IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - ZELTA TEĻŠ

— Par mani jūs nekad nesūdzēsieties, — Ostaps nozīmīgi sa­cīja, — bet aiziet es varu, taču es vēl nebūšu paguvis iziet uz jūsu Mazās Sakaru ielas, kad jūs raudādams skriesiet man pakaļ un laizīsiet manus janičara papēžus, lūgdams atgriezties.

— Kāda velna pēc lai es jūs lūgtos?

— Lūgsieties. Tā vajag, kā mēdza izteikties mans draugs Va­sisualijs Lochankins, tieši te slēpjas lielā, raupjā dzīves patiesība. Te viņa ir!

Lielais kombinators nolika uz galda mapi un, lēni raisīdams vaļā kurpju saitītes, turpināja:

— Tikai norunāsim. Nekādus ekscesus! Jūs nedrīkstat mani žņaugt, nedrīkstat mesties ārā pa logu un, pats galvenais, ne- nomirstiet triekas ķerts. Ja jūs iedomāsieties šeit pat rast mūžīgo mieru ātrā nāvē, jūs mani nostādīsiet visai muļķīgā stāvokli. Bojā aizies ilgstoša, pašaizliedzīga darba augļi. Vispār labāk ap­runāsimies. Tas vairs nav nekāds noslēpums, ka jūs mani ne­mīlat. Nekad es to nepanākšu, ko panāca Koļa Ostens Bakens no manas bērnības draudzenes Ingas Zaioncas. Tāpēc es velti ne­tērēšu nopūtas, netiekšos jūs apņemt ap vidukli. Uzskatiet, ka serenāde beigusies. Apklusušas balalaikas, kokles un zeltītās ar­fas. Es esmu pie jums ieradies kā juridiska persona pie juridis­kas personas. Te ir sainis, kas sver trīs četrus kilogramus. Es to pārdodu, un tas maksā miljons rubļu, to pašu miljonu, kuru jiis savas savtības dēļ negribat man dāvināt. Nopērciet!

Koreiko noliecās pār galdu un izlasīja uz mapes: «Aleksandra Ivanoviča Koreiko lieta. Sākta 1930. g. 25. jūnijā. Pabeigta 1930. g. 10. augustā.»

— Kas par niekiem! — viņš sacīja, noplātījis rokas. — Kādas tik likstas mani nepiemeklē! Toreiz jūs atnācāt pie manis ar die­zin kādu naudu, tagad izdomājis lietu. Vienkārši smieklīgi.

— Nu kā tad paliek, vai pirksiet? — uzstāja lielais kombina­tors. Cena nav augsta. Kilograms lielisku ziņu par pagrīdes ko- mercoperacijam maksā tikai trīssimt tūkstošu.

— Kādas ziņas tur vēl sakopotas? — Koreiko rupji jautāja, pastiepdams roku pēc mapes.

— Ārkārtīgi interesantas, — atbildēja Ostaps, laipni atbīdī­dams viņa roku. — Ziņas par jūsu otro un galveno dzīvi, kas krasi atšķiras no pirmās četrdesmit seši rubji vērtās herkulesieša dzīves._ Pirmā jūsu dzīve ir visiem zināma. No desmitiem līdz čet­riem jūs esat par padomju varu. Bet, lūk, par jūsu otro dzīvi — no četriem līdz desmitiem, zinu tikai es viens pats. Vai jūs esat apjēdzis situāciju?

Koreiko neatbildēja. Viņa sejas jefreitoriskajās grumbās bija iegulušās ēnas.

— Nē, — pārliecināti sacīja lielais kombinators, — jūs ne­esat cēlies no pērtiķa kā visi cilvēki, bet gan no govs. Jūsu uz­tvere darbojas gaužām lēni, tieši kā pārnadžu zīdītājiem. To es jums saku kā ragu un nagu speciālists. Tātad vēlreiz par to pašu. Jums, pēc manām ziņām, ir septiņi astoņi miljoni. Mapi pārdodu par miljonu. Ja jūs nepirksiet, es to tūlīt aiznesīšu kādā citā vietā. Tur man par to nekā nemaksās, ne kapeikas. Bet jūs būsiet pazu­dis. To es jums saku kā juridiska persona juridiskai personai. Es palikšu tāds pats nabaga dzejnieks ar daudzām sievām, kā bijis, bd līdz pašai nāvei mani mierinās doma, ka es esmu atbrīvojis sabiedrību no liela plēsoņas.

— Parādiet to lietu, — domīgi sacīja Koreiko.

— Tikai mieru, — Ostaps teica, atvērdams mapi, — parādi komandēšu es. Savā laikā tas jums tika pavēstīts pa telegrāfu. Tātad parāde ir sākusies, un es, kā jūs varat manīt, to komandēju.

Aleksandrs Ivanovičs paskatījās uz lietas pirmo lappusi un, ieraudzījis tur uzlīmētu savu fotogrāfiju, sāji pavīpsnāja un sacīja:

— Es lāgā nesaprotu, ko jūs no manis īsti gribat? Var pa­skatīties vienīgi aiz ziņkāres.

