IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - ZELTA TEĻŠ

— Funts vienmēr sēdējis, — antilopieši dzirdēja veča zemo, dobjo balsi, kad kariete brauca garām. — Funts sēdēja Aleksandra

Otrā «Atbrīvotāja» laikā, Aleksandra Trešā «Miermīlīgā» laikā, Nikolaja Otrā «Asiņainā» laikā, Aleksandra Fjodoroviča Kerenska laikā …

Un, uzskaitīdams carus un zvērinātos advokatus, Funts no­lieca pirkstus.

— Bet ko mēs tagad darīsim? — jautāja Balaganovs.

— Lūdzu neaizmirstiet, ka jūs dzīvojat vienā laikmetā ar Os­tapu Benderu, — skumīgi sacīja lielais kombinators. — Lūdzu iegaumējiet, ka viņam ir brīnišķīga soma, kurā atrodas viss, kas nepieciešams kabatas naudas iegūšanai. Iesim mājup pie Lochan­kina! '

Citronu šķērsielā viņus gaidīja jauns trieciens.

— Kur tad māja? — iesaucās Ostaps. — Te taču vēl vakar vakarā bija māja?

Bet mājas nebija, nebija «Vārnu brīvciema». Pa apdegušiem baļķiem kāpelēja vienīgi apdrošināšanas inspektors. Atradis pa­galma stūrī petrolejas kannu, viņš to paostīja un šaubās šūpoja galvu.

— Nu, bet ko tagad? — jautāja Balaganovs, izbiedēti smai­dīdams.

Lielais kombinators neatbildēja. Viņu nomāca somas bojā eja. Bija sadedzis burvju maiss, kur atradās gan indieša čalma, gan afiša «Ieradies Priesteris», gan daktera chalats un stetoskops. Kā tikai tur nebija!

— Redziet, — pēdīgi izdvesa Ostaps, — liktenis spēlējas ar cilvēku, bet cilvēks spēlē ar pijoli.

Viņi klīda pa ielām bāli, vīlušies, bēdu nomākti. Viņus grūstīja garāmgājēji, bet viņi pat nereaģēja uz to. Paņikovskis kā uzrāvis plecus pēc neveiksmes bankā, tā tos vairs nenolaida. Balaganovs plūkāja savas sarkanās sprogas un grūtsirdīgi pūta. Benders gāja visiem aizmugurē un, galvu nokāris, mechaniski murmināja: «Gals ir izpriecas dienām jau, šauj atkal, mans mazais zuav.» Tādā noskaņojumā viņi aizvilkās iebraucamā vietā. Dziļi nojumē rēgojās dzeltenā «Antilope». Traktiera lievenī sēdēja Kozļēvičs. Ar baudu pūzdams, viņš no apakštasītes sūca karstu tēju. Seja kvēloja sarkana kā māla pods. Viņš jutās kā septītās debesīs.

—• Ādam! —- sacīja lielais kombinators, nostādamies šofera - priekšā. — Mums nekas vairs nav palicis. Mēs esam nabagi, Ādam! Pieņemiet mūs! Mēs ejam bojā.

Kozļēvičs piecēlās. Komandors, pazemots un nabags, staveja viņa priekšā ar atsegtu galvu. Ādama Kozļēviča gaišajās poļa acīs iemirdzējās asaras. Viņš nokāpa no lieveņa un pēc kārtas ap­kampa visus antilopiešus.

— Taksometrs ir brīvs! — viņš sacīja, rīdams žēluma asaras.

— Lūdzu sēdieties!

— Bet varbūt mums vajadzēs braukt tālu, ļoti tālu, — Ostaps ieteicās, — varbūt līdz pašai pasaules malai, varbūt — vēl tālāk. Padomājiet!

— Kurp vien vēlaties! — atbildēja* uzticīgais Kozļēvičs.

— Taksometrs ir brīvs!

Paņikovskis raudāja, aizsegdams seju ar dūrēm un čukstē­dams: — Kāda sirds! Goda vīra vārds! Kāda sirds!

Par visu, ko lielais kombinators darīja nākošajās dienās pēc pārvietošanās iebraucamajā vietā, Paņikovskis atsaucās ar lielu, neapmierinātību.

— Benders trako! — viņš sacīja Balaganovam. — Viņš mūs pavisam pazudinās.

Un patiešām, kur viņam vajadzēja censties pēc iespējas ilgāk sataupīt šos pēdējos trīsdesmit četrus rubļus un izmantot vienīgi pārtikas pirkšanai, Ostaps devās uz puķu veikalu un nopirka par trīsdesmit pieciem rubļiem lielu, čaukstošu rožu klēpi kā veselu puķu dobi. Iztrūkstošo rubli viņš paņēma no Balaganova. Ziedos ielika zīmīti: «Vai jūs jūtat, kā pukst mana maigā sirds?» Bala­ganovam pavēlēja aiznest ziedus Zosjai Siņickai.

•— Ko jūs darāt? — Balaganovs iesaucās, pamādams ar ro^ zēm. — Kam vajadzīgs tāds šiks?

