām interesanti, vai ne?

— Neparasti interesanti, — skraidīdams starp kolonām, iesau­cās lielais kombinators. — Zināt ko, Zosja, laiks iet mājup. Ir jau vēls. Un auksts. Un vispār iesim!

Viņš piecēla Zosju no lieveņa, izveda laukumā un šeit apjuka.

— Vai tad jūs mani nepavadīsiet uz mājām? — meitene sa­traukti jautāja.

— Ko? — Ostaps pārvaicāja. — Ak maja? Redziet, es …

— Labi, — sausi iebilda Zosja, — uz redzēšanos. Un vairs nenāciet pie manis. Dzirdējāt?

Bet lielais kombinators vairs nekā nedzirdeja. Tikai noskrējis veselu kvartalu, viņš apstājās.

— Maigā un brīnišķīgā! — viņš nomurmināja.

Ostaps pagriezās atpakaļ un steidzās pie mīļotās. Brītiņu viņš joņoja zem melnajiem kokiem. Tad atkal apstājās, noņēma kap­teiņa cepuri un mīņājās uz vietas.

— Nē, te nav Riodežaneiro! — viņš pēdīgi sacīja.

Viņš spēra vēl pāris ļodzīgu soļu, atkal apstājās, uzmauca ce­puri uz acīm un, vairs neprātodams, joza uz iebraucamo vietu.

Tajā pašā naktī pa iebraucamās vietas vārtiem, palsi spīdinā- dama prožektorus, izbrauca «Antilope». Kozļēvičs samiegojies ar pūlēm grieza stūresratu. Balaganovs īsajā pošanās laikā bija pa­guvis mašīnā iesnausties, Paņikovskis skumīgi valbīja ačteles, drebinādamies nakts dzestrumā. Viņa sejā vēl bija manāmas svētku pūdera pēdas.

— Karnevals beidzies! — uzsauca komandors, kad «Antilope» dārdēdama pabrauca zem dzelzceļa tilta. — Sākusies skarbā ikdiena.

Bet vecā rebusnieka istabā pie sažuvuša rožu pušķa raudāja maigā un brīnišķīgā.

«Antilope» jutās slikti. Viņa apstājās pat pie nelieliem paugu­riem un nevarīgi ripoja atpakaļ. Motorā bija saklausāmi svešādi trokšņi un gargšana, it kā zem automobiļa dzeltenā pārsega kādu žņaugtu. Mašīna bija pārlādēta. Bez ekipāžā tā vēl stiepa lielus degvielu krājumus. Kannās un pudelēs, kas aizņēma visas brīvās vietas, guldzēja benzins. Kozļēvičs šūpoja galvu, piedeva gāzi un satriekts raudzījās Ostapā.

— Adam, — teica komandors, — jūs esat mūsu tēvs, mēs jūsu bērni. Kurss uz austrumiem! Jums ir lielisks navigacijas instru­ments kompass breloks. Nenomaldieties no ceļa!

Antilopieši brauca jau trešo dienu, bet, izņemot Ostapu, ne­viens īsti nezināja jaunā ceļojuma galamērķi. Paņikovskis grūt­sirdīgi raudzījās uz spurainajiem kukuruzas laukiem un bikli svepstēja:

— Kāpēc mēs atkal braucam? Kam tas vajadzīgs? Cernomor­skā bija tik labi.

Un, atcerēdamies brīnišķīgo feminu, viņš smagi nopūtās. Bez tam viņam gribējās ēst, bet ko ēst nebija — nauda izbeigusies.

— Uz priekšu! — Ostaps iesaucās. — Nečinkstiet, večuki Jūs gaida zelta žokļi; apaļīga atraitnīte un vesels baseins kefira. Bala- ganovam es nopirkšu matroža uzvalciņu un iekārtošu pirmās pa­kāpes skolā. Tur viņš iemācīsies lasīt un rakstīt, kas viņa vecumā pilnīgi nepieciešams. Bet Kozļēvičs, mūsu uzticamais Ādams, da­būs jaunu mašīnu. Kādu jūs vēlaties, Ādam Kazimirovič? «Stud­bekeru», «linkolnu», «roisu», «spāņu sizu»?

— «Izotu fraskini», — piesarcis atbildēja Kozļēvičs.

— Labi. Jūs to saņemsiet. Tā sauksies «Antilope Otrā» vai «Antilopes Meita», kā jums patiks. Bet tagad nav ko nokārt de­gunu. Ar pārtiku es jūs apgādāšu. Tiesa, mana soma sadegusi, to­ties palikušas ugunsdrošas idejas. Ja mums klāsies pavisam slikti, mēs apstāsimies kādā laimīgā pilsētelē un sarīkosim tur seviļiešu vēršu cīņas. Paņikovskis būs pikadors. Jau tas vien radīs slimīgu publikas interesi un tātad milzīgu ieņēmumu.