— Es arī aiz ziņkāres, — atsaucās lielais kombinators. — Lai notiek, sāksim skatīties kaut vai šo nevainīgo jūtu mudināti. Zvērinātie piesēdētāju kungi, Aleksandrs Ivanovičs Koreiko dzi­mis . . . Starp citu, laimīgo bērnību var izlaist. Tai laikā Saša vēl skraidīja slapjās bikšelēs un nenodarbojās ar komerclaupīšanu. Tālāk seko rožainie zēna gadi. Izlaidīsim vēl vienu lappusi. Un te ir jaunība, dzīves sākums. Seit jau var uzkavēties. Aiz ziņkā­res. Lietas sestā lappuse …

Ostaps pāršķīra sesto lappusi un darīja zināmu septītās, asto­tās lappuses saturu un tālāk, līdz divpadsmitai lappusei ieskaitot.

— Nu, lūk, zvērinātie piesēdētāju kungi, jūs nupat uzzinājāt mana aizstāvamā pirmās liela mēroga blēdības, tādas kā tirdznie­cība ar valsts medikamentiem bada un tifa laikā un tāpat ari viņa apgādes darbs, kas pazudināja Pievolgas bada cietējiem sūtītā pārtikas vilciena kravu. Visi šie fakti, zvērinātie piesēdē­tāju kungi, mūs interesē no tīras ziņkāres viedokļa.

Ostaps runāja riebīgajā pirmsrevolūcijas zvērināto advokatu manierē, kuri, pieķērušies kādam vārdiņam, vairs neizlaiž to no mutes un velk līdzi visu desmit dienu ilgo procesa laiku.

— Zināmu interesi var radīt ari mana aizstāvamā parādīša­nās Maskavā 1922. gadā …

Aleksandra Ivanoviča seja saglabāja neitralitāti, bet viņa ro­kas bezmērķīgi gramstījās pa galdu kā neredzīgajam.

— Atļaujiet, zvērinātie piesēdētāju kungi, jums uzdot vienu jautājumu. Protams, aiz ziņkāres. Kādu ienākumu var dot divas ar ūdensvada ūdeni piepildītas mucas? Divdesmit rubļus? Trīs rubļus? Astoņas kapeikas? Nebūt ne, zvērinātie piesēdētāju kungi! Aleksandram Ivanovičam tās ienesa četrsimt tūkstošus zelta rubļu nulle nulle kapeikas. Tiesa, šīm mucām bija izteiksmīgs nosau­kums: «Ķīmijas produktu rūpniecības artelis «Revanšs»». Tomēr turpināsim apskatu. Četrdesmit otrā līdz piecdesmit trešai lappu­sei. Darbības vieta — maza, lētticīga republika. Zila debess, ka­mieļi, oāzes un franti zeltotās tjubeteikās. Mans aizstāvamais pa- līdz celt elektrostaciju. Pasvītroju — palīdz. Zvērinātie piesēdē­tāju kungi, paskatieties uz viņa seju! …

Ostaps aizrāvies pagriezās pret Aleksandru Ivanoviču un no­rādīja uz viņu ar pirkstu. Bet efektīgi ar roku apvilkt graciozu loku, kā to darīja zvērinātie advokati, viņam neizdevās. Aizstā­vamais pēkšņi satvēra viņa roku vēl atvēzienā un klusēdams sāka griezt. Tanī pašā laikā aizstāvamais kungs ar otru roku centās ieķerties zvērinātā advokata kunga rīklē. Kādu brīdi pretinieki, sasprindzinājumā trīcēdami, ņurcīja viens otru. Ostapam atpogā- jās krekls, un uz mirkli pavīdēja tetovējums. Napoleons tāpat ka agrāk turēja rokā alus kausu, bet izskatījās tik sarkans, it ka butu paspējis pamatīgi piesūkties.

— Nespēlējiet uz maniem nerviem! — atgrūdis Koreiko un atņēmis elpu, Ostaps sacīja. — Tā jau nevar strādāt.

— Nelietis! Nelietis! — čukstēja Aleksandrs Ivanovičs. — Ir gan nelietis!

Viņš nosēdas uz grīdas, locīdamies aiz sapem, kuras tam bija nodarījis janičaru pēctecis.

— Sēde turpinās! — Ostaps ieteicās, it kā nekas nebūtu noti­cis. — Un, kā jūs paši redzat, zvērinātie piesēdētāju kungi, ledus ir_sakustējies. Aizstāvamais dzīrās mani nogalināt. Protams, aiz bērnišķīgas ziņkāres. Viņš vienkārši gribēja zināt, kas atrodas manī iekšā. Steidzos šo ziņkāri apmierināt. Tur iekšā ir cēla un ļoti veselīga sirds, teicamas plaušas un aknas bez mazākām ak­meņu pazīmēm. Lūdzu šo faktu ierakstīt protokolā. Bet tagad — turpināsim mūsu spēlīti, kā sacīja humoristiskā žurnālā redaktors, atklādams kārtējo sēdi un bargi raudzīdamies uz saviem līdz­strādniekiem.