—- Vajadzīgs, Sura, vajadzīgs, — Ostaps atbildēja. — Neka nevar darīt! Man ir maiga sirds. Kā teļam. Un bez tam tā tik un tā nav nekāda nauda. Ir vajadzīga ideja.

Ostaps iesēdās «Antilopē» un palūdza Kozļēviču, lai pavizina viņu kaut kur ārpus pilsētas.

— Man vajag, — viņš sacīja, — vientulībā pafilozofēt par visu notikušo un noteikt nepieciešamās prognozes nākotnei.

Augu dienu uzticīgais Ādams vizināja lielo kombinatoru pa baltajiem piejūras ceļiem garām atpūtas namiem un sanatorijām; kur atpūtnieki švīkstināja kurpes, dauzīja ar veseriem kroketa- bumbas vai lēkāja pie volejbola tīkliem. Telegrāfā stieples skanēja kā violončela stīgas. Vasarnieces audekla somās stiepa zilus bak- lažanus un melones. Jauni cilvēki, ar kabatas lakatiņiem apsējuši pēc peldēšanās slapjos matus, nekautrīgi skatījās sievietēm acīs un izdāļāja laipnības, kuru pilns komplekts bija katram černomor- skietim līdz divdesmit piecu gadu vecumam. Ja gāja divas vasar­nieces, jaunie černomorskieši viņas pavadīja ar izteicienu: «Kāda^ skaistulīte tā malējā!» Pie tam viņi no visas sirds smējās. Viņus uzjautrināja tas, ka vasarnieces nekādi nevarēja noteikt, kurai no viņām kompliments domāts. Bet, ja gadījās satikt vienu pašu va­sarnieci, jokupēteri apstājās kā zibens ķerti un ilgi šmaukstināja ar lūpām, tēlodami mīlas ilgas. Jaunā vasarniece piesarka un, skriedama pāri ceļam, kaisīja zilus baklažanus, kas sieviešu pa- vedinātājiem izvilināja homeriskus smieklus.

Ostaps zvilnēja uz cietajiem «Antilopes» spilveniem un do­māja. Izplēst naudu no Polichajeva vai Skumbrijeviča neizde­vās ■— herkulesieši bija aizbraukuši atvaļinājumā. Vājprātīgais grāmatvedis Berlaga nebija ņemams vērā: no viņa labu izslau­kumu nevarēja gaidīt. Taču, neraugoties uz to, Ostapa plāni un viņa maigā sirds prasījās vēl uzkavēties Cernomorskā. Cik ilgi šeit būs jāpaliek, to arī viņš pats vēl nezināja.

Saklausījis pazīstamo aizkapa balsi, Ostaps paskatījās uz ietvi. Aiz papeļu rindas zem rokas soļoja laulāts pāris jau labi gados. Laulātie draugi acīm redzot gāja uz liedagu. Aizmugurē vilkās Lochankins. Viņš nesa sieviešu lietussargu un groziņu, no kura rēgojās laukā termosa pudele un malai pāri plivinājās peldpalags.

— Varvara, — viņš dīca, — klausies, Varvara!

— Ko tev vajag, mana nelaime? — jautāja Ptiburdukova, ne­skatīdamās atpakaļ.

— Es vēlos tevi iegūt, jā, Varvara! …

— Nē, tas ir gan neģēlis! — sirdījās Ptiburdukovs, arī neska­tīdamies runātājā.

Un savādā ģimene pagaisa «Antilopes» saceltajos putekļos.

Kad putekļi nogūlās zemē, Benders jūras un ziedu fonā ierau­dzīja lielu stikla ateljē.

Ģipša lauvas ar nosmērētiem purniem sēdēja plašu kāpņu pie- kājē. No ateljē plūda kairinoša bumbieru esences smarža. Ostaps paostīja gaisu un palūdza Kozļēviču pieturēt. Viņš izkāpa no ma­šīnas un atkal ņēmās vilkt nāsīs esences dzīvinošo smaržu.

— Kā es to uzreiz neiedomājos! — viņš murmināja, grozīda­mies pie parādes durvīm.

Viņš pievērsa skatienu izkārtnei «Cernomorskas pirmā kino-

fabrika», paglaudīja kāpņu lauvas siltās krēpes un, izdvesis: «Hol- konda,» — ātri devās atpakaļ uz iebraucamo vietu.

Visu nakti viņš sēdēja pie palodzes un rakstīja petrolejas lam­piņas gaismā. Vējš, pūzdams logā, šķirstīja aprakstītās lapiņas. Sacerētāja priekšā atklājās ne visai pievilcīga ainava. Delikatais mēness vis nelēja savus starus pār diezin kādām pilīm. Iebrau­camā vieta elpoja, grozījās un krāca miegā. Neredzamie zirgi tum­šajos kaktos klaudzināja pakavus. Sīki spekulanti gulēja ratos, palikuši sev apakšā savu nožēlojamo preci. Atraisījies zirgs klīda pa pagalmu un, uzmanīgi kāpdams pār ilksīm, vilkdams sev līdzi apaušus un bāzdams purnu ratos, meklēja miežus. Viņš pienāca arī pie sacerētāja loga un, nolicis galvu uz palodzes, skumīgi pa­skatījās uz Ostapu.