Mašīna virzījās pa platu ceļu, kur varēja samanīt traktora pēdas. Šoferis pēkšņi nobremzēja.

— Kurp lai brauc? — viņš jautāja. —- Te ir trīs ceļi.

Pasažieri izkāpa no mašīnas un, izlocīdami notirpušās kājas,

pagājās mazliet uz priekšu. Krustcelēs stāvēja nošķiebies akmens stabs, uz kura tupēja resna vārna. Plakanā saule grima aiz kuku- ruzas pinkām. Balaganova šaurā ēna stiepās vai līdz pat apvār­snim. Zemi vieglītēm skāra tumsas spārni, un zvaigzne pirmrind- niece savlaicīgi signalizēja, ka tuvojas nakts.

Antilopiešu priekšā atradās trīs ceļi: asfaltēts ceļš, lielceļš un lauku ceļš. Asfalts vēl viegli zeltojās saulē, lielceļu tina zila dū­maka, lauku ceļš jau grima tumsā un izzuda tūlīt aiz staba. Os­taps uzkliedza vārnai, tā gan ļoti izbijās, tomēr prom neaizlaidās; viņš domīgi pagājās pa ceļa krustojumu un sacīja:

— Krievu spēkavīru konferenci paziņoju par atklātu! Ieradu­šies Iļja Muromietis — Ostaps Benders, Dobriņa Ņikitičs — Ba­laganovs un Aļoša Popovičs — visu mūsu cienītais Michails Paņi­kovskis.

Izmantodams pieturu, Kozļēvičs ar bīdatslēgu bija palīdis zem mašīnas un tāpēc netika ierēķināts spēkavīru skaitā.

— Dārgais Dobriņa, — izrīkoja Ostaps,'—• stājieties, lūdzu, pa labi! Mosjē Popovič, ieņemiet savu vietu kreisajā pusē! Pielie­ciet delnas pie pieres un raugieties uz priekšu!

— Kas tie par glupiem jokiem? — sašuta Aļoša Popovičs. —■ Es esmu izsalcis. Brauksim drīzāk prom!

— Kaunieties, Aļošeņka, — Ostaps norāja, — nostājieties, kā klājas senlaiku bruņiniekam. Un pārdomājiet. Skatieties, kā Dob­riņa izturas. Par viņu kaut vai tūlīt var rakstīt biļinu. Tātad, spē­kavīri: pa kādu ceļu brauksim? Uz kura no tiem mētājas nauda, kas tik nepieciešama mūsu kārtējiem izdevumiem? Es zinu, Kozļē­vičs būtu braucis pa asfaltu, šoferiem patīk labi ceļi. Bet Ādams ir godīgs cilvēks, viņš slikti orientējas dzīvē. Bruņiniekiem neklā­jas izvēlēties asfaltu. Tāds ceļš droši vien ved uz labības gigantu. Mēs tur pazudīsim mašīnu troksnī. Mūs vēl var saspiest kāds «ka- terpillers» vai kombains. Mirt zem kombaina nav interesanti. Nē, spēkavīri, asfalts nav priekš mums. Tagad lielceļš. Kozļēvičs, pro­tams, arī no tā neatteiktos. Bet ticiet Iļjam Muromietim — arī tas mums neder. Lai mums pārmet atpalicību, bet mēs pa to ceļu nebrauksim. Mana nojauta tur paredz tikšanos ar netaktiskiem kolchozniekiem un citiem priekšzīmīgiem pilsoņiem. Bez tam, kas viņiem daļas gar mums. Pa viņu apvienotajiem īpašumiem tagad klaiņā daudzas literārās un muzikālās brigādes, vākdamas mate­riālus agropoemām un sakņudārzu kantatēm. Atliek lauku ceļš, pilsoņi spēkavīri! Te viņš ir — šis senais, teiksmainais ceļš, kuru izvēlēsies «Antilope». Seit krievu zemes dvesma šalko! Seit vēl lido dziestošais ugunsputns un mūsu profesijas ļaudīm atlec zelta spalviņas. Seit vēl sēž uz savām lādēm kulaks Kaščejs, kas sevi uzskatīja par nemirstīgu un tagad ar šausmām pārliecinās, ka vi­ņam tuvojas gals. Bet mums, spēkavīri, no viņa šis tas atlēks, jo sevišķi tādā gadījumā, ja mēs viņam stādīsimies priekšā kā ceļo­joši mūki. No braukšanas technikas viedokļa šis teiksmainais ceļš ir riebīgs. Bet mums cita ceļa nav, Adam! Mēs braucam!