IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - ZELTA TEĻŠ

Smiekli vēl durstīja Ostapu ar tūkstošiem narzana adatiņu, bet viņš jau jutās atsvaidzināts un jaunāks, kā cilvēks, kas izgājis visas frizētavas instances: ir draudzību ar bārdas nazi, ir iepazī­šanos ar šķērēm, ir odekolona lietutiņu un pat uzacu sasukāšanu ar speciālu suku. Maigs okeana vilnis jau iešļāca viņa sirdī, un uz Balaganova jautājumu par kopējo pasākumu viņš atbildēja, ka viss noritot lieliski, ja neskaita miljonārā negaidīto bēgšanu nezi­nāmā virzienā.

Piena brāļi Ostapa vārdiem nepievērsa vajadzīgo uzmanību. Viņus iepriecināja tas, ka jezga ar bumbām tik viegli gājusi secen.

— Skatieties, Bender, — sacīja nagu sagādes pilnvarotais.

— Re, kur sēž jaunkundze. Ar viņu Koreiko vienmēr pastaigajas.

— Tātad tā ir Zosja Siņicka? — Ostaps ar uzsvaru noteica.

— Nu patiešām — tik negaidot, trokšņainā ballē…

Ostaps izspraucās pie skatuves, laipni pārtrauca runātāju un, uzzinājis, ka gāzu uzbrukuma gūsts turpināšoties vēl stundas pus­otras vai divas, pateicās un apsēdās turpat pie skatuves līdzās Zosjai. Pēc kāda laiciņa meitene vairs neskatījās uz izmālēto logu. Uzkrītoši skaļi smiedamās, viņa rāva laukā no Ostapa rokām savu matu suku. Kas attiecas uz lielo kombinatoru, tad, spriežot pēc viņa lūpu kustībām, viņš runāja bez apstājas.

Gāzu patvertnē ievilka inženieri Talmudovski. Viņš atgaiņājās ar diviem čemodāniem. Viņa sārtā piere bija valga no sviedriem un spīdēja kā pankūka.

— Nekā nevaru līdzēt, biedri! — runāja rīkotājs. — Manevri! Jūs bijāt iekļuvis saindētā zonā.

— Bet es taču braucu ar ormani! — uzbudinājās inženieris.

— Ar or-ma-ni! Es dienesta darīšanās steidzos uz staciju. Naktī es nokavēju vilcienu. Vai tagad arī lai nokavēju?

— Biedri, esiet apzinīgs!

— Kāpēc man jābūt apzinīgam, ja es braucu ar ormani! — dusmojās Talmudovskis.

Viņš tā pasvītroja šo apstākli, it kā braukšana ormanī padarītu pasažieri neievainojamu un atņemtu chlorpikrinam, bromacetonam un benzola bromidam to indīgās, nāvējošās īpašības. Kas zin, cik ilgi vēl Talmudovskis būtu strīdējies ar osoaviachimiešiem, ja gāzu patvertnē neienāktu jauns saindētais un, spriežot pēc marlē satītās galvas, arī ievainots pilsonis. Pamanījis jauno viesi, Tal­mudovskis apklusa un veikli ienira pikē vestu pūlī. Bet cilvēks marlē ieraudzīja inženiera vareno stāvu un devās tieši pie viņa.

— Beidzot es jūs notvēru, inženieri Talmudovski! — viņš draudoši iesaucās. — Uz kāda pamata jūs pamētāt rūpnīcu?

Talmudovskis palūrēja uz visām pusēm ar mazajām kuiļa ač­telēm. Pārliecinājies, ka nekur nevar aizbēgt, viņš apsēdās uz sa­viem čemodāniem un aizsmēķēja papirosu.

— Ierodos pie viņa viesnīcā, — skaļi turpināja cilvēks marle,

— man saka: esot aizbraucis. Kā tad tā — aizbraucis, jautāju, viņš tikai vakar ieradās, un pēc kontrakta viņam šeit jānostrādā gads? Esot aizbraucis, man stāsta, ar visiem čemodāniem uz

Kazaņu. Es jau nodomāju — viss pagalam, atkal jāmeklē jauns speciālists, bet re, kā notvēru: sēž, kā redzat, un smēķē. Jūs, inže­nieri Talmudovski, esat vieglas dzīves tīkotājs! Jūs graujat ražošanu!

Inženieris nolēca no čemodāniem un, iesaukdamies: «Jūs pats graujat ražošanu!» — satvēra atmaskotāju ap viduci, aizveda kaktā un džinkstēja viņam ausī kā lielā muša. Drīz no kakta at­skanēja aprauti vārdi: «Ar tādu algu . ..», «Pamēģiniet atrast!», «Bet komandējuma nauda?». Cilvēks marlē skumji raudzījās uz inženieri.

Lektors jau bija beidzis savas pamācības, nobeigumā parādī­dams, kā lietojama pretgāzu maska, jau atvērās gāzu patvertnes durvis un pikē vestes, viena pie otras turēdamās, aizļepatoja uz «Floridas» pusi, jau Talmudovskis, atgrūdis savu vajātāju, iz­kļuva brīvībā, pilnā rīklē saukdams ormani, bet lielais kombina­tors vēl aizvien pļāpāja ar Zosju.

— Kas par feminu! — iziedams kopā ar Balaganovu uz ielas, greizsirdīgi sacīja Paņikovskis. —• Ah, ja bumbas būtu bijušas no zelta! Goda vīra vārds, es būtu viņu ņēmis par sievu.

Dzirdot pieminam nelaimīgās bumbas, Balaganovs sāpīgi iegrūda Paņikovskim ar elkoni. Dunka nāca īstā laikā. Gāzu pa­tvertnes durvīs parādījās Ostaps ar feminu zem rokas. Viņš ilgi atvadījās no Zosjas, sapņaini skatīdamies viņai tieši acīs. Zosja pēdējo reizi pasmaidīja un aizgāja.

— Par ko jūs ar viņu runājāt? — aizdomīgi jautāja Paņi­kovskis.

— Tāpat vien, par šo un to, — Ostaps atbildēja. -— Nu, zelta vedēji, pie darba! Vajag atrast aizstāvamo.

Paņikovski aizsūtīja uz «Herkulesu», Balaganovu — uz Alek­sandra Ivanoviča dzīvokli. Pats Ostaps aizdiedza uz stacijām. Bet miljonārs kantorists bija pazudis. «Herkulesā» viņa numuriņš nebija noņemts no uzskaites dēļa, dzīvoklī viņš nebija atgriezies, bet gāzu uzbrukuma laikā no stacijām bija atgājusi astoņi tāl­satiksmes vilcieni. Bet Ostaps cita rezultātā arī negaidīja.

— Galu galā, — viņš sadrūmis sacīja, — nekā briesmīga nav. Piemēram, Ķīnā atrast vajadzīgo cilvēku ir diezgan grūti: tur dzīvo četrsimt miljonu iedzīvotāju. Bet pie mums pavisam viegli: tikai simt sešdesmit miljoni, trīsreiz vieglāk nekā Ķīnā. Ja tikai ir nauda. Un tā mums ir.

Taču no bankas Ostaps iznāca, turēdams rokā trīsdesmit čet­rus rubļus.

—- Tas ir viss, kas palicis no desmit tūkstošiem, — viņš teica ar neizsakāmām skumjām balsī, — bet es domāju, ka uz tekošā rēķina vēl ir seši septiņi tūkstoši… Kā tas varēja notikt? Viss norisa tik jautri, mēs iepirkām nagus un ragus. Dzīve bija valdzi­noša, zemeslode griezās speciāli mums par prieku — un pēkšņi. . . Saprotu! Pieskaitāmie izdevumi! Aparats aprijis visu naudu.

Un viņš pārmetoši paskatījās uz piena brāļiem. Paņikovskis paraustīja plecus, it kā sacīdams: «Jūs zināt, Bender, kā es jūs cienu! Es vienmēr esmu teicis, ka jūs esat ēzelis.» Balaganovs ap­stulbis pieglauda savas sprogas un jautāja:

— Ko mēs tagad iesāksim?

— Kā — ko iesāksim? — Ostaps iesaucās. — Bet ragu un nagu sagādes kantoris? Un inventārs? Par vienu pašu rakstām­piederumu komplektu «Ar seju pret laukiem» jebkura iestāde ar prieku samaksās simt rubļu! Un rakstāmmašīna! Un caurumotājs, brieža ragi, galdi, barjera, patvāris! To visu var pārdot. Pēdīgi mums rezervē ir Paņikovska zelta zobs. Protams, tas ir mazliet mazāks par bumbām, taču tomēr zelta molekula, cēlmetāls.

Pie kantora draugi apstājās. Pa atvērtajām durvīm bija dzir­damas no komandējuma atbraukušo lopkopības technikuma stu­dentu jaunās, spēcīgās balsis, Funta miegainā murmināšana un vēl citi nepazīstami basi un baritoni ar neapšaubāmu agrono- rnisku tembru.

— Tas ir noziegums! — sauca praktikanti. — Mēs jau toreiz brīnījāmies. Visas kampaņas laikā iepirkti tikai divpadsmit kilo­grami sliktas kvalitates ragu.

— Jūs nodosim tiesai! — dārdēja basi un baritoni. — Kur nodaļas priekšnieks? Kur nagu sagādes pilnvarotais?

Balaganovs sāka trīcēt.

— Kantoris ir miris, — čukstēja Ostaps, — un mēs šeit vairs neesam vajadzīgi. Mēs iesim pa saules apspīdētu ceļu, bet Funtu iespundēs sarkanā ķieģeļu mājā, pie kuras logiem arehitekta dī­vaino kaprižu dēļ pieskrūvētas resnas restes.

Nodaļas ekspriekšnieks nebija kļūdījies. Kritušie eņģeļi vēl nebija aizgājuši no kantora ne trīs kvartalus, kad aiz muguras saklausīja ormaņa ekipāžās rīboņu. Ekipāžā brauca Funts. Viņš būtu gaužām līdzīgs labsirdīgam vectētiņam, kas pēc ilgas poša­nas dodas ciemos pie precēta mazdēla, ja nebūtu miliča, kas stā­vēja uz kāpšļa un pieturēja veci aiz kaulainās muguras.